— Rīt tu atkal būsi uz pekām, mazais! Ceru, ka turpmāk tu sargāsies no cilpām. — Tad viņš aizgāja.
Tims nodomāja:
«Ja tu tikai zinātu, pār kādu briesmīgu cilpu es paklupu!» — un atkal aizmiga. Stūrmanis viņam bija iedevis miega tableti.
Naktī, kad Krešimirs atgriezās savā kojā, Tims atkal pamodās. Stjuarts ar elkoņiem atspiedās pret Tima guļvietu un sacīja:
— Šis nelietis rīkojas nekrietni, zēn!
— Kā jūs to domājat… — Tims pārlaboja: — Kā tu to domā?
— Tieši tā, kā es sacīju! Es zinu, tev jāklusē. Labi, klusē! Bet man ir skaidrs: viņš smejas ar taviem smiekliem, bet tu laimē visās derībās! Bet kas notiek, ja tu kādas derības zaudē?
— To es vēlētos, — Tims klusi atbildēja. Vairāk viņš neko neteica.
— Par to es padomāšu, — sacīja Krešimirs. Viņš izģērbās un nolikās gultā.
Kad gaisma bija nodzēsta, stjuarts sāka stāstīt par savu dzimteni, par kādu ciematu kalnos Kroātijas piekrastē. Septiņas dienas nedēļā Krešimirs, būdams bērns, bija badojies, septiņas dienas nedēļā viņš bija sapņojis par laimi un bagātību. Un tad kādā dienā ciemam cauri brauca automašīna, kuru vadīja kungs rūtainā uzvalkā. Un šis kungs uzdāvināja Krešimiram turziņu ar septiņiem granātāboliem, toreiz katrs bija veselu dināru vērts. Zēns bija nostaigājis desmit kilometrus līdz kādam piekrastes kūrortam un tur ābolus pārdevis.
— Jā, Tim, tad man pirmo reizi bija pašam sava nauda, daudz naudas, tā man šķita. Veseli septiņi dināri! Un vai tu zini, ko es par tiem nopirku? Nevis baltmaizi, lai gan biju izsalcis, bet gan tortes gabalu! Zini, tādu tortes gabalu ar krēmu un ķiršiem virsū un pusi valrieksta vidū.
Tā bija tā pati torte, par kuru stāstīja ciemata meitenes, atgriezušās no jūras.
Man vajadzēja atdot visu naudu par šo vienu tortes gabalu. Es notiesāju to kaut kur uz mola aiz dēļu grēdas, kumosu pēc kumosa, turklāt domāju: «Eņģeļi debesīs to ēd katru dienu.»
Pēc tam es vēmu. Atvaino mani! Bet tā tas bija. Mans nabaga zēna vēders nebija tam piemērots. Un, kad viss bija cauri un es no mola devos atkal uz krastu, tur jau stāvēja automašīna ar rūtaino kungu.
Krešimirs apklusa, un Tims domāja par mazu zēnu šaurā ieliņā, kur smaržo pēc pipariem, ķimenēm un anīsa.
Tad stjuarts stāstīja tālāk: kā rūtainais kungs biežāk ieradies ciematā ar granātāboliem, kā viņš kādā svētdienā runājis ar vecākiem, kā viņš zēnam apgādājis stjuarta vietu uz viena no saviem kuģiem, kā vēlāk dažreiz ņēmis līdzi ceļojumos un uz zirgu skriešanas sacīkstēm, kā Krešimirs vieglprātīgu derību dēļ bija ietaisījis parādus pie rūtainā kunga un kā viņš beigās tam pārdevis savu skaistāko mantu — acis.
— Tagad es tās esmu atguvis! — Krešimirs pabeidza. — Un tev jāatgūst smiekli, kā es te stāvu. Ar labu nakti!
Timām aizžņaudzās kakls. Viņš tikko dzirdami sacīja:
— Ar labu nakti, Krešimir! Sirsnīgi pateicos!
Trīspadsmitā loksne
VĒTRA UN BAILES
Timu bija satraucis tas, ko stāstīja Krešimirs. Bez tam jūra šajā naktī bija stipri bangaina. Zēns tāpēc gulēja nemierīgi un valstījās no viena sāna uz otru. Miegā Tims sadzirdēja pērkona grāvienu. Mazliet vēlāk gar aizmigušā zēna plakstiņiem nozib- snīja baismīgi gaišs zibens, un jauns briesmīgs pērkons ieskanējās ausīs, kas miegā bija kļuvušas nedzirdīgas.
Tims iekliegdamies uztrūkās augšā. Viņam šķita, ka starp pērkona grāvieniem būtu sadzirdējis savus smieklus. Viņš atplēta acis un iluminatorā ieraudzīja divas ūdenszilas acis, kas lūkojās viņam tieši sejā.
Bailēs un šausmās nosvīdis, viņš atkal aizvēra acis un nespēja pat pakustēties. Tā viņš notupēja, uz priekšu saliecies, veselu mūžību, kamēr galu galā iedrošinājās atkal atvērt acis un klusi pasaukt Krešimiru.
Stjuarts neatbildēja. Arā aiz plānās dzelzs sienas trakoja jūra un dārdēdama gandrīz ritmiski sitās pret to. Tims vairs neuzdrošinājās paskatīties iluminatorā. Viņš skaļāk pasauca Krešimiru. Taču aizvien nesaņēma atbildi.
Tad viņš iekliedzās tik skaļi, ka nobijās pats no savas balss.
— Krešimir! — viņš kliedza gandrīz necilvēciskā balsī. Bet arī uz šo kliedzienu atbildes nebija.
Tims atkal aizvēra acis, lai nebūtu jāskatās iluminatorā, un centās sataustīt lampas aukliņu virs galvas. Sataustījis lampas auklu, viņš uztraukumā to pārrāva, tomēr gaisma iedegās. Zēns atvēra acis.
Tumsa un tai līdzi arī bailes atkāpās kaktos. Tims pārliecās pār gultas malu, lai paskatītos uz Krešimiru, bet Krešimira gulta bija tukša.
Tad no tukšās kajītes stūriem viņam atkal sāka mākties virsū bailes. Zēns sāka drebēt pie visām miesām un, ieraudzījis sevi trīcam spogulī virs mazgājamā trauka, izbijās pats no savas ņirdzīgās sejas, kas raudzījās viņam pretī.
Dīvainā kārtā attēls spogulī izraisīja viņā niknumu. Viņš izlēca no gultas un ātri uzrāva drēbes mugurā. Likās, it kā bailes būtu saistītas ar viņa attēlu spogulī, bet pats viņš varētu brīvi izvēlēties, ko darīt un ko ne. Saņēmis drosmi, viņš izskrēja gaitenī. Pa zvalstīgo kuģi viņš aiztaustījās līdz dzelzs kāpnēm un uzkāpa augšā. Tur kāds vilnis, kas šļāca pāri, samērcēja viņu līdz ādai. Taču viņš steidzās garām tauvām un kārtīm, spītēdams vētrai, uzkāpa uz laivu klāja un beidzot iegāja siltajā un piekvēpušajā stūres mājā, kuru vāji apgaismoja bieza stikla lampa.
Tur stāvēja lācīgais Džonijs, vīrs no Hamburgas, un izbrīnījies raudzījās zēnā.