— Mēs nosaucām savu margarīnu par «Palmaro», tāpēc ka šis vārds līdzīgi skan gandrīz visās pasaules valodās. Arī palma katram ir pazīstama. Ziemeļos pēc tās ilgojas, dienvidos tā aug durvju priekšā.
— Tad jau Seleka baja pildspalvai nav bijis nekādas nozīmes, baron?
Lefuets piekrītoši pamāja. Tad viņš paliecās uz priekšu pie taksometra šofera un sacīja:
— Pacentieties, cik iespējams, apbraukt vecpilsētu,
Šoferis pamāja.
Barons atkal atlaidās sēdeklī un jautāja:
— Ko jūs iesāksiet ar rēderejas akcijām, Tālera kungs?
— Es uzdāvināšu rēdereju Rikerta kungam, baron. — Zēns pūlējās mierīgi un vēsi visu paskaidrot. — Tad mani vairs nemocīs sirdsapziņas pārmetumi, ka viņš manis dēļ zaudējis vietu.
Šoferis, liekas, bija piebraucis pārāk tuvu ietvei. Automašīna it kā viegli sašūpojās.
Pie velna, uzmanieties taču! — Lefuets satraukts kliedza.
— Piedošanu, — šoferis norūca.
Timām pēkšņi radās tāda sajūta, ka viņš šo balsi jau kaut kur dzirdējis. Viņš mēģināja spogulī saskatīt šofera seju. Taču bārda, tumšās brilles un dziļi uz acīm uzmauktā cepure ar nagu gandrīz pilnīgi aizsedza seju.
Zēnam blakus piepeši atskanēja aizrautīgie smiekli'.
Jums vēl aizvien nav īsta priekšstata par mūsu akciju sabiedrību, — barons iesmējās. Jūs, Tālera kungs, nevarat mūsu Hamburgas rēdereju ne no šā, ne no tā uzdāvināt Rikerta kungam.
Kādēļ ne?
— Ar savu akciju paketi jūs esat tikai tā saucamais klusais līdzīpašnieks. No firmas tīrās peļņas lielāko daļu saņemat jūs, tomēr teikšana pār rēdereju joprojām paliek valdei, tas ir, man, misteram Penijam, senjoram van der Tolenam un Seleka bajam, jo mums pieder akcijas ar balsstiesībām.
— Ja Rikerta kungs kļūtu par direktoru, vai jūs viņu jebkurā laikā atkal varat atlaist, baron?
— Jebkurā laikā!
Šoferis tagad brauca lēnāk, jo viņam bija jāklepo. Liekas, viņš bija saaukstējies.
Tims ļoti domīgs raudzījās ārā pa logu. Mašīna brauca pa mierīgu ielu gar Alsteru, bet zēns to nemanīja.
— Baron!
— Jā,lūdzu?
— Vai jums rēderejas akcijas ir ļoti svarīgas?
Lefuets pētoši noraudzījās Timā. Ne vaibsts nepakustējās zēna sejā. Viņi tuvojās ielai ar ļoti dzīvu satiksmi.
Lefueta paradums pateikt kaut ko tā starp citu liecināja, ka viņš ir satraukts.
— Šī rēdereja ir kā maza pērle, kura vēl trūkst manas jūras karaļvalsts kronī; tā visumā nav nemaz tik nozīmīga, tomēr, tā sakot, būtu jauks papildinājums manai karaļvalstij.
Ja barons, tā kā tagad, savā runā iepina īsus, it kā nevajadzīgus teicienus, tas nozīmēja, ka viņš runāja par viņam svarīgām lietām. Tims to zināja. Tāpēc viņš neko neteica, bet gaidīja, ka tūlīt sekos jautājums. Un tā tas bija.
— Ko jūs prasāt par akcijām, Tālera kungs?
Atbildi Tims jau sen bi ja izdomājis. Tomēr viņš izlikās, it kā viņam būtu vēl jāpadomā. Beidzot viņš sacīja:
— Dodiet man to vietā turpat Hamburgā mazu, kārtīgu rēdereju, kas nepieder jūsu akciju sabiedrībai.
