Tad Tima domās ieskanējās vārds «kādēļ». Vīrieša balss jautāja: «Kādēļ jūs esat uz šī kuģa?» Kāds cits atbildēja: «Kādēļ lai es šeit nebūtu?» Tā bija Krešimira balss.
— Nāciet man līdzi uz klāju! — pirmā balss pavēlēja.
Tims dzirdēja soļus klaudzam uz mazajām dzelzs kāpnēm, kas veda uz pakaļējo klāju. Tad soļi un balsis izzuda. Taču Tima galvā tie joprojām skanēja. Šī balss, kas bija uzrunājusi Kreši- miru, viņam šķita pazīstama. Un pēkšņi — kad viņš slaucīja zupas terīni — pēkšņi viņš atcerējās, kam piederēja šī balss.
Šī balss piederēja cilvēkam, kam viņš bija pārdevis savus smieklus, tā bija barona balss.
Zupas terīne izslīdēja zēnam no rokām un saplīsa uz kambī- zes grīdas; pavārs Enriko, iesaukdamies «mamma mia», izbijies palēca sāņus. Tad Tims aizsteidzās uz klāju.
Augšā neviena nebija. Divas kuģa laternas vāji apgaismoja klāja virsbūves un ar burām apklāto kuģa laivu. Bet pēkšņi Tims sadzirdēja klusas balsis, un, kad viņš paskatījās pa kreisi — jo tur bija dzirdamas balsis —, viņš neskaidri samanīja, ka zem kuģa laivas kaut kas kustas. Zēns uz pirkstgaliem pielavījās tuvāk laivai un zem tās ieraudzīja četras kājas vīriešu biksēs. Kaut ko noteiktāku viņš nevarēja saskatīt. Bet skaidrs gan bija tas, ka sarunājās šie abi vīrieši aiz laivas. Tā viņš soli pa solim, elpu aizturējis, tuvojās laivai. Vienreiz iečīkstējās klāja planka. Bet abi aiz laivas, likās, neko nebija pamanījuši.
Beidzot Tims bija pienācis tik tuvu, ka varēja noklausīties pakluso sarunu.
— … smieklīgi! — šņāca barons. — Jūs taču negribēsiet man iestāstīt, ka naudu, ko jums ienesa akcijas, jūs jau esat izdevis!
— īsi pēc tam, kad jūs man izsniedzāt akcijas, tās strauji kritās. — Krešimirs mierīgi piebilda.
— Pieņemsim! — Barons lāva atskanēt smiekliem, ko bija nopircis. — Akcijas kritušās, jo man ir zināms iespaids biržā, bet kādam ceturtdaļmiljonam tomēr vajadzēja atlikt!
— Un šo ceturtdalmiljonu es noguldīju bankā, kas drīz pēc tam izputēja.
— Jums gan neveicas! — Lefuets atkal iesmējās, un Tims, kas noklausījās, satrūkās no šiem smiekliem. Vislabāk zēns būtu nostājies viņiem priekšā. Tomēr viņš bija pietiekoši gudrs, lai saprastu, ka prātīgāk ir noklausīties un nogaidīt.
— Pat tad, ja jums atkal jāstrādā, — barons tagad sacīja, — pat tad nav nekādas vajadzības strādāt tieši uz šā kuģa un kopā ar šo zēnu!
Šoreiz smējās Krešimirs.
— Neviens man to nevar aizliegt! — viņš iesaucās.
— Runājiet klusāk! — Lefuets nošņācās.
Krešimirs pusjbalsī turpināja:
— Es jums pārdevu savas acis un pretī saņēmu jūsu zivs- acis. Kā maksu es saņēmu no jums akcijas par vienu miljonu, no kura neviena marka nav nokļuvusi manā kabatā. Jūs bijāt viltīgāks par mani. Taču šoreiz es būšu viltīgāks par jums, baron. Es jūs abus ar zēnu hipodromā divreiz novēroju. Un konstatēju, ka pēc tam zēns laimēja visās derībās, bez tam es konstatēju, ka mazais kļuvis grūtsirdīgs un bēdīgs, kā slims, vientuļš un vecs pensionārs.
Kad zēns dzirdēja, ko Krešimirs runā, viņam sirds sāka spēcīgāk pukstēt. Tomēr viņš palika kluss kā pelīte.
Krešimirs turpināja:
— Es izdibināšu, baron, kāda veida darījums jums noslēgts ar zēnu! Es viņu novēroju jau četrus gadus, un, lai kļūtu par stjuaitu uz šā kuģa, man bija daudz jānopūlas, toties tagad …
Barons pārtrauca Krešimiru:
— Tagad es jums atkal piedāvāju vienu miljonu skaidrā naudā!
— Šoreiz, baron, priekšrocības ir manā pusē! — Krešimirs runāja ļoti pārliecināti. — Par to, ko zinu, es varu likt jums samaksāt inan trejādi: vai nu pieprasot atpakaļ savas acis, vai pieņemot miljonu, vai — kas varbūt nebūtu vissliktākais — piespiežot jūs atbrīvot zēnu no līguma, lai kāds šis līgums arī būtu.
Tims tumsā piespieda dūri pie mutes, lai elsas viņu nenodotu.
Kādu brīdi bija kluss. Tad atkal atskanēja barona balss:
— Jums nav daļas, kāds man ar zēnu ir darījums. Bet, ja jūsu vecās acis jums ir svarīgas, tad zināmos apstākļos es būtu ar mieru …
Aizrāvies Krešimirs neļāva viņam pabeigt:
— Jā, baron, manas vecās acis man ir svarīgas, manas vecās, nevainīgās, muļķīgās, labsirdīgās govs acis ir svarīgākas nekā visas pasaules bagātības, kaut arī jūs to nekad nesapratīsiet!
— To es nekad nesapratīšu, — barons apstiprināja. — Tomēr esmu ar mieru darījumu atsaukt ar zināmiem noteikumiem. Vai nevēlaties šajā kabatas spogulītī apskatīt savu seju?
Uzaicinājumam sekoja satraukuma pilns klusums. Tims no- svīda no uzbudinājuma un cenšanās izturēties klusi.
Beidzot viņš dzirdēja Krešimiru klusu sakām:
— Esmu atguvis savas acis!
— Tagad klausieties manu noteikumu, — barons sacīja.
Bet to Tims vairs nedzirdēja. Krešimirs bija atguvis savas acis, un šeit gluži tuvu bija viņa — Tima zudušie bērna smiekli, pēc kuriem viņš alka vairāk par visu pasaulē.
Ilgāk Tims vairs nevarēja ciest. Zēns izlēca viņu priekšā un iekliedzās:
— Atdodiet manus . . .
Tad Tims klupa pār kādu tauvu, ar galvu atsizdamies pret laivas priekšgalu, un ar troksni nokrita uz klāja, kur nesamaņā palika guļam.
Divpadsmitā loksne
KREŠIMIRS
Kad Tims pamodās, kāda zvaigzne, Jaunā, gailējošā Marsa acs, šurp un turp lēkāja iluminatorā. Zēns gulēja augšējā guļvietā, jo koja viņiem ar stjuartu bija kopīga. Pāri Atlantijas okeānam ausa pelēka diena.