Kads pieklauvēja, un, negaidījis Tima uzaicinājumu, ienāca barons.
81
— Paliec vien mierīgi guļam, — Lefuets ienākot sacīja. Tad kalsnējais vīrs saliecas kā kabatas nazis un atlaidās greznā krēslā ar ziloņkaula rotājumiem. Viņš sakrustoja kājas un uzjautrināts raudzījās Timā. — Pēdējās derības bija vienreizīga iedoma, Tim Tāler! Visu cieņu, manu zēn!
6-2943
Tims klusēdams no apakšas paraudzījās uz baronu.
Likās, arī tas uzjautrina Lefuetu. Tad viņš pajautāja:
— Vai tu īstenībā gribēji šīs derības laimēt vai zaudēt? Es Joti vēlētos zināt.
Tims atbildēja izvairīdamies:
— Lielākoties derības noslēdz, lai tās laimētu.
— Tad tā bija lieliska izdoma! — barons iesaucās. Viņš pielēca kājās un, sakrustojis rokas uz krūtīm, pastaigājās šurp un turp pa istabu.
Tims jautāja, joprojām gulēdams uz kušetes:
— Vai mūsu līgums vēl ir spēkā? Es taču to noslēdzu ar pirmo baronu Lefuetu, nevis ar tā dēvēto dvīņubrāli.
Lefuets sacīja, no salona ienākdams guļamistabā:
— Līgums tika noslēgts ar baronu L. Lefuetu. Es esmu Leo Lefuets. Pirms tam es biju Luijs Lefuets. Abos gadījumos priekšvārds sākas ar burtu «L», manu zēn.
— Ja jums nav dvīņubrāļa, — Tims jautāja tālāk, — ko tad apbedīs jūsu vietā?
— Kādu nabaga ganu, kam nav ģimenes, mans jaunais draugs.
Lefuets runāja, labpatikā savilcis lūpas.
— Mezopotāmijas augstienē netālu no Djabalsindara kalna atiodas mana galvenā dzīves vieta — maza pils: tur viņu apbedī manā vietā.
Barons atkal pastaigājās pa citām istabām. Tad Tims dzirdēja viņu sakām:
— Mana pils atrodas jezīdu zemē. Vai tu zini, kas tie jezīdi ir?
— Nē, — atbildēja Tims, brīnīdamies par barona runī- gumu.
Balss nāca aizvien tuvāk. Lefuets sacīja:
— Jezīdi ir velna pielūdzēji. Viņi tic, ka dievs piedevis velnam un uzticējis viņam valdīt pār pasauli. Tāpēc viņi pielūdz sātanu kā pasaules kungu.
Barons atkal ienāca guļamistabā. Tims bez sevišķas intereses noteica:
— Ak tā!
— Ak tā! — barons izmēdīja zēnu, acīm redzot, sakaitināts. Pirmo reizi viņa seja zaudēja jautros vaibstus. — Velns, šķiet, tev ir vienaldzīgs, vai ne?
Tims nesaprata, kāpēc šī saruna tā satrauc baronu. Viņš ne- ■ vainīgi jautāja:
— Vai tad velns vispār ir?
Lefuets atkal ieslīga ar ziloņkaulu izrotātajā krēslā. Viņš vaicāja, smagi nopūzdamies:
— Vai tu tiešām esi tik vientiesīgs vai arī tikai izliecies? Vai tu nekad neesi dzirdējis, ka cilvēki ar velnu noslēdz līgumu un paraksta to savām asinīm?
Izdzirdis vārdu «līgums», Tims ieklausījās. Viņš domāja, ka Lefuets tagad grib runāt par viņu līgumu. Bet barons melsa tālāk par velniem un dēmoniem. Viņš runāja par Belcebulu — elles kungu, par dēmoniem Forkasu, Astarotu un Behemotu, par raganām un melno maģiju, un slaveno burvi doktoru Faustu, kam kalpojis velns Mefistofelis.
Pamanījis, ka zēns garlaikojas, Lefuets piecēlās, murminādams:
— Man jārunā saprotamāk.
Tims bija atkal atgūlies spilvenos. Labo roku viņš bija nolaidis uz leju un neapzināti rotaļājās ar zīda rīta kurpēm, kas bija noliktas pie kušetes. Viņa skatiens atkal pievērsās kroņlukturim, kura stikla pilienos dažādos dīvainos veidos atspoguļojās barona kalsnais stāvs.
Lefuets tagad bez aplinkiem jautāja:
— Vai gribi iemācīties teicienu, ar kuru doktors Fausts apvārdoja savu velnu?
— Nē, — atbildēja Tims, galvu nepagriezis. Katrā mirdzošajā stikla pilienā varēja redzēt, kā raustās Lefueta seja, tad zēns atkal sadzirdēja barona balsi.
— Vai man šo teicienu tomēr nenoskaitīt? — jautāja Lefuets, cenzdamies apspiest dusmas.
— Manis pēc, baron! — Pēc balss varēja noprast, ka Timām viss bija vienaldzīgs. Tomēr viņā pamazām modās ziņkāre, kad viņš slīpētajos stikla gabaliņos ieraudzīja sīkus Lefuetus ar augšup izstieptām tievām rociņām.
Lefuets loti lēni dīvainā, dobjā balsī noskaitīja šādus vārdus:
Bagabi laca bahabe Lamac cahi ahababe Karrelios
Lamac lamec Bahlias Cabahagi sabalios …
Kad barons bija ticis līdz šai vietai, kroņlukturis sāka lēni šūpoties — laikam no spēcīgajām Lefueta roku kustībām —, un kāds neparasti liels zirneklis iztraucēts laidās pa savu pavedienu lejā no kroņluktura.
Tims, kas pret zirnekļiem juta riebumu un ko satrauca šie noslēpumainie vardi, paķēra zīda rīta kurpi, ar kuru bija rotaļājies, un saniknots svieda to zirneklim.
Barons skaitīja tālāk:
Bariolas
Lagoz alha cabiolas …
Tad kaut kas pie griestiem nočirkstēja, un milzīgais kroņlukturis ar savu stikla asaru kravu šķindēdams, brakšķēdams un grabēdams nogāzās kušetes kājgalī.
Tims izbijies pievilka kājas. Barons atvērtu muti un augšup izstieptām rokām joprojām stāvēja aiz ziloņkaula krēsla; uz pieres viņaiņ bija paradījies puns. Laikam kāds gabals no kroņluktura bija uzkritis viņam uz galvas.
Tagad salonā bija kļuvis neticami kluss. Bet viesnīcā šo apdullinošo troksni laikam dzirdēja, jo kads enerģiski klauvēja pie durvīm.
Beidzot barons nolaida rokas. Viņš piegāja pie durvīm, uz priekšu saliecies, it kā būtu ļoti noguris, pavēra durvis un kaut ko sacīja itāliski, bet Tims to nesaprata.
Tad viņš durvis atkal aizvēra, no iekšpuses atspiedās pret tām un sacīja:
— Tas ir bezjēdzīgi. Pret nevainību nekādu zāļu nav.
Zēns nesaprata ne šo piezīmi, ne arī buramos vārdus, tāpēc, piecēlies no kušetes, pajautāja:
— Kas ir bezjēdzīgi?