Lai gan van der Tolens, uzacis saraucis, zēnā vērīgi lūkojās, it kā gaidīdams paskaidrojumu savadajam jautājumam, Tims tomēr neko neteica. Un senjors van der Tolens sāka vēlreiz no gala:
— Mantošanas līgums ir tik veikli sastādīts, ka jaunais barons visu īpašumu var apstrīdēt, ja to vēlas. Nu, tā ir jūsu un viņa darīšana. Mani interesē tikai akcijas ar balsstiesībām.
Tims redzēja pa logu, ka kariete un jātnieks apstājās pie kāpnēm. Kungi, šķiet, ļoti dzīvi sarunājās.
— Kas ir akcijas ar balsstiesībām? — zēns jautāja.
Mūsu sabiedrībā, Tālera kungs, dažas akcijas ir divdesmit miljonu portugāļu eskudo vērtībā. Kam tas pieder, tam ir balsstiesības valdē. Tas viens pats visu izlemj un neviens cits.
— Vai es mantoju šīs akcijas ai balsstiesībām, senjor van der Tolen?
Vienu daļu, jaunais kungs. Pārējās pieder Seleka bajam, misteram Penijam un man.
(Misters Penijs, acīm redzot, bija tuklais plikgalvis, kas kopa ar Lefuetu un Seleka baju lēnām devās pa pils kāpnēm augšā.)
— Un jūs gribat manas akcijas ar balsstiesībām atpirkt?
To es nemaz nevarētu, jo tās ir barona rīcībā, kamēr jūs sasniegsiet divdesmit vienu gadu. Bet, ja jūs būtu divdesmit vienu gadu vecs un saņemtu mantojumu pilnā apmērā, es akcijas labprāt no jums atpirktu. Par to es jums jau šodien piedāvāju jebkuru firmu mūsu uzņēmumā. Sī firma jums piederētu arī tad, ja mantojums kaut kādu iemeslu dēļ tiktu izsludināts par spēkā neesošu.
Portugālis piecēlās no šūpuļkrēsla. Viņa mute atkal izskatījās kā aizvērta haizivs mute. Pretēji savam paradumam viņš bija runājis neparasti daudz. Tagad bija Tima kārta kaut ko sacīt.
Viņš teica:
— Es pārdomāšu jūsu priekšlikumu, senjor van der Tolen.
— Pārdomājiet, jaunais kungs! Jums ir tris dienas laika. Tad komersants aizgāja.
Kad Tims paskatījās ārā pa logu, pils kāpnes bija tukšas.
Seit, Mezopotāmijas augstienē, pils torņa istabā sēdēja zēns, vārdā Tims Tālers, viņš bija četrpadsmit gadu vecs, uzaudzis lielpilsētas ieliņā; tas bija zēns bez smaida, bet pēc varas un bagātības nākamais valdnieks, ja tas viņam vispār būs svarīgi.
Kaut gan Timām viņa bagātības apmēri vēl nebija zināmi, taču to viņš gan zināja, ka pa jūrām brauc milzīga kuģu flote, "kas pieder baronam. Viņš nojauta, ka lielie pasaules tirgi — tādi kā Atēnās — viņa bagātībai diendienā pievieno jaunas bagātības; un viņš redzēja veselu direktoru, apakšdirektoru, darbinieku un strādnieku armiju, simtus, tūkstošus, varbūt desmit tūkstošus, kas izpilda to, ko viņš pavēl. Tas viss bija ļoti kārdinoši.
Kad Tims iedomājās, kā viņam kādreiz bija jāizcīna vieta, kur mācīties, kad viņš iedomājās, cik niecīgi un nenozīmīgi salīdzinājumā ar viņu pašu bija kļuvuši prezidenti no spēkstacijas, tad viņam likās, ka šai neparastaja, tomēr lieliskajā parkā viņš ir kā tads vientuļš bavāriešu pasaku karalis, par kuru kāda pavecāka skolotāja bija jūsmojusi vēstures stundā. Tims sapņoja, ka viņš zelta karietē Seleka baja pavadība piebrauc pie Bebera kundzes maiznīcas un pārsteigtie kaimiņi, mutes atpletuši, noskatās viņā.
Torņa istabā zēns uz brīdi aizmirsa savus zudušos smieklus xin sapņoja kļūt par karali.
Taču īstenība bija citāda. Tā saucās margarīns un atgādināja viņam zudušos smieklus.
Divdesmit treša loksne
SĒDE
Pils sēžu zālē ar koka paneļu apšuvumu stāvēja garš galds ar smagiem atzveltnes krēsliem. Kad iegaja zālē, pie pretējās sienas varēja redzēt gleznu platā zelta rāmī. Tas bija slavens Rembranta pašportrets, par kuru visi domāja, ka tas kara laikā gājis bojā.
Zem šās gleznas galda gala sēdēja barons. Pa kreisi 110 viņa sēdēja Seleka bajs un Tims Talers, pa labi misters Penijs un senjors van der Tolens. Tika runāts šoreiz pavisam oficiāli par «stāvokli sviesta tirgu». Lai Tims varētu saprast, visi runāja vāciski. (Lai gan misteram Penijam bija grūti saprast vācu valodu.)
Sēdes sākumā (šāda veida apspriedes sauc par sēdēm, it kā sēdēšana būtu galvenā), tātad sēdes sākumā misters Penijs lietišķi un veikalnieciski noprasīja, vai Tims Tālers turpmāk piedalīsies visās slepenajās apspriedēs. Seleka bajs bija par to, taču pārējie kungi izteicās pret to. Zēnam bija jāpiedalās tikai šajā sēdē tāpēc, lai, pirmkārt, viņš mazliet iepazītos ar uzņēmumu un, otrkārt, lai pastāstītu par margarīna patēriņu savā ieliņā.
Bet vispirms runāja par Afganistānas nažu trinējiem, un tas bija diezgan dīvaini. Sarunas gaitā Tims uzzināja, ka barona Lefueta sabiedrība bija uzdāvājusi Afganistānai apmēram divus miljonus lētu nažu un šķēru, bet ne jau aiz tīras cilvēku mīlestības, taču lai kaut ko nopelnītu. Šie naži un šķēres akciju sabiedrībai maksāja, augstākais, piecpadsmit feniņu gabalā. Uztrīšana maksāja divdesmit feniņus, un, tā kā šie naži un šķēres nebija nekādi labie, tos vajadzēja uztrīt vismaz divas reizes gadā. Visi nažu trinēji Afganistānā bija barona sabiedrības darbinieki, un kaut kāds Ramadulla, kādreizējais bīstamais zaglis un lielceļa laupītājs, viņus stingri turēja grožos. Viņš tos apgādāja ar galodām un klientiem, bet par to prasīja no viņu ieņēmumiem tik daudz, lai pusi no tā, ko nažu trinēji nopelnīja, varētu nodot barona sabiedrībai. Viegli iedomāties, kas pēc tam vēl palika pāri nažu trinējiem.
Drīzā laikā Afganistānā vajadzēja savervēt nažu trinējus. Bet tādā nabadzīgā zemē to nevarēja izdarīt ar radio, laikrakstu vai plakātu palīdzību, jo visai maz afgāņu prata lasīt un arī radiouztvērēji tur bija retums.
Tādēļ tika algoti ielu dziedātāji, kam bija jādzied dziesma par nažu trinējiem.