Nāca viesmīlis ar vīnu un abiem pieklājīgi uzsmaidīja. Tims <ir drebošām lūpām raudzījās uz galdu, un Džonijs izbrīnījies ievēroja, ka zēns bija tuvu asarām. Tāpēc stūrmanis klusēja, kad viesmīlis jau bija aizgājis. Viņš tikai pacēla glāzi un sacīja:
— Prozit, Tim! Uz tavu laimi! Prozit, Džonij!
Tims tikai mazliet pagaršoja skaņo vīnu.
Likdams glāzi uz galda, Džonijs norūca pie sevis:
— Kaut es varētu izdibināt, kas īsti noticis!
Tims tomēr saprata, ko Džonijs bija teicis. Viņš pēkšņi it ka atdzīvojās un pačukstēja:
Mēģini parunāt ar Krešimiru. Viņš visu zina un drīkst tev to pateikt. Es to nevaru. Es nedrīkstu.
Jūrnieks domīgi paskatījās uz zēnu un beidzot sacīja:
Man šķiet — es zinu, ar ko tev ir darīšana. — Tad viņš p.ui galdam pieliecās tuvāk Timām un uzstājīgi jautāja; — Vai t.is tēvainis tev parādījis kādus burvju trikus?
Nē, — Tims sacīja. — Viņš man neko nav rādījis, bet no- sk.iitija kādu vecu teicienu. — Un zēns pastāstīja stūrmanim par sarunu viesnīcas salonā, par dīvainajiem buramajiem vārdiem un nokritušo kroņlukturi.
Notikums ar kroņlukturi Džoniju, šķiet, ārkārtīgi uzjautrināja. Viņš taisni vai rēca no smiekliem, jautri uzsita pa galdu, tā ka glāzes nošķindēja un vīns pārlija pāri, un nospurdzās: Tur jau, zēn, jāplīst no smiekliem! Tas ir neiespējami! Vai tu maz zini, ka tu šim mērkaķim esi trāpījis visvārīgākajā vietā, Tim? Nopietni, mazais!
Džonijs atkal atlaidās krēslā.
— Tu tiešām neko labāku nevarēji izdarīt kā sadauzīt kroņlukturi. Kaut ko tādu šis kungs necieš! Sevišķi šādos brīžos ne.
Stūrmanis jautri pacēla rokas uz augšu, kā buroties bija darījis Lefuets, un izsmejot, taču it kā svarīgi sacīja:
Kungs pār žurkām un pār pelēm, Mušām, vardēm, blaktīm, utīm!
Tims neapzināti arī bija atlaidies pret krēsla atzveltni. Viņš Joti uztraucās, ja kāds smējās vai zobojās par baronu. Pirmo reizi pēc ilga laika viņš dzirdēja smieklus, kas viņam nepatika.
Kamēr Džonijs zobodamies būrās, Tims skatījās uz koka grīdu. Pēkšņi viņš ieraudzīja milzīgi treknu žurku, kas sātaniski smalkā balsī iesvilpās un nebaidīdamās skrēja pie Džonija kājām, it kā gribēdama viņam iekost.
Tims, kam žurkas riebās, kliedza:
— Stūrman, žurka!
Arī Džonijs bija pamanījis dzīvnieku. Viņš rīkojās neticami ātri un attapīgi. Viņš pavilka atpakaļ to kāju, kuru, liekas, žurka bija noskatījusi, zibenīgi ātri pacēla otru kāju un ar spēcīgu spērienu sašķaidīja žurkai galvu. Uz grīdas dēļiem palika guļam kaut kas tik riebīgs un pretīgs, ka Tims ātri novērsās. Viņam kļuva nelabi.
Taču Džonijs — šis nesatricināmais Džonijs tikai noņir- dzās:
Kungs atsūtījis savu vēstnesi. Dzer vīnu, Tim, un neskaties uz grīdu!
