Grieķiete bija ļoti nervoza, tāpat arī kaķene. Kad mazākā meitenīte iekrita puķu dobē, nosmērējās un ēda lapas, viņa dabūja pamatīgu pērienu 110 mātes, kurai bija skaistuma kārpiņa. Viņa spēcīgi sita ar roku bērnam pa vaigiem, muti un degunu. Mazā brēca tā, ka sirds vai lūza klausoties, un atkal tukla roka sita no asarām slapjo bērna sejiņu.
Kaķene neuzvedās nemaz labāk. Ikreiz, kad mazulis pienāca pie viņas vai uzlēca viņai uz astes, viņa nikni nošņācās. Pret vienu melno kaķēnu viņa bija sevišķi nikna. Kad tas žēli ņaudēja, kaķene tam spēcīgi iesita ar ķepu, kaut arī tā nagus bija ievilkusi. Kad mazais tomēr mēģināja nākt tuvāk, ķepa sita atkal. Kaķa ņaudēšana un bērna raudāšana saplūda vienā skaņā.
Tims beidzot novērsās. Viņš vairs nespēja skatīties. Tieši šajā mirklī atgriezās barons. Un atkal, šķiet, viņš bija vērojis to pašu, ko Tims, un uzminējis zēna domas. Apsēžoties viņš
sacīja:
Redziet, Tālera kungs, starpība starp cilvēku un dzīvnieku nemaz nav lik liela; tā ir, tā sakot, tikko jaušama.
Par šo starpību esmu jau dzirdējis trīs dažādus uzskatus, Tims, viegli apjucis, sacīja. — Kāda Hamburgas teātrī tika teikts, ka smiekli atšķir cilvēku no dzīvnieka, tas nozīmē, ka tikai cilvēks spēj smieties; gleznās muzejā turpretim bija otrādi, tur smējās dzīvnieki, bet cilvēki nekad ne; un jūs, baron, man tagad sakāt, ka vispār nav nekādas starpības starp cilvēku un dzīvnieku.
Nekas pasaulē nav tik vienkāršs, lai to varētu paskaidrot ar vienu teikumu, — Lefuets atbildēja. — Un, ko smiekli nozīmē cilvēkam, to, mīļais Tālera kungs, neviens īsti nezina.
Tims pēkšņi atcerējās kādu Džonija teicienu un atkārtoja to it kā pie sevis, taču pietiekami skaji, lai arī barons to varētu dzirdēt: — Smiešanās — tā ir iekšējā brīvība.
Šis teikums uz Lefuetu iedarbojās dīvaini: viņš piecirta kāju, iesaukdamies:
To tev pateicis stūrmanis!
Tims izbrīnījies viņā paskatījās, un pēkšņi šis četrpadsmit gadu vecais zēns, pa daļai vēl bērns, saprata, kādēļ barons bija nopircis viņa smieklus un kādēļ drūmais, rūtainais kungs no hipodroma tik ļoti atšķīrās no tagadējā barona Lefueta. Barons bija kļuvis brīvs cilvēks, un tas, ka Tims to bija atklājis, viņu saniknoja.
Starp citu, barons, kā jau parasti, atkal savaldījās un ļoti laipni mainīja sarunas tematu. Viņš sacīja:
— Stāvoklis sviesta tirgū, Tālera kungs, mums kļuvis bīstams. Ar vadošajiem mūsu firmas darbiniekiem man jau rīt jāapspriež vajadzīgie pasākumi. Šādas apspriedes mēdz notikt manā pilī Mezopotāmijā, un es ceru, ka jūs mani pavadīsiet uz turieni. To, ko jūs Atēnās vēl neesat redzējis, es jums parādīšu citreiz.
— Kā vēlaties, — Tims sacīja šķietami vienaldzīgs. īstenībā viņa karstākā vēlēšanās bija iepazīties ar šo noslēpumaino vietu, barona slēptuvi, kurā viņš tupēja kā zirneklis savā tīklā.
Taču no Atēnām Lefuets nelabprāt devās prom. Kad ēdiens tika pasniegts galdā, viņš sacīja nopūzdamies:
— Šoreiz tas ir pēdējais mielasts šajā svētītajā zemē. Labu ēstgribu!
Treša gramata
MALDU TAKAS
Ar smiekliem netirgojas kā ar margarīnu. Tas maldās, kas ar tiem tirgojas.
Seleka bajs
Divdesmit pirmā loksne
PILS MEZOPOTAMIJĀ
Tims jau otro reizi sēdēja barona Lefueta sabiedrības mazajā privātajā divmotoru lidmašīnā* Viņi pacēlās gaisā rītausmā, un zēns no sava loga tikko varēja atšķirt jūru un debesis. Bet pēkšņi slīpi zem sevis viņš aiz kadas mazas, tumšas saliņas ieraudzīja saules ripu. Likās, saule būtu izlēkusi no jūras, tik pēkšņi viņa uzreiz parādījās.
— Mēs lidojam uz austrumiem, saulei pretī, — paskaidroja Lefuets. — Atēnās vēl kāds brīdis būs jāgaida, kamēr tā uzlēks. Mani pils kalpotaj i pielūdz sauli. Viņi to sauc par Ešemsu.
— Es domāju, ka jūsu kalpotāji pielūdz velnu, — Tims sacīja.
— Protams, viņi pielūdz šaitanu kā pasaules valdnieku, nevis kā debess valdnieku.
Zēns atkal gribēja teikt «ahā», bet tad atcerējas, ka ar šo vārdu jau reiz bija izraisījis baronā īgnumu. Tāpēc viņš neko neteica, tikai klusēdams skatījās lejā uz svina pelēko jūru, kas neparasti ātri kļuva gaiša, līdz izskatījās zaļgana kā stikls. Tims gaisā nebaidījās, taču arī nepriecājās par lidojumu. Viņš pat nebrīnījās. Kas nevar smieties, nevar arī brīnīties.
Barons viņam skaidroja, kads ir «stāvoklis sviesta tirgū», un tas Timām bija gaužām vienaldzīgi. Tomēr viņš saprata, ka firma ir saķildojusies ar vairākām lielām piensaimniecībām un cita firma Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā un Holandē pārdod labāku un lētāku sviestu nekā Lefuets. Viņi tagad lidoja uz pili Mezopotāmija. Tur barons gribēja noskaidrot «stāvokli» un «veikt pasākumus». Kādā cita lidmašīnā uz pili lidoja vēl divi kungi. Viens no tiem bija misters Penijs no Londonas, otrs senjors van der Tolens no Lisabonas.
Kad lidmašīna lidoja pari kailajai Anatolijas augstienei, barons vēl arvien runāja par sviesta šķirnēm un cenām. Turklāt viņš minēja tādus vārdus kā «pardošanas fronte», «patērētāju posms» un «aktīva reklamēšanas kampaņa», it kā viņš būtu ģenerālis, kam jāuzvar kaujā.
Kad barons kādu brīdi klusēja, Tims sacīja, lai būtu ko teikt: