— Viduslaiki! — barons atbildēja nesakarīgi, un Tims palika tikpat gudrs, cik bijis. Tāpēc viņš vairs nejautāja, tikai sacīja:
— Lūdzu, piedodiet, ka es sadauzīju kroņlukturi. Es gribēju trāpīt zirneklim.
— Par šo nieku mēs samaksāsim, kad kārtosim viesnīcas rēķinu, — barons nomurmināja.
— Kā tā — mēs? — Tims nevarēja saprast. Piepeši viņam ienāca prātā milzīga bagātība. Tādēļ viņš piebilda: — Par kroņlukturi, baron, samaksāšu es!
— Tas nu gan nebūs iespējams, — Lefuets iebilda. (Pēkšņi viņa mutes kaktiņos parādījās tas pats jautrais vaibsts.) — Tā kā tu, mans mīļais, vēl esi nepilngadīgs, tu nedrīksti nevienu marku izdot bez sava aizbildņa barona Leo Lefueta piekrišanas. — Viņš smīnēdams palocījās. — Tu, protams, saņemsi kabatas naudu!
Tims arī palocījās un tad sacīja:
— Arī jums, baron, ir vienreizīgi saprātīgas iedomas. Atļaujiet man tagad pārģērbties. Es vēlos palikt viens.
Lefuets vispirms kā valodu zaudējis raudzījās zēnā. Tad skaļi iesmējās. Aizvien vēl smiedamies, viņš iesaucās:
— Tim Tāler, jūsos ir kas vairak, nekā es nojautu. Mana visdziļākā cieņa!
Tikai tagad barons pamanīja, ka Tims, izdzirdis viņa smieklus, nobālēja. Aizrautīgie smiekli, ar kuriem viņš kā ār laso pievilka citus cilvēkus, uz zēnu neiedarbojās un arī nevarēja iedarboties. Tie taču bija Tima paša smiekli.
Lefuets ātri pagriezās pret durvīm. Bet, iekams viņš aizgāja, viņš ar žaketes piedurkni nobrauca pa spoži nopulētu rakstām- galdiņu, kas stāvēja pie durvīm, un, no sāniem uz Timu skatīdamies, pabīdīja galdiņa vidū ādas mapi ar rakstāmpapīru.
Tikai tad viņš atvēra durvis un pāri plecam sacīja:
— Esmu vienmēr jūsu rīcībā, Tālera kungs. Es pasaukšu kambarsulaini. Tas ir man padevīgs vīrs no Mezopotāmijas.
— Paldies, — Tims sacīja. — Esmu radis pats ģērbties.
— Vēl labāk, — Lefuets nosmīnēja. — Tad mēs ietaupīsim naudu. — Beidzot viņš aizgāja, klusi aiz sevis aizvēris durvis.
Gaitenī barons kādu brīdi palika domīgs stāvam.
— Zēns grib atgūt savus smieklus, — viņš murmināja. — Viņš nicina tumsas varu. Vai arī tā viņam ir vienaldzīga. Viņš grib tikai gaismu … (Barons lēni devās uz savu apartamentu.) . .. Gaisma tiek lauzta ar spoguļiem. Tas man jāpamēģina.
Iegājis savā apartamentā, Lefuets atkal ieslīga krēslā. Virs viņa karājās tāds pats kroņlukturis ka Tima salonā. Barona skatiens kavējās pie stikla asaram, kas viegli šūpojās, tad viņam ienāca prātā, kā Tims svieda ar rīta kurpi pa kroņlukturi, un viņš pēkšņi sāka smieties. Viņš smējās tā, ka krēsls no viņa kratīšanās krakšķēja.
Barons smējās kā mazs zēns. Smiekli guldzēdami lauzās uz augšu no viņa krūtīm kā gaisa pūslīši šampanieša glāzē, un, kā vienmēr, balss beigās aizrāvās.
Barons nekad pat visniecīgākajā jūtu uzplūdumā neizdarīja nekādu neapdomību. Viņš nespēja būt laimīgs. Viņam visu vajadzēja noskaidrot un sīki izanalizēt, pat savas jūtas.
Kad aizrautīgie smiekli bija izskanējuši, arī šoreiz barons centās izdomāt, kāpēc bija smējies. Un viņš pārsteigts secināja, ka bija smējies pats par sevi, par savu neveiksmīgo mēģinājumu ietekmēt Timu Tāleru ar melnās maģijas trikiem.
Mēģinājums nebija izdevies. Lefuets bija zaudētājs, un tomēr viņš smējās. Kaut ko tādu barons vēl nebija piedzīvojis.
Viņš piecēlās no krēsla un, šurpu turpu staigādams, sarunājās pats ar sevi.
— Dīvaini, — viņš sev sacīja. — Es nopirku smieklus, lai iegūtu varu pār cilvēku sirdīm. Un, izrādās (Viņš apmulsis palika stāvam.) … izrādās, esmu ieguvis varu pats pār sevi, varu pār savu garastāvokli, pār savu briesmīgo garastāvokli. Man tāda vairs nav. Es par to smejos!
Viņš atkal staigāja šurpu turpu.
— Agrāk es būtu trakojis, ja zaudētu varu pār kaut ko. No dusmām būtu sakodis paklāju. Tagad es pat kā zaudētājs palieku pārāks: es smejos!
Barons, saķēris galvu, — viņš izskatījās gandrīz laimīgs — sauca:
— Tas taču ir neticami! Viss mans pārākums līdz šim bija balstījies uz ļaunprātību un viltu, un uzvaru pār citiem. Tagad tas nāk pats no sevis, jo manās krūtīs guldz aizrautīgie smiekli. Es pat nespēju apjēgt, cik tie ir vērtīgi. Par tiem taču var atdot kaut vai veselu karaļvalsti!
Kalsnējais vīrs, kura sejā uz mirkli pavīdēja īūtainā kunga blēdīgie vaibsti, atkal atsēdās krēslā.
— Skrej vien pakaļ saviem smiekliem, Tim Tāler, atpakaļ tos nedabūsi. Es tos ne par kādu naudu neatdošu!
Septiņpadsmitā loksne
BAGĀTAIS MANTINIEKS
Jauno, bagāto mantinieku uzvalks Tima laikā bija šāds: pelēkas vilnas bikses, sarkani melna, svītrota žakete, sniegbalts zīda krekls, sarkana kaklasaite skotu rakstā, tādas pašas zeķes un brūnas zamšādas kurpes.
Šādā apģērbā Tims stāvēja pie spoguļa, kas sniedzās līdz pat grīdai, un pirmo reizi mūžā sukāja samitrinātus matus. Pie viņa kājām uz paklāja gulēja ilustrēts laikraksts, kurā bija ievietots kāda tenisista fotoattēls. Tims centās sasukāt matus tāpat, kā tie bija sasukāti tenisistam. Tas viņam izdevās puslīdz labi.
Brīdi zēns aplūkoja sevi spogulī un mēģināja pavilkt mutes kaktiņus uz augšu. Bet tas nepavisam neizskatījās pēc smaida.
Bēdīgs viņš novērsās un bez mērķa klaiņāja pa savu plašo apartamentu. Bez kādas intereses viņš izmēģināja šūpuļkrēslu, aplūkoja gleznas pie sienas, kurās bija redzami kuģi atklātā jūrā, pacēla ziloņkaula krāsas telefona klausuli, taču tūlīt nolika atpakaļ un beidzot atvēra dažādiem ķeburiem izgreznoto mapi, ko barons bija pabīdījis uz pulētā rakstāmgalda vidu. Mapē atradās vēstuļpapīrs. Augšējā, kreisajā loksnes stūrī pelēkiem, taisniem burtiem bija iespiesti šādi vārdi: