Šajā dziesmā, par kuru kungi vēl ilgi apspriedās, netika vis slavēta nažu trinēju prasme, bet gan tika apdziedāta viņu nabadzība, lai ļaudis aiz līdzcietības dotu viņiem trīt nažus un šķēres. Šai dziesmai bija apmēram šādi vārdi:
Nabags nažu trinējs
Galodu glieztin griež,
Viņš griež un griež, un griež
Par grašiem divdesmit.
Pa pilsētu viņš klīst un klīst,
Sis nabags nažu trinējs.
Jel nesiet, meičas, nažus šurp,
Lai viņš tos uztrīt var.
Pēdējam pantam vajadzēja rādīt, cik laimīgs ir trinējs, ja viņam nes šķēres un nažus:
ftis priecīgs nažu trinējs Nu trin un trin, un trin. Paldies jums, labie ļaudis! Tam vīns un maize tiks.
Taču dziesma noklusēja to, ka nabaga nažu trinēji gandrīz visu pelņu atdeva Ramadullam un tas savukārt lielāko dalu naudas nogādāja šajā pilī.
Tims domāja par veco vīru un resno, kurlmēmo meitu, par to, kā tas dzimtās pilsētas ieliņā bija trinis nažus, un klusībā sev jautāja, vai arī šim vecajam vīram pelņa bija jadala ar kādu akciju sabiedrību. Zēnu nomāca domas par nejēdzībām šai karaļvalstī, kuru tam vajadzēja mantot, un Seleka bajs, liekas, zēna domas uzminēja. Viņš sacīja:
— Jaunais kungs, šķiet, sabiedrības metodēm nepiekrīt. Viņš uzskata, ka laupītājs Ramadulla savu nodarbošanos nav mainījis, viņš tikai laupa mazliet civilizētākā veidā nekā agrāk. Kungi, tādas ir arī manas domas.
— Mēs jau zinām jūsu domas, — sacīja misters Penijs īsi un skaidri.
Taču barons mundri papildināja:
— Ja kādā laupītāju nomāktā zemē laupītājus civilizē, Seleka baj, arī tad jau ir gūtas lielas sekmes. Vēlāk, kad zeme ar mūsu palīdzību būs kļuvusi par tādu zemi, kurā valda likumi un kārtība, mūsu pārdošanas metodes, protams, arī kļūs pilnīgi likumīgas.
— To pašu jūs man atbildējāt, — mierīgi iebilda Seleka bajs, — kad mēs runājām par cilvēka necienīgām algām cukurniedru plantācijās kādā Dienvidamerikas valstī. Mēs ar savu naudu panācām, ka tagad šai zemē par prezidentu iecelts zaglis un slepkava, un apstākļi tur kļuvuši vēl ļaunāki!
— Bet šis prezidents ciena reliģiju, — misters Penijs metās starpā.
— Tad man labāk patiktu cilvēcīgs prezidents, kaut arī viņš necienītu reliģiju, — Seleka bajs norūca.
Tagad pirmoreiz ierunājās senjors van der Tolens:
— Kungi, mēs taču esam tikai komersanti, kas ar politiku nenoņemas. Cerēsim, ka pasaule labosies un mēs visi kā labi draugi varēsim nodarboties ar tirdzniecību. Un tagad pievērsīsimies galvenajam jautājumam — sviestam.
— Drīzāk margarīnam, — barons smiedamies pārlaboja un tūlīt sāka lasīt garu referātu, līdzīgu viņa runai lidmašīnā. Viņš izsacījās nevis kā miermīlīgs tirgotājs, bet gan kā karavadonis, kas savus ienaidniekus - citus sviesta tirgotājus — grib satriekt pīšļos.
Tims klausījās tikai ar vienu ausi. Viņam reiba galva. Viņš jautāja sev, kādēļ gan vispār Afganistānā un Dienvidamerikā vajadzēja nodarboties ar veikalnieciskiem darījumiem, ja tas bija iespējams vienīgi tik neglītā veidā. Viņš vairs nevēlējās barona karaļvalsti. Viņam kļuva bail no tirdznieciskiem darījumiem. Viņam likās — pat resnās Bebera kundzes maiznīcā viss nav tā, kā vajag.
