Taksometrs tagad pieturēja pie Sestā tilta. Lefuets un Tims izkāpa no mašīnas un devās uz HHS galveno kantori, kur īpašnieks vecais Denkera kungs par lielu pārsteigumu saņēma viņus atplestām rokām.
— Tā patiešam ir apbrīnojama sagadīšanas, kungi, — viņš sacīja. — Es pašreiz domāju par savas rēderejas pardošanu, un jūs tieši ienākat kantorī un gribat to pirkt. Patiešām apbrīnojami!
Denkera kungam šis gadījums laikam nebūtu licies tik apbrīnojams, ja viņš būtu pazinis taksometra šoferi, kas pie tilta gaidīja baronu un Timu. Bet, par laimi, viņš šoferi neredzēja. Un pat tad, ja viņš to būtu redzējis, viņš laikam to nepazītu, tāpat kā to nebija pazinis Tims.
Šis taksometra šoferis loti uzmanīgi knibināja bārdu. Palaikam viņš slepus paskatījās spogulītī. Tad viņš ieraudzīja vēl vienu taksometru, kas bija pieturējis kādus simt metrus aiz viņa, bet no šā taksometra neviens pasažieris neizkapa.
Kad barons un Tims pēc nepilnas stundas izgāja no Denkera kunga kantora, katrs bija izdzēris trīs glāzītes šņabja un katram kabatā bija tā saucamais iepriekšējais līgums. Jau nākamajā dienā bija paredzēts līgumu noformēt galīgi.
Taksometra šoferis izlikās aizmidzis. Lefuets, kas bija labā omā, durvis atvēra pats. Tims mašīnā iekāpa no otras puses. Tikai tagad šoferis it kā pamodas. Viņš loti labi notēloja no miega iztraucētu cilvēku. Kad barons lika viņam braukt uz viesnīcu «Četri gadalaiki», viņš loti ticami saka stomīties.
— Vai jūs, starp citu, zinājāt, Lefuets viņam braucot jau tāja, — ka Hamburgas Helgolandes satiksmes dienests tiek pārdots?
— Nē, — sacīja šoferis. Taču es par to nebrīnos. Vecais Denkera kungs vairs nav nekāds spēcīgais, un meitām viņš laikam domā izmaksāt pienākošos dalu. Viņam kuģniecība liekas netīrs darbs. Vai jūs interesē šis HHS, ja drīkstu jautāt?
Barons, būdams aizvien vēl lieliskā omā, sacīja:
— Man jau tas pieder.
— Jupis parāvis, tas nu gan gāja ātri! Gandrīz tikpat ātri kā pasakā «Pielīpi gulbim», ja jums tā zināma: tur tikai jāpastiepj roka, un ikviens jau pielipis klāt.
Izteicis šos vārdus, šoferis žigli paskatījās spogulī uz Tima seju, kas vispirms noraustījās un tad kļuva kā parakmeņoju- sies. Kā vienmēr, Tims aiz šās nekustīgās maskas slēpa dziļu satraukumu.
Šis satraukums bija saprotams: beidzot zēns bija pazinis šoferi. Tas notika pēc tam, kad šoferis bija pieminējis baronam gluži vienaldzīgo pasaku «Pielīpi gulbim», kurā princese iemācās smieties. Tas bija norādījums, kuru Tims slepenībā bija gaidījis, — norādījums, ka viņa draugi ir modri.
«Pielīpi gulbim». Tas bija pirmais signāls meklējumiem.
Tims tagad pavisam skaidri zina ja, kas ir šoferis. Kaut kas •zēnam spiedās kaklā, tie nebija smiekli, tā bija tāda sajūta, kas cilvēkam atņem spēju runāt. To laikam sauc par kamolu kaklā.
Taksometrs tikmēr pagriezās Alsteras virzienā un pieturēja pie viesnīcas. Šoferis izkāpa no mašīnas un atvēra durvis. Viņš pirmo reizi parādījās visā savā staltajā augumā. Timām tagad nebija ne vismazāko šaubu, kas viņš tāds bija.
Kad barons bija samaksājis un pagriezās, lai dotos uz viesnīcas ieeju, Tims tikai ar mokām spēja atturēties, lai šo milzi neapkamptu. Uztraukumā aizsmacis, viņš nočukstēja:
— Džonij!
Šoferis noņēma brilles, paskatījās uz zēnu un skaļi sacīja:
— Uz redzēšanos, jaunais kungs! — Viņš sniedza zēnam arī roku. Tad viņš atkal uzlika brilles, iekāpa automašīnā un aizbrauca.
Rokā Tims sataustīja papīra gabaliņu, mazu zīmīti, strēmelīti, pareizāk, tikai tādu nieciņu. Un tomēr šī papīra strēmelīte viņam bija dārgāka par visām barona Lefueta sabiedrības akcijām, ieskaitot pat akcijas ar balsstiesībām.
Laimīgs viņš sekoja baronam viesnīca, un tur vestibilā direktors atplestām rokām jau nāca pretī.
«Barona kungs, kāds gods!» šķita sakām direktora atplestās rokas. Bet, iekams direktors paguva viņus apsveikt, barons bija pielicis pirkstu pie lūpām:
— Lūdzu, bez kādas sensācijas. Mēs šeit esam inkognito. Misters Brauns un dēls, komersanti no Londonas.
Direktoram rokas noslīga gar sāniem. Viņš dziļi paklanījās.
— As you like it, Mister Brown! Your bagage is already here!1
Timām viss likās ļoti uzjautrinoši. Viņš tagad būtu varējis direktoru apkampt, jo ši mazā zīmīte mirklī bija pārvērtusi visu pasauli.
Taču Tims nevienu neapkampa. Viņš pat nesmaidīja. Kā gan viņš to būtu varējis izdarīt? Viņš sacīja nopietni un pieklājīgi, «kā bija radis runāt pa šiem garajiem un bēdīgajiem gadiem:
— Thank you very muchl-
; Ka vēlaties, mister Braun! Jūsu bagāža jau atvesta. (Angl.) a Sirsnīgi pateicos! (Angl.)
Divdesmit devītā loksne
AIZMIRSTĀS SEJAS
Pasaules ceļojuma laikā Tims bija pieradis, ka viņam pastāvīgi seko detektīvi. Sie ļaudis savu uzdevumu pildīja neuzkrītoši un atturīgi. Tims ne vienu reizi vien bija pazinis abus kungus no Dženovas. Tie zēnu nekad vairs neuztrauca, jo ceļojumā viņš tēloja paklausīgu Lefueta pavadoni. Bet tagad, kad dārgā zīmīte atradās žaketes kabatā, Timām radās aizdomas, ka aiz katras aizkaru krokas paslēpies detektīvs. Viņš neiedrošinājās izņemt zīmīti un izlasīt to. Pēc Džonija maskēšanas un uzspēlētās atturības varēja spriest, ka Tima draugus izseko tāpat kā Timu.