Iekams Tims ieskrēja šaurā ieliņā, viņš ātri vēlreiz apgriezās un redzēja, ka viens detektīvs grasās šķērsot ielu. Tims saprata, ka nepieciešams ir nevis ātrums, bet gan viltība, lai varētu izmukt no apsardzes. Par laimi, viņš bija nokļuvis tādu ieliņu labirintā, kur vairumam māju bija divas izejas. Zēns mierīgi iegāja kādā bufetē, kur smaržoja pēc cepeša un olīvu eļļas, izgāja pa pretējām durvīm ārā, nokļuva ieliņā, kur maju priekšā pārdeva ceptu tinteszivi, ieslīdēja kādās durvīs, virs kurām bija rakstīts «Trattoria», izgāja tratorijai cauri, nokļuva juvelieru ieliņā, kuras mājas logos bija kaudzēm saliktas rotaslietas, skrēja gabaliņu gar logiem, pārskrējis uz otru pusi, iegriezās pavisam neliela šķērsieliņā, tad nokļuva mazā tirdziņā starp namamātēm, kas tērzēja un kaulējās, izskrēja atkal cauri kādai tratorijai, kur oda pēc skāba vīna izgarojumiem, un pēkšņi viņam priekšā stāvēja autobuss ar atvērtām durvīm. Zēns žigli ielēca tajā, durvis tūlīt aiz viņa aizvērās, un autobuss sāka braukt.
Konduktors smaidīdams padraudēja viņam ar pirkstu un izstiepa roku, lai saņemtu braukšanas naudu. Tims, kas par naudu nemaz nebija domājis, neapzināti iebāza roku sarkanmelni svītrotās žaketes kabatā un atvieglots sataustīja gan sīknaudu, gan papīrnaudu. Viņš pasniedza konduktoram naudas zīmi, sacīdams:
— Kristofors Kolumbs.
— Hm? — jautāja konduktors.
— Kristofors Kolumbs! Piemineklis! zēns atkārtoja, turklāt centās runāt sevišķi skaidri.
Tagad konduktors Timu saprata.
— II monumento di Cristoforo Colombo, — viņš pārlaboja pamācošā tonī. Un Tims rātni atkārtoja:
II monumento di Cristoforo Colombo!
— Rene! Bene! — konduktors smējās. — Lab! Lab!
Viņš izdeva Timām astoņdesmit piecas liras, noplēsa biļeti un ar zīmēm lika saprast, ka laikus pateiks,, kur izkāpt.
Tims nopietni pamāja, nodomādams: «Ir gan laimējies!» Priecāties par to viņš nevarēja, toties jutās atvieglots.
Pēc desmit minūtēm — pa to laiku autobuss vispirms bija pabraucis garām ostai, pēc tam pa stāvu ielu uzbraucis augšā — pēc desmit minūtēm konduktors pieskārās Tima plecam un parādīja starp palmām lielu, baltu pieminekli, kas stāvēja priekšpusē kādai milzīgai ēkai ar daudzām stikla durvīm.
Zēns pateica itāliski vienīgo vārdu, ko zināja: «Grazie!» Pateicos! Tad viņš izkāpa no autobusa un kā pazudis stāvēja
plašā laukumā. Viņš noskārta, ka lielā celtne ir stacijas ēka. Pulkstenis virs galvenās ieejas rādīja bez piecām minūtēm astoņi.
Laukumā starp cilvēkiem Tims nevarēja saskatīt nevienu detektīvu. Taču arī stūrmani Džoniju viņš neredzēja. Pavisam lēni viņš devās pāri laukumam uz pieminekli, apgāja tam apkārt un atrada stūrmani, kas stāvēja pie palmas, visā augumā iz- slējies. Tims nevarēja viņu neieraudzīt. Zēns pieskrēja viņam klāt un vislabprātāk būtu apkritis ap kaklu, ja vien viņš nebūtu tik neiedomājami garš.
— Es izmuku, Džonij, — viņš aizelsies sacīja. — Barons man uzsūtīja detektīvus. Tomēr…
— Barons? — stūrmanis zēnu pēkšņi pārtrauca. — Es domāju, ka viņš miris!
— Viņš pārvērties savā tā dēvētajā dvīņubrāli.
Džonijs nosvilpās caur zobiem. Tad, saņēmis Tima roku, sacīja:
— Aiziesim uz kādu mazu krodziņu. Tur mūs barons tik ātri neatradīs. Un viņš aizvilka zēnu sev līdz.
Tas, ko Džonijs bija nosaucis par krodziņu, īstenībā pelnīja labāku vārdu. Tā bija gara, šaura telpa, kas pašā gala kļuva plašāka un izveidoja pustumšu, gandrīz kvadrātveidīgu viesu istabu. Tur bija ēvelētu dēlu grīda, un gar visām sienām līdz pašiem griestiem tumši brūnos plauktos bija saliktas visāda veida un dažādas krāsas pudeles. Tas izskatījās gandrīz vai svinīgi, kā pudeļu svētnīcā.
Stūrmanis aizvilka Timu pie brīva galdiņa pašā telpas galā. Seit viņus no durvīm nevarēja redzēt. Kad pienāca viesmīlis, Džonijs pasūtīja divas ceturtdaļglāzes sarkanvīna. Tad viņš no kreisās un no labās svārku kabatas izvilka pa ruma pudelei, nolika tās zem Tima krēsla un sacīja:
Tas ir tavs laimests. Es tas paslēpju, lai viesmīlis nedomātu, ka mēs gribam sukt līdzpaņemtos dzērienus.
Arī Tims izvilka kaut ko no savas krūšu kabatas. Tā bija vēstule Rikerta kungam.
— Vai tu to, Džonij, nepaņemtu līdzi uz Hamburgu? Baidos to uzticēt pastam.
— Lai notiek, manu zēn! — Stūrmanis iebāza vēstuli savos svārkos. Tad viņš sacīja: — Tu tagad izskaties kā īsts švīts. Būt bagātam laikam ir loti patīkami?
— Tas mazliet nogurdina, — Tims atbildēja. Taču uzvesties var, kā grib. Nekad nav jāsmejas, ja nevēlas, — varbūt vienīgi pie fotogrāfa — un tas jau ir ļoti daudz.
— Vai tev ir kaut kas iebilstams pret smiekliem? — Džonijs pārsteigts jautāja.
Tims juta, ka ir izpļāpājies. Viņš taču nevienam nedrīkstēja /.paust, ka pārdevis savus smieklus. Taču, kamēr viņš domāja, ktī savu kļūda vērst par labu, Džonijs joprojām tērzēja tālāk. Stūrmanis, runājot par smiekliem, liekas bija savā elementā, jo viņš runāja raitāk un pat mazliet smalkāk nekā parasti.
— Es piekrītu, — viņš sacīja, — ka smiešanās aiz pieklājības var krist, uz nerviem. Nekas nav tik šausmīgs, kā jūrnieku mītnes, kurās no agra rīta līdz vēlam vakaram smaida vecas ;.mtes. Viņas smaida, kad brīdina no alkohola; viņas smaida, kad liek skābus kāpostus uz šķīvja; viņas smaida, kad skubina uz lūgšanu; viņas smaida pat tad, kad griež ārā aklo zarnu. Smaida, smaida gan rītos, gan pusdienā, gan naktīs. Patiešām 1as ir neciešami! Tomēr…