Tam tagad vajadzēja kļūt citādi. Pēc barona Lefueta sabiedrības vēlēšanās tirgū vajadzēja paiādīties glīti iesaiņotai margarīna šķirnei ar noteiktu nosaukumu. Margarīna ieviešana tika plānotā kā karagājiens karā. Visas svarīgākās margarīna fabrikas vajadzēja slepeni uzpirkt; visas šķirnes vajadzēja laboratorijā pārbaudīt; visām fabrikām vislētāk vajadzēja izgatavot labāko šķirni, un galu galā vajadzēja sagatavot milzīgu reklāmu, lai namamātes dārgā sviesta vietā pirktu «gandrīz tikpat labo», taču daudz lētāko margarīnu ar nosaukumu. (Sliktais margarīns, kam nav nekāda nosaukuma, izzustu pats no sevis.) Protams, visus šos priekšdarbus vajadzēja veikt cik atri vien iespējams un pilnīgi slepeni, lai kāda cita tirdzniecības sabiedrība neaizsteigtos barona Lefueta sabiedrībai priekšā. Šajās divās dienās notika telefona sarunas gandrīz ar visām lielākajām Eiropas pilsētām; telegrammas gan pienāca, gan tika nosūtītas; un dažreiz ar lidmašīnu ieradās kāds kungs, kas uz -dažām stundām ar baronu un pārējiem trim kungiem ieslēdzās sēžu zālē, un tai pašā dienā atkal aizlidoja.
Timām tagad bija daudz laika. Pusi dienas viņš pavadīja torņa istaba, domādams par liktenīgo līgumu, kuru viņš, mazs muļķa zēns būdams, bija parakstījis kupla kastaņkoka ēnā. Viņš neredzēja ceļu, kas vestu pie viņa smiekliem. Bez tam veikalnieciskās runas bija tā samulsinājušas viņu, ka viņš šo īso ceļu pat nespēja saredzēt.
Taču trīs cilvēki Hamburgā šo ceļu bija atklājuši, un tikai gluži nejauši zēns nodibināja sakarus ar šiem trim cilvēkiem. Tima torņa istaba iezvanījās mazais telefona aparāts; kad zēns nocēla klausuli, viņš izdzirdēja tālu balsi, kas sacīja: «Šeit Hamburga, vai es runāju ar baronu?»
Brīdi Tims nevarēja parunāt. Tad viņš iekliedzās:
— Vai tas esat jūs, Rikerta kungs? Šeit Tims!
Tālā balss kļuva mazliet skaļāka un skaidraka. Tā sacīja:
— Jā, tas esmu es! Ak dievs, kāda mums laime! Krešimirs un Džonijs bija atnākuši pie manis. Krešimirs zina . . .
Diemžēl Tims nejāva Rikerta kungam izrunāt visu līdz galam. Satraukts viņš kliedza pa starpām:
— Sveiciniet Džoniju, Rikerta kungs! Un Krešimiru arī! Arī -savu māti, lūdzu! Un pārdomājiet…
Kāda roka pāri Tima plecam sniedzās pie telefona dakšas un nospieda to. Saruna bija pārtraukta. Zēns bāls no bailēm apgriezās. Viņam aiz muguras stāvēja barons. Sava svētlaimē Tims nebija dzirdējis viņu ienākam. .
— Jums, Tālera kungs, vajadzētu aizmirst savus vecos paziņas, — mierīgi sacīja Lefuets. — Jūs drīz mantosiet karaļvalsti, •skaitju karaļvalsti. Tad valdīs skaitli, nevis jūtas.
Tims jau gribēja sacīt: «Centīšos iegaumēt, baron,» — kā viņš bieži bija sacījis. Taču šoreiz viņš nespēja savaldīties. Viņš atspieda rokas un galvu uz telefona galdiņa un raudāja. Pavisam tālu viņš dzirdēja kādu sakām: «Atstājiet mani ar zēnu vienu, baron.» Tad bija dzirdami soji un durvju aizciršana. Pēc tam viss apklusa. Bija dzirdamas tikai Tima elsas.
Bija atnācis vecais Seleka bajs. Viņš atsēdās pie loga un Jāva zēnam izraudāties.
Pēc laba brīža viņš sacīja:
— Man šķiet, jaunais kungs, jūs esat par jūtīgu tik smagam mantojumam.
Tims vēl paris reižu noelsās, izņēma kabatas lakatiņu no krūšu kabatas un, asaras .slaucīdams, sacīja:
— Es šo mantojumu nemaz negribu, Seleka baj.
Ko tad tu gribi, zēn?
Timām kļuva labāk, ja kāds viņu uzrunāja ar «tu». Viņš alka izstāstīt Seleka bajam par saviem pārdotajiem smiekliem, bet tad tie būtu uz visiem laikiem zuduši. Tāpēc Tims klusēja.
Nu labi, — sirmgalvis norūca. — Baronam ir daudz noslēpumu. Un viens no tiem esi tu. Liekas, tas ir šausmīgs noslēpums.
Tims pamāja, taču arvien vēl klusēja. Seleka bajs mainīja sarunas tematu un izstāstīja zēnam, ka viņš kļuvis par vienu no ievērojamākajiem šās bagātās akciju sabiedrības cilvēkiem.
Veikalnieciskajiem darījumiem Āzijā bija vajadzīgs cienījams vīrs. Ja tiktu izraudzīts muhamedānis, zemes, kurās pielūdz Budu, ņemtu to ļaunā; ja tiktu izvēlēts kāds no budistu aprindām, muhamedāņi būtu neapmierināti. Tāpēc izvēlēja kādas mazas, dīvainas, tomēr augstsirdīgas sektas vadoni. Un tas esmu es. Tāpēc barons nopirka arī šo pili. Bez tam viņš interesējas par mūsu reliģiju.
— Bet jums taču daudz kas nepatīk, ko šī sabiedrība dara, — Tims sacīja. — Kādēļ tad jūs tajā esat iestājies?
-— Darīju to tikai tādēļ, lai saņemtu akcijas ar balsstiesībām. Un tas man izdevās. Tagad varu piedalīties lemšanā un varu šo to aizkavēt, kaut arī ne visai daudz. Bez tam … — Seleka bajs iesmējās un čukstus turpināja: - Bez tam ar tiem miljoniem, ko nopelnu, es slepeni darbojos pret šo sabiedrību. Dienvidamerikā es algoju armiju, kas gāzis to zagli un slepkavu, kam mūsu sabiedrība palīdzēja tikt prezidenta krēslā. Un Afganistānā . . .
Pie durvīm pieklauvēja, un Seleka bajs tūlīt apklusa.
— Vai man atvērt? — Tims klusi jautāja.
Sirmgalvis pamā ja, zēns devās pie durvīm, un tad parasti tik mierīgais un nosvērtais misters Penijs uztraukts iedrāzās istabā.
— Ko nozīmē this damned, eh . . . šī nolāpītā … eh . . . Runājiet angliski, — Seleka bajs sacīja. — Es zēnam pārtulkošu.
Tagad misters Penijs sava uztraukuma iemeslu izkliedza angliski. Pēkšņi viņš apklusa, parādīja uz Timu un sacīja Seļekam: