— Please, translate it to him![5]
Sirmgalvis mierīgi palūdza angli apsēsties un, kad misters Penijs noguris atkrita šūpuļkrēslā, sacīja Timām:
— Barons nupat atlaidis direktoru Rikertu no mūsu Ham- burgas rēderejas. Tā kā misteram Penijam pieder vair<ii\.ums rēderejas akciju, viņš nepiekrīt, ka atlaiž Rikertu. Viņš apgalvo, ka Rikerts Hamburgā ir ļoti iecienīts un šis notikums izraisīs lielu skandālu un kaitēs rēderejai. Tā esot jūsu vaina, ka viņu atlaiž, misters Penijs sacīja.
— Mana vaina? — jautāja Tims izbrīnījies un nobālējis.
— Yes, jā, jūsu vaina! misters Penijs iesaucās, pielēcis kājās no šūpuļkrēsla. — Tas barons… eh .. . tas, šis barons to sacīja.
Tims, protams, saprata, ka Rikerta kunga atlaišanai ir sakars ar telefona sarunu, bet, ka barons uzvēla vainu viņam, tā bija velnišķīga nekaunība, jo izspiest Rikerta kungu no viņa vietas Tims gan nevēlējās.
Seleka bajs pēkšņi devās no istabas ārā, pa ceļam sacīdams misteram Penijam:
Parunājiet ar jauno kungu mierīgi vācu valodā, tad jūs būsiet spiests runāt lēni un mierīgi. — Un prom viņš bija.
Smagnējais vīrs no Londonas atkrita Seleka baja vietā uz sola pie loga un stenēdams sacīja:
— Es nevaru saprast to!
Sākumā Tims gribēja pateikt, ka barons melojis. Taču viņam ienāca prata saruna, pai ko viņš bija daudz domājas, ar sen- joru van der Tolenu. 1 'n tā uzvedināja viņu uz kādu domu.
— Mister Penij, viņš sacīja, jūs droši vien zināt, ka es mantošu lielu daudzumu akciju ar balsstiesībām, kad man būs divdesmit viens gads.
— Yes, — nošņāca misters Penijs, sēdēdams uz sola.
— Ja es jums līgumā apsolu šīs akcijas, tiklīdz man paliks divdesmit viens gads, vai jūs man jau tagad atdotu savas Hamburgas rēderejas akcijas?
Misters Penijs ļoti klusi sēdēja savā vietā. Viņš tikai mazliet samiedza acis. Tims dzirdēja viņu smagi elpojam. Anglis nopūzdamies jautāja:
Vai tas nav joks, mister Tāler?
— Nē, mister Penij. Es domāju tieši tā, ka teicu.
- Tad aizslēdziet durvis!
Tims to arī darīja. Un tad viņš noslēdza ar misteru Peniju līgumu, kuru viņam vajadzēja tāpat turēt slepenībā ka līgumu ar Lefuetu, varbūt vēl lielākā slepenībā, jo barons nekādā ziņā nedrīkstēja to redzēt. Nepatīkami bija vienīgi tas, ka rēderejas akciju apmaiņai bija aizlieguma termiņš. Tims tās varēja saņemt tikai pēc gada. Bet varbūt tas nāca tieši par labu plāniem, kurus Tims kala nākamajā bezmiega naktī.
Četrpadsmit gadu vecam zēnam tie bija milzīgi plāni. Viņš negribēja neko vairāk kā ar Seleka baja palīdzību radīt barona akciju sabiedrībā, šai bagātākajā un varenākajā pasaules firmā, tādu jucekli, ka Lefuetanr nekas cits neatliktu kā atdot zēnam smieklus vai arī pēkšņi zaudēt visu varu un bagātību.
Sis plāns bija neprātīgs, un pad tad, ja Seleka bajs piedalītos, tas būtu grūti realizējams. Tims, kas tikko bija ieskatījies lielo tirdzniecisko darījumu pasaulē, nepavisam nenovērtēja šo vispusīgi nodrošināto, stabilo pasaules firmu. Viņš pietiekami nenovērtēja arī kungus, ar kuriem viņam bija darīšana, un viņš pietiekami nenovērtēja arī šo ļaužu saliedētību briesmu brīžos. Ikviens no viņiem jebkurā mirkli nevilcinādamies iegrūstu postā sievu, bērnus un vecākus, ja ar to varētu aizkavēt firmas sabrukumu. Lefuets atdotu pat smieklus.
Bet Tims bija pārāk nepiedzīvojis, un viņam pietrūka arī viltības šādam plānam. Viņa smiekli bija atgūstami daudz vienkāršāk, tikai ar pāris vārdiem. Taču barona tuvumā zēns no visa vienkāršā bija atradinājies. Timām viss likās tik sarežģīts, ka taisno ceļu viņš neredzēja.
Tims vēl pulksten četros no rīta negulēja, viņš atkal pārlasīja līgumu, kuru bija noslēdzis ar misteru Peniju. Viņa skatiens apstājās pie datuma — trīsdesmitā septembra. Tā bija viņa dzimšanas diena.
Tims kļuva piecpadsmit gadus vecs. Šī diena, ko citi šāda vecuma zēni būtu pavadījuši smejoties, ēdot kūkas un dzerot kakao, Timām bija kļuvusi par slepenas vienošanās un drūmu plānu dienu. Izmisuma asaras pārvērta šo mazo sazvērnieku, kas kala dažādus plānus, par to pašu nelaimīgo zēnu bez smiekliem un, kad acis viņam jau krita ciet, dāvāja vieglu miegu.
Divdesmit piektā loksne
SARKANAJĀ PAVILJONĀ
Dienas kārtība pilī bija stingri noteikta. Tieši pulksten astoņos no rīta pie Tima istabas durvīm pieklauvēja, un jauns, laipns sulainis, ar kuru zēns diemžēl nevarēja sarunāties, ienāca bez uzaicinājuma iekšā, atvilka aizkarus, tad atnesa kannu karsta ūdens un ielēja to mazgājamā bļodā.
Kad Tims bija nomazgājies un apģērbies, viņš pavilka platu, izšūtu zvana auklu. Tad ienāca sulainis ar brokastu paplāti, novietoja pie loga galdiņu, uzlika brokastu traukus, ielēja tasē kakao, pielika cukuru un krējumu, piebīdīja pie galda krēslu un, uzlicis rokas uz atzveltnes, gaidīja, kamēr zēns sēdīsies, lai tad pastumtu viņam krēslu. Tad sulainis gandrīz nedzirdami pazuda.
Pirmajā diena sulainis Timām bija plati uzsmaidījis. Bet jau ar otro dienu viņš vairs nesmaidīja. Sulainim bija drīzāk skumīga seja, it ka viņš zinātu Tima bēdas.
Tims klusēdams lāva visam litēt savu gaitu. Kaut gan viņš manīja, ka sulainis jūt viņam līdz, un viņš pats sulaini labi ieredzēja, zēns tomēr ikreiz nopriecājās, kad brokastu ceremonija bija beigusies un viņš viens varēja sēdēt pie loga.
No rīta pēc negulētās nakts Timām bija grūti piecelties. Bez tam bija vēl patumšs, jo ārā lija straumēm. Zēns tomēr piecēlās, un ceremonija noritēja tieši tāpat kā katru rītu. Tims, iedams baronam visur līdz, bija iemācījies savaldīties un būt disciplinēts.
Brokastojot zēns pa logu redzēja daļu pils kāpņu. Glazētās suņu figūras lietū spīdēja. Tomēr viņi izskatījās nožēlojami, nekustīgi un bezpalīdzīgi stāvēdami lietū.