Tad zēns sacīja:
— Mans mantojums ir smaga nasta, fotogrāfa kungs. Es vēl nezinu, vai man par to smieties vai raudāt. Tāpēc atļaujiet man nogaidīt.
Viesi, kas bija sastājušies puslokā, sāka sačukstēties. Daži vārdus klusi pārtulkoja, daži izbrīnījušies un pārsteigti runāja par Timu. Vienīgi Lefuets rādīja jautru seju.
Beidzot izdevās visus nofotografēt, kaut arī bez smaidošā mantinieka. Tad viesi sēdās pie galda. Timām vienā pusē sēdēja Grandici un otrā pusē — barons. No Grandici mežģīņu kabatas lakatiņa aizvien vēl plūda neļķu smarža. Tas smaržoja kā saldie pipari.
Pirms ēšanas tika teiktas runas — gan itāliešu, gan lauzītā vācu valodā. Un ikreiz, kad klātesošie smējās, māja ar galvu vai aplaudēja, viņi raudzījās uz zēnu, kas sēdēja galda vidū.
Reiz barons viņam pačukstēja:
— Pēc šīm pārsteidzīgajām derībām jums nebūs visai viegli dzīvot, Tālera kungs.
Tims savukārt čukstēja pretī:
— Es jau zināju, kas mani sagaida, baron. (Patiesībā viņš nekad nebija briesmīgāk juties kā pašlaik, sēžot galda vidū, kad uz viņu raudzījās kā uz eksotisku dzīvnieku. Taču ciešā apņemšanās mēroties ar baronu stiprināja viņu un deva viņam spēku.)
Tikai īsu brīdi Tims atcerējās stūrmani Džoniju. Un pēkšņi viņš kļuva par mazu zēnu, kas vislabāk būtu raudājis. Bet, par laimi, tieši šajā mirklī sāka runāt Lefuets un Timām vajadzēja savaldīties.
Barons vispirms cildināja sava tā sauktā mirušā brāļa spējas, runāja par tiem cilvēkiem, kuriem jāparvalda milzīgas bagātības, un viņu augstajiem uzdevumiem un beigās īsi novēlēja jaunajam mantiniekam spēkus un gudrību pareizi izmantot milzīgo bagātību. Tad viņš kaut ko sacīja itāliski. Liekas, tas bija kāds joks, jo viņš smējās kā mazs zēns. Dāmas un kungi, kas sēdēja pie galda, bija kā apburti, smējās līdz ar viņu un skali aplaudēja.
Timu šī runa neaizkustināja. Viņš tagad vienmēr nēsāja rokas pulksteni, ko Rikerta kungs viņam Hamburgā bija uzdāvinājis, un tieši pašreiz raudzījās tajā. Pulkstenis rādīja astoņpadsmit un trīsdesmit minūtes, tas ir, pusseptiņi. Astoņos viņš gribēja satikt Džoniju. Un, spriežot pēc šķīvjiem, glāzēm un pārējiem galda piederumiem, mielasts varētu vēl ilgi turpināties. Viņam varbūt vajadzētu ātrāk doties prom nekā pārējiem viesiem. Bet kā lai to izdara, jo viņš taču bija galvenā persona?
Mielasts patiešām prasīja daudz laika. Kad pēc zupas un uzkožamajiem pasniedza galveno ēdienu — nieres baltvīnā —, bija jau divdesmit minūtes uz astoņiem.
Tims, visu laiku domādams par Džoniju, nemaz nepiegrieza vērību uzvedībai pie galda. Viņš ēda tā, kā bija redzējis to darām tvaikoņa «Delfīns» salonā, un barons ne vienu reizi vien nobrīnījās par zēna dabiskajām un patīkamajām manierēm. Kad zēns graciozi ar dakšu paņēma nieres gabaliņu, barons nomurmināja:
— Šo puisi esmu par zemu novērtējis.
Kad pulkstenis bija bez divdesmit minūtēm astoņi, Tims pieliecās pie barona un sacīja:
— Man vajadzētu …
Lefuets pasteidzās atbildēt, pirms zēns vēl nebija pateicis nepiedienīgo vārdu:
— Mazgājamās telpas atrodas gaitenī aiz durvīm pa labi.
— Pateicos, — Tims sacīja pieceldamies un, vismaz simt acu pāru pavadīts, devās gar galdu uz durvīm pa labi. Viņš centās iet tā, kā iet normāls, četrpadsmit gadu vecs zēns.
Arā gaitenī viņam radās vēlēšanās izkliegt nepieklājīgu vārdu. Bet tur stāvēja sulainis zeltītā livrejā, tāpēc Tims savaldījies mierīgs iegāja mazgājamā telpā, kur spoguļa priekšā šo vārdu izrunāja trīs reizes ļoti lēni un skaidri.
Kad Tims atkal iznāca gaitenī, livrejā ģērbtais sulainis tai brīdī bija uzgriezis viņam muguru. Tā nu zēns uz pirkstgaliem (jo uz marmora soļi klaudz) lavījās uz kāpņu pusi un tad steidzās pa tām lejā.
Pie pils ieejas stāvēja ar zeltītām tresēm izrotājies vīrs, laikam šveicars. Bet viņš, likās, Timu nepazina. Viņš īgni un vienaldzīgi paskatījās uz zēnu. Tims bija tik pārdrošs, ka pajautāja viņam, kur atrodas Kristofora Kolumba piemineklis. Bet vīrs nesaprata, ko zēns saka. Viņš neziņā parādīja uz tramvaja pieturas vietu. Un zēns devās turp.
Deviņpadsmitā loksne
DŽONIJS
Kamēr Tims vai veselu mūžību gaidīja tramvaju, viņš laiku pa laikam paskatījās pār plecu uz pils ieeju, taču redzēja tur tikai durvju sargu. Liekas, par viņa ilgo prombūtni vēl neviens neraizējās.
Nepacietīgi zēns pētīja izkārtni ar satiksmes grafiku: tās vidū bija iemontēts taisnstūra veida spogulis. Un pēkšņi jau trešo reizi šajā dienā viņš atspulgā ieraudzīja atbildi savam jautājumam, kas īsti barons ir par cilvēku. Proti, spogulī Tims varēja redzēt, ka pie pils stāv tā automašīna, ar kuru viņi abi ar Lefuetu bija atbraukuši. Aiz šīs automašīnas stāvēja vēl divas un pie priekšējās mašīnas sarunājās divi vīrieši, no kuriem viens rādīja tieši uz Timu.
Stāvot pieturā, zēnam ienāca prātā, ka direktors Grandici laivā bija runājis par detektīviem, kuriem pastāvīgi būšot Tims jāapsargā. Tie laikam bija viņa slepenie sargi. Un tas bija nelāgi, jo barons nedrīkstēja zināt, ka Tims tiekas ar Džoniju.
Tieši tagad nāca tramvajs. Tam bija piekabināti divi tā saucamie vasaras vagoni — vaļējas platformas. Šīs vaļējās platformas Timām bija ļoti parocīgas. Kopš smiekli viņam vairs nepiederēja, viņš mazpamazām bija mācījies visu apdomāt mierīgi un saprātīgi. Arī tagad viņam bija skaidrs, kā jārīkojas. Viņš iekāpa vidus vagonā, izspiedās caur ļaudīm, kas tur stāvēja, un, pirms tramvajs sāka kustēties, izkāpa pa otru pusi ārā. Tad viņš pārskrēja pār ielu. Viņš tikko paguva nokļūt uz pretējā trotuāra, kad garām aizdrāzās sacīkšu mašīna.