Pirmo reizi kopš tās liktenīgās dienas hipodromā zēnā pamodās bezspēcīgas dusmas pret baronu Lefuetu. Viņš savas dusmas neizrādīja un ciešāk nekā jebkad apņēmās atgūt smieklus — lai tas maksātu ko maksādams!
Otra gramata
SATRAUKUMI
Teach me laughter, save my soul! Iemāci mani smieties un glāb manu dvēseli!
Ang]u sakāmvārds
Vienpadsmitā loksne
BAIGAIS BARONS
Timam par atvieglinājumu, kuģis jau nākamajā dienā devās uz Dženovu. Vecā Rikerta kundze māja viņam no baltās savrupmājas kāpnēm, un Tims māja pretī tik ilgi, kamēr vien varēja viņu saredzēt.
Rēderejas direktors pats aizveda zēnu uz kuģi. Viņš bija nopircis Timām apģērbu un kurpes, rokas pulksteni un pilnīgi jaunu jūrnieka maisu.
Kad viņš Timām uz mola sniedza roku, viņš sacīja:
— Galvu augšā, zēn! Kad pēc trim nedēļām atgriezīsies, pasaule izskatīsies pavisam citāda. Tad tu droši vien atkal varēsi smieties. Norunāts?
Tims vilcinājās. Tad viņš ātri sacīja:
—- Kad es pie jums atgriezīšos, Rikerta kungs, es atkal smiešos. Norunāts! — Viņš vēl nomurmināja sirsnīgu paldies, jo kakls viņam bija kā aizžņaugts, un tad aizsteidzās pa kuģa laipu uz klāju.
Kuģa kapteinis bija īgns vīrs, viņš labprāt dzēra un, starp citu, mēdza uz visu skatīties caur pirkstiem. Viņš uz Timu gandrīz nepaskatījās, kad zēns viņam stādījās priekšā, tikai norūca:
— Griezies pie stjuarta! Tas arī ir no jaunajiem, un jums abiem ierādīta viena kabīne.
Tims, kas pirmo reizi mūžā atradās uz kuģa, neziņā klīda gan pa dzelzs kāpnēm, gan pa šaurām ejām, gan pa priekšklāju un pakalklāju, lai atrastu stjuartu. Tvaikoņa apkalpei nebija matrožu uniformas. Tā atšķīrās no pasažieriem ar to, ka valkāja darba drēbes. Zēns tādē] īsti nezināja, pie kā griezties. Viņš klīda tālāk un beidzot vidusklājā pa atvērtām durvīm iegāja tādā kā uzgaidāmajā telpā, kuras vidū paklājiem noklātas kāpnes ar spīdoši nolakotām un izliektām margām veda lejā kuģa iekšienē. No turienes plūda ceptu zivju smarža, un Tims nodomāja, ka šai dziļumā laikam būs viņa turpmākā darba vieta.
Kāpņu galā, tūlīt pa labi, atradās kambīze, no kurienes plūda ēdienu smarža. Taisni uz priekšu atvērtās divviru durvis veda uz plašu ēdamsalonu ar galdiem un krēsliem, kas bija pieskrūvēti pie grīdas. Vīrs baltā žaketē patlaban klāja galdus. Viņa augums un apaļā galva ar cirtainiem, brūniem matiem Timām likās pazīstami, kaut gan viņš nevarēja iedomāties, kas šis vīrs īsti bija.
Kad zēns ienāca salonā, vīrs baltajā žaketē pagriezās pret viņu un sacīja bez jebkāda pārsteiguma:
— Te jau tu esi!
Tims gan bija pārsteigts. Šo vīru viņš pazina. Pat viņa vārdu dīvainā kārtā vēl atcerējās. Viņu sauca par Krešimiru. Šis vīrs viņam hipodromā bija uzstādījis nepatīkamus jautājumus, bet tad piemetinājis: «Varbūt es tev kādreiz varēšu palīdzēt!» Šā vīra caururbjošās, ūdenszilās acis lika atcerēties Lefuetu — baronu, kuru Tims meklēja.
Krešimira kungs neļāva Timām nodoties pārdomām. Viņš aizveda zēnu uz viņu kopējo kabīni, uzmeta Tima jūrnieka maisu uz gultas un tad iedeva zēnam rūtainas bikses un baltu žaketi, kādas valkāja pats.
Jaunais apģērbs zēnam piestāvēja gluži labi.
— Tu izskaties kā dzimis stjuarts! — smējās Krešimirs. Bet, kad viņš ieraudzīja Tima nopietno seju, viņa smiekli aprāvās. Domīgs viņš lūkojās uz zēnu un murmināja vairāk sev nekā Timām: — Gribētos zināt, kāds kopīgs darījums jūs saista. — Bet tad, it kā vēlēdamies atvairīt kādu nepatīkamu domu, viņš izslējās taisns, noraustīja balto žaketi uz leju un skarbi sacīja: — Pie darba! Ej uz kambīzi pie Enriko un palīdzi viņam mizot kartupeļus. Es tevi pasaukšu, kad būsi man vajadzīgs. Uz priekšu, taisni pa vidu!
Timām kambīzē bija jāmizo kartupeļi līdz pat vakaram. Pavārs Enriko bija vecs savādnieks no Dženovas, kurš, tāpat kā kapteinis, uz visu skatījās caur pirkstiem. Šaurajā dzīvītē uz kuģa kapteinis ir ne tikai kungs un pavēlnieks, bet arī paraugs un priekšzīme visur, un vienmēr. Ja kapteinis ir stingrs un centīgs, apkalpe arī ir tāda pati. Ja viņš ir nevērīgs, kāds, piemēram, ir kapteinis uz tvaikoņa «Delfīns», ikviens ir nevērīgs, ieskaitot pavāru Enriko.
Enriko gandrīz bez atelpas stāstīja zēnam jocīgus atgadījumus, jaucot gan vācu, gan itāliešu vārdus. Tā kā Tims nekad nesmējās, Enriko domāja, ka zēns viņu nesaprot. Tomēr viņš turpināja stāstīšanu pats sev par prieku. To, ka Tims grieza kartupeļiem pārāk biezas mizas, pavārs nemanīja.
Kad tvaikonis vēlu pēcpusdienā beidzot atstāja Hamburgas ostu, Timām vajadzēja palīdzēt Krešimiram salonā. Tims turklāt apjuka, jo stjuarta ūdenszilās acis vienmēr viņā pētoši noraudzījās. Vienīgi aiz bailēm zēns sajauca pasūtījumus. Kādai amerikānietei viņš viskija vietā atnesa citronu sulu un skotu lordam šķiņķa un olas vietā pasniedza divus gabalus riekstu tortes.
Krešimira kungs visu nokārtoja nerājoties. Viņš Timu apmācīja pavisam mierīgi: «Pasniedz no kreisās puses! Turi kreiso roku uz muguras, kad apkalpo ar labo roku. Dakšu noliec pa kreisi, nazi pa labi, ar asmeni pret šķīvi!»
Pēc vakariņām Timu atkal aizsūtīja uz kambīzi, lai viņš palīdzētu pavāram mazgāt traukus. Viņš bija satraukts un izklaidīgs, jo viņam galvā šaudījās simtiem dažādu jautājumu: kādēļ barons neizmantoja kupeju vilcienā, kurā Tims ar Rikerta kungu brauca uz Hamburgu? Kādēļ Krešimira kungs pēkšņi strādāja par stjuartu uz šī kuģa, uz kura Tims bija pieņemts darbā par misiņu? Kādēļ Rikerta kungs viņu bija atvedis tieši uz šā kuģa? Kādēļ? Kādēļ? Kādēļ?