— Jūs taču negribat kļūt mans konkurents, Tālera kungs? Tādā gadījumā jūs zāģētu zaru, uz kura pats sēžat.
— Es vairāk domāju par tādu kuģniecības veidu, ar kādu mūsu akciju sabiedrība, baron, nenodarbojas. Varbūt piekrastes kuģniecību.
Barons paliecās uz šofera pusi.
— Kāda, pēc jūsu domām, ir visienesīgākā piekrastes kuģniecības rēdereja Hamburgā?
Šoferis, brīdi padomājis, atbildēja:
— HHS — Hamburgas — Helgolandes satiksmes dienests. Seši kuģi. Satiksme tiek uzturēta gan vasara, gan ziemā. Den- keru ģimenes īpašums.
— Kur Denkera kungu varētu sastapt?
Šoferis paskatījās rokas pulkstenī un sacīja:
— Tagad viņš ir ostas galvenajā kantori pie Sestā tilta.
— Aizvediet mūs līdz Sestajam tiltam un pagaidiet tur. Ja man jau tagad jāsamaksā . . .
— Nav vajadzīgs, — šoferis norūca, un Timām atkal likās, ka viņš šo balsi būtu kādreiz dzirdējis.
Netālu no ostas taksometram pie kāda gaismas signāla vajadzēja ilgāku laiku gaidīt. Tims savā priekšā redzēja celtņus un mastu galus, kas iezīmējās kā vertikālas līnijas zili pelēkajās septembra debesīs. Lai gan mašīnas lodziņš bija ciet, zēnam likās — viņš sajūt ostas smaržu: sāls, darvas un vieglu tiūdu smaržu.
Šī smarža, kuru Tims iztēlojās, pirms tā vēl nebija jūtama, atsauca viņa atmiņā bezgala daudz notikumu: šajā osta viņš saka baronu izsekot; no šejienes bija sākušies viņa meklējumi cauri juceklīgam biezoknim, taču tie palika bez panākumiem.
Tagad zēns bija atgriezies tai vietā, no kurienes viss bija sācies. To, ko viņš viens nebija varējis sameklēt, viņš cerēja sameklēt kopā ar draugiem.
Kāds celtnis pārvietoja pa gaisu lielu kasti, uz kuras bija uzzīmēta palma. Tims to tik tikko ievēroja: viņš aplūkoja garāmgājējus. Zēns cerēja starp tiem ieraudzīt vai nu Džoniju, Krešimiru, vai Rikerta kungu. Viņi taču iederējās šajā ainā viņa acu priekša — starp celtņiem un mastiem, šajā mežā, kur ziedēja vimpeļi. Tomēr nevienu no draugiem viņš nevarēja ieraudzīt. Zēns pat nezināja, vai viņš tos vispār atradīs. Viņam bija smagi ap sirdi. Kad automašīna atkal sāka braukt, Tims sajuta atvieglinājumu.
Arī barons, gaidīdams pie gaismas signāla, bija klusi vērojis ostu. Taču viņš nesapņoja, lielo kasti ar uzzīmēto palmu viņš vēroja vienaldzīgu skatienu. Viņš zināja, ka tiek iekrauts «Palmaro» margarīns.
Braucot tālāk, abi pasažieri domāja par rēdereju, ko bija nolēmuši pirkt: Hamburgas Helgolandes satiksmes dienests. Lefueta domas varēja ietvert divos vārdos: labs darījums.
Tima domas un izjūtas bija daudz sarežģītākas. Viņa nomāktība mijas .ii cerībām, paļāvība ar vieglām bažām. Zēnam šī rēdereja nebija svarīga; viņam šajā pasaulē svarīgi bija tikai viņa paša smiekli un brīvība'. Tomēr šo papīru spēli, ko sauc par tirdzniecisku darījumu, viņam vajadzēja nospēlēt. Ja viņš pats no visas savas bagātības neko nevarēja paņemt līdz jaunajā dzīvē, lai tad vismaz viņa draugiem tiek kāds labums. Šī rēdereja būs kā maza pateicība par to, ko viņš gribēja atgūt.