Džonijs tagad paskatījās uz viņu un, galvu purinādams, sacīja:
— Tev bija taisnība, Tim, Dženovā ir lidojoši tramvaji. Tu esi laimējis derībās.
Tims ar grūtībām rija siekalas. Nebija nekādas jēgas novērst acis no tā, kas bija noticis. Viņš pagrieza galvu un paskatījās uz kalnaino pilsētas daļu. Kādā ielā, starp mājām, gaisā lidinājās tramvajs, īsts tramvajs. To varēja skaidri redzēt. Bet pēkšņi zem tramvaja parādījās bruģis, stingrs ielas bruģis ar sliedēm. Pēkšņi tramvajs vairs nelidinājās, bet gan ripoja pa sliedēm.
— Tā bija tikai mirāža, — Tims gandrīz gavilēdams iesaucās. — Es derības esmu zaudējis!
— Tu, liekas, priecātos, ja zaudētu derības, — Džonijs pārsteigts sacīja, un Tims manīja, ka pielaidis kļūdu. Bet, iekams viņš paspēja kļūdu izlabot, Džonijs turpināja: — Tu tomēr derības esi laimējis, Tim. Mēs saderējām, ka Dženovā var redzēt lidojošus tramvajus, nevis ka tādi ir īstenībā. Un es, bez šaubām, redzēju lidojošu tramvaju.
— Tātad esmu laimējis. Cik jauki! — Tims sacīja. Un šoreiz viņš centās piešķirt savai balsij priecīgāku pieskaņu. Tomēr balss palika tāda pati aizsmakusi, un no jautrības nebija ne vēsts.
Cik labi, ka Džonijam vajadzēja uzmanīt stūres ratu!
— Kā tev vispār ienāca prātā šīs trakās derības? — Džonijs pār plecu jautāja. — Vai tu bieži laimē tik dīvainās derībās?
— Es vēl nekad neesmu nevienas derības zaudējis, — Tims vienaldzīgs atbildēja. — Es katru reizi laimēju.
Stūrmanis uzmeta viņam ašu skatienu.
— Zēn, ko tu te tēlo! Ir derības, kuras nemaz nevar laimēt.
— Piemēram, kādas? — Tims ieinteresēts jautāja. — Nosauciet man šādas derības!
Stūrmanis viņam atkal uzmeta ašu, pētošu skatienu. Viņam šķita, ka ar zēnu kaut kas nav kārtībā. Taču viņš bija paradis uz jautājumiem atbildēt. Viņš uzstūma balto cepuri uz pieres un pakasīja pakausi. Atkal kaut kas ciets atsitās pret logu. Džonijs pagrieza galvu, bet neko neredzēja. Un pēkšņi viņam ienāca prātā atbilde.
— Es zinu kādas derības, kuras tu, Tim, nekādā ziņā nelai- mēsi.
— Es saderu, stūrman, kaut vēl neesmu tās dzirdējis. Ja es zaudēju, jūs varat paturēt savu ruma pudeli!
— Tu grasies pirkt sivēnu maisā, zēn? Manis dēļ. Rums paliek rums, un, ja tu katrā ziņā gribi zaudēt, — lūdzu, zaudē. Tātad saderēsim …
Stūrmanis apklusa, paskatījās uz zēnu un jautāja:
— Vai tu patiešām domā ar mani saderēt? Es jautāju tikai tāpēc, ka gribu laimēt ruma pudeli.
— Esmu ar mieru saderēt! — Tims sacīja tik noteikti, ka Džonijs nomierinājās.
— Tātad saderēsim, ka tu vēl šovakar būsi bagātākais cilvēks pasaulē.
— Tātad bagātāks par Lefuetu? — Tims, elpu aizturējis, jautāja.
— Tieši tā!
Tad zēns pastiepa labo roku ātrāk, nekā Džonijs to bija gaidījis. Sīs bija neiespējamas derības. Derības, kuras viņam vajadzēja zaudēt. Skaļi Tims sacīja:
— Saderēsim uz pudeli ruma, ka es vēl šovakar būšu bagātāks par baronu Lefuetu.
— Zēn, tu esi jucis, — sacīja Džonijs, palaizdams Tima roku vaļā. — Esmu vismaz atguvis savu pudeli ruma.
Šajā acumirklī stūres mājā ienāca kapteinis.
— Ko tad misiņš te dara? — viņš saīdzis prasīja.
— Viņam jāatnes tase kafijas, kaptein! — sacīja Džonijs.
— Lai tad viņš, lūdzams, pasteidzas.
Timām vajadzēja doties lejā uz kambīzi. Viņš labprāt būtu dziedājis, bet, kas vairs nevar smieties, nevar arī dziedāt.
Kad viņš stūres mājā ienesa tasi kafijas, kura divās vietās bija pāršļakstījusies pāri, kapteinis vēl arvien turpat stāvēja. Džonijs vecajam aiz muguras smīnēdams piemiedza aci. Tims darīja to pašu, tikai sejas izteiksme viņam palika nopietna. Tad viņš aizsteidzās uz virsklāju. Vislabprātāk viņš būtu skaļi smējies. Taču viņa mute tikai spēja savilkties smieklu grimasē. Bet aizrautīgie smiekli kā neradās, tā neradās.
Kāda vecāka holandiete, kas zēnam nāca pretī uz klāja, nobijās no viņa mežonīgās sejas izteiksmes. Viņa vēlāk kabīnē sacīja savai kaimiņienei: «Šajā zēnā slēpjas velns. Noslēdziet naktīs kabīnes durvis.»
Uztraukumā Tims aizlīda aiz enkura vindas kuģa pakaļgalā, notupās uz saritinātu tauvu kaudzes un nolēma šeit sēdēt, kamēr nonāks Dženovā. Viņš bija dzirdējis, ka Dženovā ir slavens leļļu teātris. Viņš gribēja turp doties, lai varētu būt smejošs zēns starp smejošiem ļaudīm. Viņš iztēlojās, ka vēl jaukāk būtu pastaigāties pa ielām un uzsmaidīt nepazīstamam patīkama izskata cilvēkam, kādai mazai meitenītei vai vecai sievietei. Tims pilnīgi ieslīga šai izdomātajā pasaulē, kas bija saules un laipnības pilna. Tas, ka saule zilajās debesīs svilināja viņam seju, vērta šos sapņus vēl ticamākus un reālākus.
Kuģa skaļrunī kāda ķērcoša balss kaut ko ziņoja, bet Tims tam nepievērsa uzmanību. Viņš sapņoja.
Pēc brīža ziņojums tika atkārtots. Izdzirdis savu vārdu, Tims sāka ausīties un tā noklausījās ziņojuma beigas:
«.. . Tāleram tūlīt pie kapteiņa stūres mājā!»
Sapņi izgaisa kā ziepju burbuļi. Piepeši viņam saule likās gandrīz vai drūma šai karstajā svelmē.
Kapteinis savā īgnajā vienaldzībā nekad nebija par Timu interesējies. Vajadzēja būt kādam ārkārtējam iemeslam, kāpēc kapteinis lika pasaukt zēnu.
Tims piecēlās kājās, devās nedrošā gaitā pa klāju un trešo reizi šajā rītā pa dzelzs kāpnēm uzkāpa laivu klājā. Rokas, ar kurām viņš turējās pie dzelzs margām, bija nosvīdušas.