Zēnam tomēr vēl kādu laiku bija jākauc līdzi vilkiem; pai laimi, viņam atkal ienāca prātā viņa paša svarīgais darījums — tirgošanās ar saviem smiekliem.
Barons lūdza zēnu atkārtot, ko tas bija stāstījis lidmašīnā par margarīna patēriņu savā ieliņā. Tims to darīja, un pēc tam sēžu zalē kādu brīdi iestājās klusums.
— Mēs paties par maz esam pievērsuš uzmanīb margarīn, — nomurmināja misters Penijs.
Turklāt mūsu veikals izaudzis liels tieši no sīkumiem, kuri vajadzīgi nabaga ļaudīm, — papildināja senjors van der Tolens. — Tirgošanos ar margarīnu mēs esam atstājuši novārtā. To vajadzētu organizēt pilnīgi no jauna.
Kļuvis mierīgāks, Tims atkal sacīja:
— Es vienmēr skaitos par to, ka ļaudis pirka sviestu, iesaiņotu sudraba papīrā, turpretī margarīnu mums izkasīja no mucas un uzmeta uz lēta papīra. Mēs varētu pārdot nabaga ļaudīm margarīnu arī skaistā iesaiņojumā. Naudas mums taču ir pietiekami.
Visi četri kungi pārsteigti raudzījās zēnā, un pēkšņi kā pēc komandas atskanēja skaļi smiekli.
Tālera kungs, jūs esat nenovērtējams! — iesaucās misters Penijs.
— Atrisinājums bija mūsu acu priekšā, taču mēs to neredzējām, — iesmējās barons. Pat senjors van der Tolens bija pielēcis kājās un blenza Timā kā brīnumā.
Vecais Seleka bajs bija vismierīgākais. Tāpēc Tims tam jautāja, kas viņa priekšlikumā bijis tik sevišķs.
— Mans mīļais jaunais kungs, — sirmgalvis svinīgi sacīja. — Jūs nupat atklājāt šķirnes margarīnu.
Divdesmit ceturtā loksne
AIZMIRSTA DZIMŠANAS DIENA
Ko nozīmē šķirnes margarīns, Tims pamazām aptvēra divās turpmakajās dienās, jo pilī gandrīz neko citu vairs nerunāja. Pat apkalpotāji — gan arābiski, gan kurdiski, likās, čukstēja par margarīnu.
Stāvoklis bija šāds: sviestu jau ilgāku laiku pārdeva glīti iesaiņotu un ar noteiklu nosaukumu.
Vācijā, piemēram, pārdošanā bija «Vācu lauku sviests» un «Vācu šķirnes sviests», I lolandē «Nīderlandes sviests».
Komersantam, kas ar sviestu gribēja labi nopelnīt, vajadzēja prast sadarboties ar piensaimniecībām. Taču barona Lefueta sabiedrība diemžēl ar trim lielākajām piensaimniecībām bija saķildojusies. Tūkstošiem mazo pienotavu nodeva sviestu kādai citai sabiedrībai, kas sviestu bez tam pārdeva lētāk nekā barons.
Ar margarīnu bija citādi. Līdz šim tas vēl netika iesaiņots un arī nosaukuma nebija. Margarīns nebija šķirnes prece, bet to tirgotājiem piegādāja mucās un toveros, un tirgotāji ar seklām koka karotēm ikreiz izņēma laukā tik daudz margarīna, cik pircējam vajadzēja. Tā kā margarīnam nebija noteikta nosaukuma un pircēji nezināja fabrikas, kurās to ražoja, bieži tirgū nonāca lēts, toties slikts margarīns; un lieltirgotājiem bija grūti «margarīna tirdzniecību saņemt savās rokās», kā senjors van der Tolens sacīja.