Divdesmit sestā loksne
MARGARĪNS
Barons piecēlās un, rokas uz muguras salicis, pastaigājās pa paviljonu. Viņš sacīja:
— Tālera kungs, jūs zināt, ka mūsu ieplānotajam šķirnes margarīnam jādod nosaukums, tam jābūt pievilcīgam vārdam, kas paliktu atmiņā un atgādinātu kaut ko zināmu. Mēs ilgi spriedām par šo nosaukumu, jo tas ir loti svarīgi. Labs nosaukums precei ir tīra pejņa.
Tims pamāja. Viņš vēl aizvien nesaprata, kāds viņam ar to sakars. Taču viņš to drīz vien uzzināja.
— Kad bija izteikti dažādi priekšlikumi … — Barons atkal pastaigājās šurp un turp. … Seleka bajs naca klajā ar savu priekšlikumu, kuru mēs tūlīt vienbalsīgi pieņēmām par labāko. Seleka bajs to es vel gribētu piemetināt —, kaut arī viņam ir dīvainas idejas, mums ir ļoti noderīgs vīrs. Bet tas tā starp citu. Viņš ierosināja margarīnu nosaukt par «Tima Tālera margarīnu».
Lefuets apstājās un raudzījās zēnā caur tumšajām brillēm, kuras viņš tagad gandrīz nekad nenoņēma.
Tima sejā nepakustējās ne vaibsts. Zēns priekšlikumu, likās, uzņēma vienaldzīgi, varbūt pat nesaprata to. Tāpēc barons paskaidroja to tuvāk:
— Jums jāsaprot, Tālera kungs, ka nekur pasaulē vēl nav bijis šķirnes margarīns. Ja mēs pēkšņi, pārsteigdami visus ar lielu piedāvājumu, parādāmies tirgū, mums varbūt izdotos iegūt margarīna tirgu savās rokās. Dažās Dienvidamerikas valstīs
mēs pat varētu nopirkt monopolu tirdzniecībai ar margarīnu. Tas nozīmē, Tālera kungs, ka jūsu vārdu daudzinās visi no Ņujorkas līdz Tokijai un no Stokholmas līdz Keiptaunai. Pat vismazākā piparbodīte jebkurā nomaļa persiešu ciematā pārdos margarīnu ar jūsu vārdu. Un visur būs redzams zilā un dzeltenā krāsā smejoša zēna attēls jūsu fotouzņēmums!
Tagad Tims bija pati uzmanība. Viņš klusi pajautāja:
— Kā lai es smejos, ja es nevaru smieties?
— Tas jau ir mazāk svarīgs jautājums, Tālera kungs, un tam es tūlīt pievērsīšos. Vispirms šads jautajums: vai jūs piekrītat tādam margarīna nosaukumam?
Tims ar atbildi nesteidzās.
Viņš tagad saprata, kāpēc šāds šķirnes nosaukums akciju sabiedrībai vajadzīgs. Viņš, Tims Talers, bija slavenais bagātais mantinieks, kura attēls un vārds aizvien vēl parādījās visos pasaules laikrakstos. Nevis margarīns reklamētu vārdu, bet gan otrādi: viņa jau tā pazīstamais vārds noderētu margarīna reklamēšanai.
— Vai man tas tūlīt jāizlemj, baron?
— Vēl šodien, Tālera kungs! Šajā paviljona! Kaut gan margarīns tirgū parādīsies tikai pēc gada, svarīgākie lēmumi jāpieņem jau šajās dienās. Lai veiktu priekšdarbus, vajadzīgs milzīgi daudz naudas. Mēs riskējam ar tik augstu likmi, ka neveiksmes gadījumā var izputēt visa mūsu akciju sabiedrība.
Tims bija iebāzis roku žaketes kabatā un pēkšņi sataustīja Seleka baja pildspalvu. Viņam ausīs vēl skanēja Lefueta piezīme, ka visa akciju sabiedrība margarīna dēļ varētu izputēt. Vai Seleka bajs ar šīs pildspalvas palīdzību gribēja «izputināt» akciju sabiedrību? Vai Seleka bajs bija viņa slepenais sabiedrotais?
