Stūres mājā kapteinis viņu tā dīvaini uzlūkoja, turklāt nepavisam nebija vienaldzīgs, kā parasti. Stūrmanis, galvu nepagriezdams, skatījās taisni uz priekšu.
— Tavs vārds ir . . . — Kapteinis apklusa, iekrekšķinājās un sāka vēlreiz no gala: — Jūsu vārds ir Tims Tālers?
— Jā, kapteiņa kungs!
— Jūs esat dzimis …
Kapteinis nolasīja zēna dzīves datus no kādas lapas, ko turēja rokā, un Tims katru datumu apliecināja ar: «Jā, kapteiņa kungs!» Turklāt no sasprindzinātām gaidām zēnam acīs sanesās asaras.
Kad īsā nopratināšana bija beigusies, kapteiņa roka ar lapu noslīga un iestājās dīvains klusums. Uz grīdas lēkāja saules zaķīši, un Tims aplūkoja stūrmaņa plato skaustu, bet stūrmanis vēl arvien, acis nenovērsis, raudzījās taisni uz priekšu.
— Es jūs laikam drīkstu pirmais apsveikt, — kapteinis pārtrauca klusumu.
— Ar ko, kapteiņa kungs? — Tims jautāja pavisam smalkā, čiepstošā balstiņā.
— Ar šo! — kapteinis pamāja uz papīra lapu savā rokā. Un tūlīt pajautāja: — Vai jūs esat barona Lefueta radinieks?
— Nē, kapteiņa kungs.
— Bet jūs taču viņu pazīstat personīgi?
— Jā gan . ..
— Tagad es jums nolasīšu radiogrammu:
«barons lefuets miris punkts paziņot timam tāleram ka viņš iecelts par vienīgo mantinieku punkts jaunais barons lefuets mirušā barona dvīņubrālis pārņem aizbildniecību līdz
pilngadībai punkts lefueta akc sab feniks redereja dženovā parakstījis direktors grandici»
Tims ar sastingušu seju joprojām skatījās uz stūrmaņa skaustu. Neiespējamākās derības pasaulē bija laimētas. Par vienu vienīgu pudeli ruma. Viņš, četrpadsmit gadu vecs zēns, šajā acumirklī bija kļuvis par bagātāko cilvēku pasaulē. Bet viņa smiekli bija miruši līdz ar baronu un tiks apbedīti arī līdz ar baronu. Bagātākais cilvēks pasaulē bija visnabadzīgākais starp cilvēkiem. Viņa smiekli bija zuduši uz visiem laikiem.
Stūrmaņa skausts pakustējās. Pavisam lēni Džonijs pagrieza galvu. Timā noraudzījās svešas, izbrīna pilnas acis. Bet zēns tās redzēja tikai mirkli.
Tieši laikā Džonija rokas paspēja satvert nesamaņā slīgstošo Timu.
Piecpadsmitā loksne
SATRAUKUMS DžENOVā
No neskūtās sejas ar lielajiem vaigu kauliem Timā raudzījās divas laipnas, zilas acis.
— Vai tu mani dzirdi? — klusa balss jautāja.
— Jā, stūrman, — Tims čukstēja.
Kāda roka mazliet pacēla zēna galvu un lēni un uzmanīgi iepilināja viņam mutē ūdeni. Tā pati balss viņam pie auss čukstēja:
— Kādēļ es Dženovā redzēju lidojošus tramvajus? Kādēļ barons tik pēkšņi nomira? Kādēļ tu priecājies par zaudētām derībām un ģībsti, ja laimē?
Tims pamazām atguvās; viņa smadzenēs nemitīgi virpuļoja stūrmaņa izteiktie «kādēļ», un tie sasaucās ar Tima paša daudzajiem «kādēļ». Bezgalīgā apjukumā Tims atkal gandrīz ieslīga nesamaņā.
Tad kļuva dzirdamas balsis un soli, un drīz pēc tam kapteinis ar kādu svešu kungu ienāca stūres mājā.
Tims, gulēdams uz mīkstā sola, vispirms pamanīja svešā kunga sniegbalto mežģīņu kabatas lakatiņu, kas spraucās ārā no tumšās žaketes kabatas. Un tad viņš sajuta svešinieku pēc smaržas. Tā bija neļķu smarža, kas zēnu pilnīgi apņēma, kad kungs pienāca tuvāk un stādījās priekšā:
— Direktors Grandici. Es ir lot laimīg, sinjor, ka var jūs pirmais sveikt sabiedrīb vārdā. Man žēl, ka jūs nav vesel, bet varu saprast šo maz šok … — Viņš izpleta rokas un piešķieba galvu. — Ak, tik bagāt vienā brīd, tas nav viegl…
Ko direktors Grandici vēl sacīja, Tims nesaprata. Klausīšanās viņu ļoti nogurdināja. Zēns saprata tikai pēdējo teikumu: «Es jūs nesīš uz laiv, sinjor!» — jo direktors, to sacīdams, bija pārliecies pār viņu.
Tad sāka rīkoties Džonijs.
— Atstājiet zēnu manā ziņā, — viņš noteica. — Es viņu pats aiznesīšu uz laivu. Kapteiņa kungs, pārņemiet stūri pa to laiku!
Lai gan tai acumirklī kuģis bija noenkurots, apjukums bija tik vispārējs, ka kapteinis klusi un paklausīgi stājās pie stūres.
Pie kuģa bija piebraukusi rēderejas laiva, kurai vajadzēja aizvest mantinieku. Džonijs ar Timu uz rokām žonglēja pa kāpnēm lejā, it kā nestu saini ar veļu. Direktors ar iesmaržināto mežģīņu kabatas lakatiņu lēkāja apkārt kā pūdelis ap savu kungu. Starp citu, Tims tagad ieraudzīja, ka direktoram pakausis bija gandrīz kails. Tikai divas melnas matu šķipsnas no sāniem bija trijstūrī sasukātas priekšā uz pieres. Apaļā seja līdz ar to izskatījās kā atbaidoša maska.
Stūrmanis nosēdināja zēnu laivas pakaļgalā pašā stūrī uz sola, kas stiepās gar laivas malām un bija noklāts ar spilveniem. Turklāt viņš zēnam pačukstēja:
— Tev vēl jāsaņem divas pudeles ruma. Tu taču laimēji. Atnāc astoņos pie Kristofora Kolumba pieminekļa, bet tikai viens. Un, ja tev vajadzīga palīdzība, atnāc katrā ziņā, saprati?
Tims pat nepamāja. Viņš tikai klusi noteica: «Hm,» — jo pa šo laiku bija iemācījies būt uzmanīgs.
— Daudz laimes, manu zēn! — Džonijs nodārdināja tā, lai dzirdētu direktors. Šķiroties viņš sniedza zēnam roku un tad kāpa atkal uz kuģa.
Kad laiva attālinājās no kuģa, atkal smaržoja pēc neļķēm. Direktors Grandici bija apsēdies blakus Timām. Diviem svinīgi ģērbtiem kungiem, kas sēdēja laivas priekšgalā, viņš ar roku deva zīmi, lai tie izturas klusu. Abi saprotoši pamāja, savā starpā sačukstējās un tai pašā laikā raudzījās zēnā ar neslēptu ziņkāri.
— Sinjor, es jūs aizvediš uz jūs hotel, — pusbalsī sacīja direktors. — Tur jūs atpūtīsies vien stund, un tad rēderej jūs gaid uz maz pieņemšan. Vai labi?