— Kas tev šeit augšā vajadzīgs tādā laikā?
— Stūrman, kur ir Krešimirs? — Tims kliedza, lai pārspētu jūras rēkšanu.
— Krešimirs ir slims, manu zēn, taču neraizējies. Viņam aklā zarna iekaisusi, un mūsu dienās no tā vairs nemirst!
— Bet kur viņš ir? — Tims neatlaidīgi atkārtoja. — Kur tagad ir Krešimirs?
— Nejauši tuvumā gadījās patrulējoša krasta laiva. Tā viņu aizveda malā. Vai tu nemanīji, ka mašīnas apstājas?
— Nē, — Tims sacīja nomākts. Un mierīgā balsī piebilda:
— Krešimirs nav slims. To visu sarīkojis barons. Es redzēju viņa acis iluminatorā.
— Tu iluminatorā redzēji barona acis? — Džonijs smējās.
— Nu gan tu fantazē! Nāc noģērbies, paņem tur to segu un noliecies uz šā mīkstā sola. Šeit augšā pie manis tev noteikti nerādīsies slikti sapņi!
Siltajā stūres mājā blakus šim nosvērtajam un labsirdīgajam milzim arī Timām pašam likās, it kā viņš to visu būtu izfantazējis. Tomēr šajā acumirklī viņš atcerējās paziņojumu pa radio, ka barons ieradies Riodežaneiro, un atkal ieraudzīja sevi trīcošu un ņirdzīgu spogulī virs mazgājamā trauka. Viņš nolēma, ka no barona var visu ko sagaidīt un nevajadzētu no viņa pārāk baidīties. Jo, par laimi, Tims bija redzējis baronu arī nespēcīgu.
Zēns klusēdams nolikās uz mīkstā sola, kas uz visam pusēm zvalstījās, tāpēc ka kuģa šūpošanās augšā bija vairāk jūtama nekā apakšā kajītē.
Juceklīgās domas galvā un savādā sajūta vēderā neļāva Timām vairs aizmigt. Tā viņš nogulēja vaļējām acīm vairākas stundas pēc kārtas, turpretim Džonijs mierīgi stāvēja pie stūres rata, tikai šad tad izsmēķēdams pa cigaretei. Tikmēr vētra pamazām norima.
Sajā laikā Tims centās izgudrot visdīvainākās derības. Tām vajadzēja būt tik neparastām, ka viņam noteikti jāzaudē. Barons bija smējies par Tima bailēm — nu viņam pašam vajadzētu izjust bailes. Lai arī kā zēns gudroja, nevienas derības, liekas, nevarēja pārspēt barona velnišķīgās īpašības. Pieņemsim, viņš saderētu, ka lazdas rieksts ir lielāks par kokosriekstu; bet kurš tādās muļķīgās derībās ielaidīsies? Un diez vai Lefuets neuzokšķerētu tādu zemes nostūri, kur lazdas rieksti patiešām būtu lielāki par kokosriekstiem. Timām šīs derības, tāpat kā daudzas citas šajā naktī, likās neiespējamas. Piedzīvojumu ar Rikerta kungu tramvajā viņš atcerējās īstajā brīdī.
Bet kas notiktu, viņš pēkšņi iedomājās, ja nevarētu aizbildināties ne ar kādu pārrautu vadu? Ja piepeši tādai spēcīgai dzelzs mašīnai kā tramvajs vajadzētu pamest sliedes un aizlidot? Tramvajs taču nav cīrulis. Lai arī kādas šausmīgas spējas piemīt Lefuetam, tomēr viņš nav burvis!
Tims iedomājās, ka atradis barona vājo vietu. Atbalstījies uz elkoņiem, viņš sauca:
— Stūrman, vai jūs zināt, ka Dženovā ir lidojoši tramvaji?
— Liecies tik slīpi un guli nost! — Džonijs nemaz nebija pārsteigts. — Tu atkal fantazē.
— Atvainojiet, stūrman, taču šoreiz esmu pilnīgi pamodies. Es zinu pavisam skaidri, ka Dženovā ir lidojoši tramvaji. Es saderu ar jums uz pudeli ruma!
— Velna milti! — Džonijs sacīja. — Es gribētu zināt, ar ko tu samaksāsi par šo ruma pudeli.
— Man viena ir jūrnieka maisā! — Tims meloja. — Tātad vai mēs saderam vai ne?
Džonijs pagriezies sacīja:
— Un, kaut tu derētu uz veselu miljonu, es tomēr neticu. Es pazīstu pārāk labi kā Dženovu, tā tramvajus!
— Tad jūs varat mierīgi derēt. Pudele ruma stūrmanim ir tīrais nieks!
— Vai tu dod savu goda vārdu, ka atkal liksies gulēt un vērsi ciet acis, ja es ar tevi saderēšu?
— Goda vārds! — Tims iesaucās.
Tad stūrmanis sniedza zēnam roku, sacīdams:
— Ja Dženovā … — Viņš pēkšņi aprāvās, jo kaut kas ciets atsitās pret stūres mājas lodziņu. Liekas, tā bija tikai nejauša sagadīšanās. Tāpēc Džonijs atkārtoja:
— Ja es Dženovā redzēšu lidojošu tramvaju, derības būšu zaudējis un tu saņemsi pudeli ruma. Ja es nevienu neredzēšu, ruma pudele no tava jūrnieka maisa piederēs man. Un tagad, lūdzu, guli! Pēc trim stundām tev sākas darbs.
Šoreiz Tims patiešām aizmiga. Un sapnī viņš dzirdēja sevi smejamies. Bet starp smiekliem griezīgi zvanīja tramvajs, kas virs viņa galvas traucās pa debesīm. Kad, dienai austot, stūrmanis viņu modināja, zēnam aizvien ausīs zvanīja, un tas viņu biedēja.
Tims baidījās no Dženovas.
Četrpadsmitā loksne
NEIESPĒJAMĀS DERĪBAS
Tims baidījās no Dženovas, bet tai pašā laikā alka šās pilsētas.
Viņa baiļpilnā nepacietība tika krietni pārbaudīta, jo pagāja daudz dienu, kamēr tvaikonis «Delfīns» beidzot iegriezās Dženovas ostā. Tas notika saulainā dienā īsi pirms pusdienas. Kaut kāda iegansta dēļ Tims bija iegājis stūres mājā. Te nu viņš stāvēja blakus stūrmanim Džonijam un raudzījās pāri uz Dženovas pilsētas kalnaino daļu. Viņš bija uzvilcis melnbalti rūtotas bikses un apsējis bieza, pelēka linu auduma priekšautu.
Dženovas mājas bija skaidri saredzamas. Ielās varēja saskatīt pat omnibusus un automašīnas. Ar katru mirkli pilsētu varēja skaidrāk saredzēt.
Pēkšņi Džonijs pārsteigts it kā iekunkstējās, it kā ierūcās. Tims izbrīnījies uz viņu paskatījās: stūrmanis bija samiedzis acis. Tad viņš tās atvēra, bet tikai lai tūlīt atkal aizvērtu un pēc tam atkal plaši atplestu. Tad Džonijs pavisam lēni un gandrīz svinīgi sacīja:
— Es kļūstu traks!
Tims kaut ko nojauta. Rīkle viņam it kā izžuva. Taču viņš neuzdrošinājās atkal pamest skatienu uz Dženovu. Viņš, acis nenovērsis, raudzījās stūrmanī.