It kā domas nogrimis, zēns izņēma no kabatas pildspalvu un rotaļājās ar to, lai īstajā brīdī tā būtu pie rokas.
Tims neko daudz nevarētu zaudēt, ja margarīnu nosauktu viņa vārdā, taču viņš varbūt varētu daudz iegūt, ja Seleka bajs būtu viņa pusē. Zēns nolēma paļauties uz Seleka baju.
— Pasakiet kungiem, baron, ka es piekrītu!
Lefuets atvieglots uzelpoja. Bet vispār viņš palika mierīgs.
— Tādā gadījumā, — viņš sacīja, — atkal būtu jāparaksta līgums. Šeit tas ir!
Tējas tasīte tika pabīdīta sānis, un Tima priekšā uz galda tika nolikti divi līgumi ar vienādu tekstu. Barons bija sagatavojies, ka zēns tos vispirms izlasīs. Taču Tims, baidīdamies, ka
Lefuets nepiedāvā viņam citu pildspalvu, parakstījās tūlīt ar Seleka baja pildspalvu.
Tad barons parakstīja katru lapu divreiz: vienreiz akciju sabiedrības vārdā un otrreiz kā Tima aizbildnis. Diemžēl zēns tam nepievērsa uzmanību.
Iedzersim uz «Tima Tālera margarīnu», Tim Tāler! — Barons izņēma no mazas bufetes divas stūrainas slīpēta stikla degvīna glāzītes un ielēja rumu. Tad glāzes tika saskandinātas. Zēns nezināja, vai viņš dzer uz savu laimi vai nelaimi. To, ka tas bija Džonija rums, viņš uzskatīja par labu zīmi.
Barons Lefuets atkal apsēdās un paskaidroja, kā paredzēts reklamēt «Tima Tālera margarīnu».
— Mēs ļaudīm stāstīsim, kā mazs nabaga zēns no šauras ieliņas aizkustināja bagātā barona sirdi, kā viņš tika iecelts par mantinieku un kā pēc tam rūpējās, lai visi cilvēki nabadzīgajās ieliņās varētu ziest uz maizes labu un lētu margarīnu.
— Bet tie taču ir tīrie meli, — Tims protestēja.
— Jūs runājat tāpat kā Seleka bajs, — Lefuets nopūtās. — Starp citu, reklāma nekad nav meli, bet gan ir jautājuma izskaidrošana.
— Jautājuma izskaidrošana, baron?
Lefuets pamāja.
— Redzat, Tālera kungs, visi fakti saskan: jūs taču uzaugāt nabadzīgā ieliņā, esat barona mantinieks, un pat šķirnes margarīns bija jūsu ideja. Tagad viss atkarīgs tikai no tā, kā šos faktus parāda īstajā gaismā, un mūsu aizkustinošā pasaka par margarīnu ir sacerēta. Tā ir ļoti laba reklāma. Konkurence trakos. Bet to atstājiet mūsu ziņā, Tālera kungs. Runāsim tagad par jūsu fotoattēlu.
— Par smejošā zēna attēlu?
Tieši par to, Tālera kungs. Es esmu iesācējs fotomākslā un šo uzņēmumu gribu izdarīt pats. Viss ir jau sagatavots.
Lefuets pavilka sāņus aizkaru, aiz kura, kā Timām likās, vajadzēja būt iekārtotai mazai virtuvei. Taču tur uz statīva bija novietots fotoaparāts un blakus krēsls, pār kura atzveltni karājās novalkāts zēna pulovers. Visvairāk Timu tomēr pārsteidza pie pretējās sienas novietotais milzīgais viņa ieliņas fotoattēls. Tieši pašā vidū redzamas viņa bijušā dzīvokļa durvis. Viss saskanēja līdz pat visniecīgākajiem sīkumiem. Zēns pat pamanīja kaimiņu mājas mūrī plaisu, kurā toreiz viņš bija paslēpis piecas markas. Viņam pat šķita, ka viņš jūt piparu, ķimeņu un anīsa smaržu.