Šoreiz zēns ieņēma no glāzes krietnu malku, kas tūlīt pat iedarbojās. Nelabums pārgāja, taču sāka reibt galva.
Tad Džonijs ierunājās:
— Mums vairs nav daudz laika, Tim. Drīz viņš ieradīsies pats. Tikai ievēro: ja tev kaut kas liekas neticams, tad tas arī nav! Vai tu saproti, ko es domāju?
Tims nesaprašanā papurināja galvu, kas reiba aizvien vairāk.
— Es gribēju teikt, — Džonijs paskaidroja, — dauzi vien kroņlukturus arī turpmāk, kad barons sāk krist tev uz nerviem. Skaidrs?
Tagad Tims piekrītoši pamāja. Taču saprata tikai pusi no tā, ko Džonijs sacīja. Acu plakstiņi zēnam kļuva smagi, jo viņam jau Palaco Kandido bija jādzer vīns un alkoholu dzert viņš nebija radis.
— Smejies par to, mērkaķi, cik vien vari, Džonijs turpināja. — Tu esi mantojis pietiekami daudz, lai varētu nopirkt sev ārējo brīvību, bet iekšējo brīvību, manu zēn, tu nopirksi ar citu kapitālu: ar smiekliem. Angļiem ir tāds vecs sakāmvārds, ka . . .
Stūrmanis sarauca pieri.
— Dīvaini, — viņš norūca. — Nupat es vēl zināju šo teicienu un tagad esmu aizmirsis. Liekas, tas man ir uz mēles gala. Pie visa vainīgs vīns.
— Man arī vīns nav nācis par labu, — Tims sacīja ar stīvu mēli. Taču Džonijs Tima piezīmi tikpat kā neievēroja. Viņš aizvien vēl lauzīja galvu, kāds šis teiciens ir, un pēkšņi iesaucās: — Atceros: «Teach me laughter, save my soul!» Kā man tas agrāk neienāca prātā! — Viņš smējās pats par savu aizmāršību, iesita sev pa pieri un uzreiz, aizvien vēl smiedamies, noslīga no krēsla uz grīdas, kur bāls un nekustīgs palika guļam netālu no beigtās žurkas. Kad Tims, mirklī atskurbis, uzlēca kājās un izbijies raudzījās apkārt pēc palīdzības, viņa skatiens apstājās pie viesmīļa, kas vienaldzīgs raudzījās šurp. Tieši tajā brīdī viesmīlis no kāda saņēma naudu. Sis kungs Timām bija uzgriezis muguru, taču zēns uzreiz viņu pazina. Tas bija barons.
Timu atkal pārņēma tāds sasprindzinājums, kas jieļāva viņam rīkoties un runāt saskaņā ar viņa raksturu. Arēji mierīgs viņš pamāja viesmīlim un tad notupās pie Džonija, kas nesamaņā lēni, ar pūlēm, taču skaidri saprotami atkārtoja angļu sakāmvārdu: «Teach me laughter, save my soul!»
Drīz pēc tam Tims ieraudzīja aiz sevis viesmīli un baronu.
Talera kungs, kāda sagadīšanās! iesaucās Lefuets, izlikdamies pārsteigts. — Mēs jūs meklējam jau veselu stundu.
Ja stūrmanim būs noticis kas ļauns, es ziņošu par jums, baron, un par jums, viesmīli, arī! — Tims sacīja, neieklausīdamies barona vārdos.
Lefuets kļuva jautrs.
Nav ko uztraukties, viņš sacīja smaidīdams. — Viņa veselībai nekas ļauns nav noticis. Taču no darba viņš būs jāatlaiž. Tāds spēcīgs vīrs viegli atradīs darbu dokos.
Ziņkārīgākie lokāla viesi pa to laiku bija sadrūzmējušies ap galdu un cits caur citu deva labus padomus. Džoniju, acīm redzot, viņi uzskatīja par piedzērušu.