— Lūdzu, uzvelciet šo puloveru un nostājieties šā fona
priekšā, Tālera kungs! — Lefuets pa to laiku uzmanīgi novietoja statīvu ar visu fotoaparātu paviljona vidū.
Visu, ko Lefuets lūdza, Tims darīja kā sapnī. Zēns atcerējās pagātni: tēvu. Pamāti. Bālo Ervinu. Pamātes kūku draudzeni no mājas pa kreisi. Bebera kundzes veikalu pa labi. Svētdienas. Derības. Nopratināšanu vakarā. Rūtaino kungu. Līgumu.
Zēnam vajadzēja uz mirkli atsēsties krēslā. Lefuets rīkojās ar fotoaparātu.
Beidzot viss bija kārtībā. Barons paraustīja puloveru, kas zēnam tagad bija mugurā, lai tas izskatītos nevīžīgi uzvilkts, mazliet sajauca viņam matus un nostādīja viņu dzimtās ieliņas fotoattēla priekšā. Tad viņš pakāpās atpakaļ un nostājās aiz aparāta.
— Tā ir labi, Tālera kungs! Palieciet tur stāvam. Un tagad atkārtojiet, ko es sacīšu: «Es aizņemos savus smieklus tikai uz pusstundu. Par to es lieku savu dzīvību ķīlā.»
— Es aizņemos savus smieklus . . . —Tima balss aprāvās.
Taču barons tūlīt nāca palīgā:
— Atkārtojiet pa daļām. Tā ir vienkāršāk. Tātad: «Es aizņemos savus smieklus …»
— Es aizņemos savus smieklus . . .
— … tikai uz pusstundu.
— … tikai uz pusstundu.
— Par to es lieku . ..
— Par to es lieku …
— … savu dzīvību ķīlā!
— … savu dzīvību ķīlā!
Tiklīdz Tims bija izteicis pēdējo vārdu, Lefuets žigli pabāza galvu zem melnās drānas. Gluži kā leļļu teātrī. Tims sajuta nepārvaramu tieksmi smieties, un — viņš smējās. Smiekli guldzēdami lauzās no krūtīm ārā, kutināja kaklu un pārvērtās briesmīgā smieklu vētrā, tā ka sāka sāpēt vēders un acīs sasprāga asaras. Paviljons taisni vai dārdēja no Tima smiekliem, krēsls Timām blakus drebēja, it kā tas smietos līdzi. Šķita, ka pasaule atkal ieguvusi līdzsvaru. Tims Tālers smējās.
Barons, paslēpies zem melnās drānas, gaidīja, kamēr smiekli mitēsies. Viņa roka, kas rīkojās ap zibspuldzi, trīcēja.
Tims, kas tikai pamazām spēja nomierināties, jautāja, priecīgi savilcis seju:
— Vai šis ir margarīna smaids, kas jums, baron, vajadzīgs?
Viņam ap sirdi bija viegli un jautri, un viņš jutās pārgalvīgs. Barons viņam vēl arvien šķita kā marionete leļļu teātrī. Viņš neticēja, ka tas ilgs tikai pusstundu; viņš bija pārliecināts, ka atguvis savus smieklus uz visu mūžu. Pret Lefuetu, kas bija paslēpies zem melnās drānas, pret šo baronu bez smiekliem viņš izjuta tādu kā līdzcietību. Pat spiedzīgā balss, kādā l.efuets tagad deva zēnam norādījumus, Timā izraisīja drīzāk līdzcietību nekā izsmieklu. Paklausīgi viņš izstiepa uz priekšu labo kāju, pašķieba galvu mazliet sānis, pasmaidīja, pēc Lefueta vēlēšanās pateica vārdus «bišu dūriens» (viņa atmiņā it kā ieskanējās zvans), pavilka kāju atkal atpakaļ un atvieglots iesmējās, kad uzliesmoja zibspuldze.
— Cerams, ka uzņēmums labi izdevies, baron! Tims pēc nogurdinošās stāvēšanas miera stāvoklī labpatikā izstaipījās un priecīgi pasmaidīja fotoaparāta objektīvā. Lefuets joprojām bija paslēpies zem melnās drānas. Galvu neizbāzis, viņš skaidroja, ka uz vienu uzņēmumu nevarot pajauties. Viņam vajadzīgi vismaz vēl trīs uzņēmumi.
— Un tas viss nieka margarīna dēj, — Tims smējās. Tomēr viņš nepretojās, bet paklausīgi visu izpildīja, tāpat kā iepriekš, un Jāva, lai viņu tādu smaidošu fotografē.
Pēc ceturtā un pēdējā uzņēmuma Tims no pozēšanas un ne- kustēšanās bija kļuvis tik stīvs, ka viņam likās — pagājusi vismaz vesela stunda. Zēns nenojauta, ka patiesībā no apsolītās pusstundas trūka tikai divas minūtes. Viņš arī nesaprata, kādēļ Lefuets vēl arvien turēja galvu paslēptu zem drānas. Tāpēc viņš piegāja pie barona, atsedza drānu un smiedamies prasīja:
— Vai jūs jau slepenībā izgatavojat margarīnu, baron?
Bet smiekli Timām aprāvās, kad viņš ieraudzīja atsegto seju,
kas no apakšas raudzījās viņā, — ļaunu seju ar plānām lūpām un melniem briļļu stikliem, tā bija rūtainā kunga seja!
Tims saprata, ka viņu bija maldinājuši paša smiekli: šis vīrs viņam smieklus neatdeva atpakaļ. Sis vīrs bija briesmīgs.
Tomei vēlreiz zēnu viņa smiekli maldināja, tie lauzās no krūtīm augša un lika Timām zobgalīgi iesaukties:
Netēlojiet velnu, baron! Jusu spēle ir izspēlēta. Jūs mani vairs neredzēsiet.
Ar vienu lēcienu zēns jau bija pie stikla durvīm. Viņš atrāva tās vaļā un vecajā pulovera izskrēja lietū uz terases.
Kaut gan barons viņam nesekoja, Tims kā apsēsts ieskrēja kādā šaurā ejā, kuru ietvēra augsts īvju dzīvžogs. Šī eja beidzās veselā eju labirintā.
Tims skrēja gan pa kreisi, gan pa labi, pēkšņi apstājās biezas, necaurejamas, zaļas sienas priekšā, skrēja atpakaļ, nonāca atkal strupceļā, metās atkal atpakaļ, izslaucīja lietus lāses no acīm un bezcerīgi maldījas šajas dīvainajas ejas, kurām izeja, šķiet, bija tikai viena — ieeja paviljonā.
Pēkšņi Tims sajuta smagumu, it kā visos locekjos būtu sakrājies melns ūdens. Viņš ar visu ķermeni juta, ka smiekli viņu atstāj. Viņš, viss pilēdams, stāvēja kā pamiris starp zaļajam sava cietuma sienām, no kurām arī pilēja ūdens. Lietus šļācās peļķēs pie viņa kājām. Apkārt viss tecēja, plīkšķēja un pilēja un izklausījās pēc nepārtrauktas raudāšanas. Un pašā vidū stāvēja mazais Tims ar nopietnu, skumju seju. Un pēkšņi atskanēja viņa smiekli, tie paši aizrautīgie smiekli. Zēns nesaprata, vai viņš pats bija smējies, vai arī šie smiekli skanēja starp īvju sienām.