Tims pamāja un tad aizslēdza durvis, kas šķīra viņu no au- džubrāļa un tālās pagātnes.
Trīsdesmitā loksne
PAPĪRI
Apbrīnojami, cik ātri bagāti un ietekmīgi cilvēki nokārto formalitātes, kuras tā sauktais mazais cilvēks kārto bieži vien mēnešiem ilgi. Arī ar birokrātiju augstākā sabiedrībā var viegli tikt galā.
Viena pati barona Lefueta sabiedrības juridiskā daļa nākamajā dienā nokārtoja Timām un baronam šādus dokumentus:
Peldu iestāde Jamaika tika pārrakstīta Tālera kundzei un viņas dēlam Ervinam vienlīdzīgās daļas. (Tims viņus abus redzēja vēl vienu reizi, uz īsu brīdi. Ervins viņam pačukstēja, ka lupa atrodas zem sola.) Rēdereju «Hamburgas — Helgolan- des satiksmes dienests», tā saukto HHS, tajā pašā dienā Tims Tālers saņēma savā īpašumā. Iepriekšējais īpašnieks vecais Denkera kungs pēc līguma parakstīšanas silti spieda Timām roku, sacīdams: «Tfu, tfu, tfu,» — un trīs reizes pārspļaudams pāri plecam.
Hamburgas rēderejas akciju pakete, ko Tims pirms neilga laika bija saņēmis Londonā no mistera Penija, tajā pašā dienā nonāca barona Lefueta īpašumā. (Aizlieguma noteikumi atkrita, jo barons Lefuets bija akciju īpašnieks ar balsstiesībām.)
Mantošanas līgums bija pēdējā formalitāte, kuru vajadzēja nokārtot un kuru Lefuets līdz šim prata novilcināt; taču Tims nekad nebija jautājis pēc tā.
Kāpēc barons piepeši bija ar mieru šo līgumu slēgt, Tims nezināja, un tas viņu arī neinteresēja. Lieli darījumi viņam bija kļuvuši tikpat vienaldzīgi kā lielas bagātības. Vienīgais svarī-
gais darījums viņam bija paša smiekli. Viņš nojauta, ka mazītiņa zīmīte kabatā (pa nakti viņš bija paslēpis zīmīti zem spilvena) viņam palīdzēs tikt pie smiekliem, tāpēc zēns vēlējās ātrāk dabūt lupu, kas atradās zem sola. Tims centās parādīt, ka triju līgumu noslēgšana ir viņu nogurdinājusi, un tāpēc nemitīgi taustīja pieri.
— Ja jums sāp galva, atliksim mantošanas līguma kārtošanu uz rītdienu, — barons sacīja. — Ar mieru, Tālera kungs?
Tims tūlīt neteica «jā». Tagad viņš bija jau pietiekami gudrs. Gluži otrādi, viņš sacīja, ka būtu labāk līgumu tūlīt noslēgt, tikai viņam diemžēl ļoti sāp galva; un, tā kā līgums jāslēdz tad, kad galva ir skaidra, tiešām labāk būtu pagaidīt līdz rītdienai.
Šai viltībai bija vēlamie panākumi. Līguma parakstīšanu atlika uz nākamo dienu, un Tims drīkstēja (kad paklausīgi bija norijis divas tabletes) pastaigāties gar Alsteru viesnīcas priekšā. («Svaigs gaiss dara brīnumus,» viens no juristiem bija viņam sacījis.)
Tā kā Tims zināja, ka kaut kur tuvumā vajadzēja būt detektīvam, kas viņu uzmana, viņš lupu tūlīt uzkrītoši no sola apakšas nepacēla. Viņš vispirms nopirka avīzi un tad atsēdās uz sola. Viņš uzreiz pamanīja, kur atrodas lupa.
Lasot viņš avīzi turēja tā, ka iekšējās lapas izslīdēja un pāri ceļgalam nokrita zem sola. Zēns noliecās un kopā ar avīžu lapām pacēla arī lupu. Turēdams priekšā avīzi, viņš lupu ielika uzvalka krūšu kabatā. (Tims tagad pa lielākajai daļai valkāja q
pelēkus vai sīkrūtotus vilnas uzvalkus.) X
Pēc kādas ceturtdaļstundas zēns salocīja avīzi, atstāja to uz sola kādam garāmgājējam un iegāja viesnīcā. Kad viņš viesnīca paņēma atslēgas, šveicars viņam pasniedza salocītu zīmīti, ko bija rakstījis barons:
«Ja jūtaties mazliet I.ibak, lūdzu, ienāciet pie manis!
Lefuets.»
Tims devās augšā pie barona. Ret pirms tam viņš uz brīdi iegāja savā apartamentā, ielika lupu mazajā mājas aptieciņā, kas atradās vannas istabā pie sienas, un Džonija zīmīti iebāza pustukšā galvas sāpju tablešu stikla caurulītē. Tikai tad viņš devās pie barona.
Kad baronam bija svarīgas sarunas, viņš rokā mēdza turēt papīru ar dažādām atzīmēm. Arī šoreiz Tims ieraudzīja šādu papīrīti. Tur cits zem cita bija uzrakstīti trīs vārdi. Zēns gluži
labi nevarēja salasīt, tomēr pirmais vārds neapšaubāmi bija «Rikerts».
— Rīt, Tālera kungs, — barons iesāka, rīt beidzas termiņš mūsu mazajai norunai par Rikerta kungu. Ja jūs līdz rītam ar saviem Hamburgas draugiem nesazināsieties, Rikerta kungs tiks atkal iecelts par rēderejas direktoru. Viņu, protams, vecuma dēl var tūlīt godam izvadīt atpūtā ar lielu mēneša pensiju. Diemžēl mums rīt jālido uz Kairu, jo kāda ēģiptiešu firma iebilst pret šķirnes nosaukumu «Palmaro». Ja jūs gribat runāt ar saviem Hamburgas draugiem, tad jums tas jādara vēl šodien. Tikai tad mūsu noruna netiktu ievērota un Rikerta kungam arī turpmāk vajadzēs palikt par ostas strādnieku.
— Ostas strādnieks? — Tims izbijies jautāja.
— Jā, Tālera kungs, ostas strādnieks. Viņš ir neapskaužamā stāvoklī. Viņa vecumā tas ir smags darbs. Es domāju, ka jūs viņu no šī neapskaužamā stāvokļa gribēsiet atbrīvot un tāpēc nesazināsieties ar Krešimira kungu, Džonija kungu un Rikerta kungu, vai ne?
Lefuets gandrīz vai izbijies uzmanīgi raudzījās zēnā. Un Timām kļuva skaidrs: viens no viņa draugiem zina, kā var atgūt smieklus, un barons to laikam nojauš. (Viņš ari šoreiz izvairījās pieminēt smieklus.)
— Rikerta kungam jākļūst par rēderejas direktoru! Tims noteikti sacīja.
— Tātad mūsu noruna paliek spēkā, Tālera kungs?
Zēns it kā piekrītoši pamāja. Taču patiesībā viņš nemaz tā nedomāja. Viņam ne prātā nebija izvairīties no saviem draugiem. Gluži otrādi, viņam tos vēl šodien vajadzēja satikt, jo rīt jau būs par vēlu. Rikerta kungs tik un tā kļūs par rēderejas direktoru, tikai ne pie barona, bet gan Tima paša rēderejā, ko viņš no rīta bija ieguvis savā īpašumā.