Lefuets paskatījās savā zīmītē (likās, ka viņš jūtas atvieglots) un sacīja:
— Otrs punkts, Tālera kungs, attiecas… — Barons brīdi pavilcinājās, tad tomēr turpināja: — Otrs punkts attiecas uz jūsu smiekliem.
Barons atkal pētoši paskatījās Timā. Bet zēns no barona bija mācījies jūtu saviļņojumus slēpt aiz aukstasinības maskas. Viņam balss pat nēietrīcējās, kad viņš baronam vaicāja:
— Kas ir ar maniem smiekliem?
— Pirms gada, Tālera kungs, es savas pils sarkanajā paviljonā pārbaudīju, vai jums jūsu smiekli ir svarīgi un cik svarīgi tie vēl ir. Es jums tos aizdevu uz pusstundu un konstatēju,
ka jūs vēl arvien loti alkstat savu smieklu. Nupat, jums nemanot, es pārbaudīju jūs. Šoreiz iznākums ir iepriecinošs. Jūs labprātīgi atsakāties satikties ar tiem cilvēkiem, kas zina par mūsu nolīgumu un vajadzības gadījumā varētu dot jums padomu.
Barons apmierināts atlaidās krēslā.
— Acīm redzot, jūs pēdējā gadā esat mācījies varu, bagātību un patīkamu dzīvi vērtēt augstāk nekā smieklus.
Tims tikai pamāja. Šoreiz pa daļai viņš tā arī domāja. Viņam patiešām patika būt labi ģērbtam, patika tas, ka viņa rīcībā vienmēr bija mājīga istaba, vannas istaba un liela kabatas nauda. Tomēr mūžīgi palikt par cilvēku bez smiekliem viņš negribēja.
— Es piedāvāju jums (Lefuets atkal paliecās uz priekšu.) . . . papildlīgumu.
— Kādu, baron?
— Šādu, Tālera kungs: es apņemos jums apgādāt tādas valsts pavalstniecību, kur jūs jau ar šodienu skaitāties pilngadīgs un tūlīt varat saņemt mantojumu.
— Un kāds būtu mans pienākums, baron?
Tie būtu divi, Tālera kungs: pirmkārt, nekad neprasīt atpakaļ savus smieklus un, otrkārt, atdot man pusi mantojuma, ieskaitot akcijas ar balsstiesībām.
— Par šo priekšlikumu der padomāt, — Tims lēni sacīja, lai iegūtu laiku. Protams, viņam pat sapnī nebūtu ienācis prātā ar spiedogu un zīmogu apstiprināt uz visiem laikiem atteikšanos no saviem smiekliem, bet to Lel'uets nedrīkstēja zināt. Tieši šodien vajadzēja pūst miglu Lefuetam acīs, lai detektīvi Timu iespējami mazāk apgrūtinātu un viņš varētu apmeklēt savus draugus. Mazītiņajai zīmītei un lupai bija jāpalīdz atrast ceļu pie draugiem.
Zēnam pēkšņi iešāvās prātā laba doma: ja viņš ar baronu saks kaulēties, baronam radīsies vēl stingrāka pārliecība, ka TiMs galīgi atsacīsies no saviem smiekliem un atzinis varu un bagātību svarīgakus pai guldzošajiem smiekliem krūtīs.
Tims tādēļ sāka kauleties. Viņš zinot, ka barons līdz viņa divdesmit pirmajam dzīvības gadam daudz ko var darīt, lai aizkavētu saņemt mantojumu. Senjors van der Tolens bija jau brīdinājis viņu. Tāpēc viņš būtu ar mieru šo papildlīgumu parakstīt, tikai vēlētos iegūt trīs ceturtdaļas no mantojuma, ieskaitot trīs ceturtdaļas no akcijām ar balsstiesībām.
Zēnam nepagāja secen tikko manāmais smīns, kas tobrīd parādījās Lefueta sejā. Acīm redzot, barons tagad bija pārliecināts, ka Tims no saviem smiekliem atsacīsies. Un tieši to arī zēns centās panākt.
Viņi kaulējās kādu pusstundu. Beigas Tims prasīja trīs ceturtdaļas no mantojuma un pusi akciju ar balsstiesībām.
— Lūdzu, izpildiet šīs prasības, baron, tad rīt no rīta Kairā varēsim parakstīt papildlīgumu.
— Tas man vēl jāapdomā, Tālera kungs! Rīt, kad būsim jau Kairā, došu jums galīgo atbildi.
Un tagad (Barons smaidīja.) . . . esmu nonācis pie pēdējā punkta. — Viņš piecēlās, sniedza Timām roku un sacīja: Sirsnīgi apsveicu jūs sešpadsmitajā dzimšanas dienā! Ja jums ir kāda vēlēšanās, Tālera kungs . . .
Kāda vēlēšanās? Tims pārdomāja. Ja šī diena viņam dāvās visskaistāko dāvanu — viņa smieklus, tad viņam laikam nepiederēs nekādas bagātības, jo rēdereju viņš gribēja atdot saviem draugiem. Ko viņš gribētu, lai viņam uzdāvina?
Beidzot viņam ienāca prātā jauka doma.
— Nopērciet man lellu teātri, baron!
— Lelju teātri?
— Jā, baron, lellu teātri, kurā bērni varētu izsmieties.
Tims sevi tomēr bija nodevis. Bet barons viņu pārprata.
— A! — Lefuets iesaucās. — Saprotu. Jūs sev gribat nopirkt skanīgus smiekliņus, un tāpēc jums vajadzīgs teātris, kur tos varētu izmeklēt. Tā nav pelama doma. Man tas nemaz nebija ienācis prātā.
Tims jutās tā, it kā viņam kails būtu iesilis pa galvu. Barons tātad visā nopietnībā domāja, ka viņš, Tims Tālers, pēc visiem briesmīgajiem pārdzīvojumiem tomēr varētu kādam mazam bērnam nozagt smieklus!
Šis cilvēks, zēns nodomāja, ir īstais velns.
Šoreiz gan baronam būtu vajadzējis redzēt zēna apjukumu. Taču tobrīd Lefuets aizgriezās. Viņš pa tālruni apjautājās par leļļu teātriem un jau pēc pusstundas bija sameklējis kādu nelielu teātri galvenās stacijas ēkas tuvumā; teātris jau gadiem bija nīkuļojis, un tagad to varēja nopirkt par paprāvu summu, ko piedāvāja barons.
— Aizbrauksim tūlīt turp, Tālera kungs, — Lefuets sacīja. — Paņemšu līdzi notāru un neaizpildītu čeku. Par dāvanu dzimšanas dienā jāsamaksā skaidrā naudā.
Kādā mazā, netīrā istabelē, kas teātrim kalpoja par biroju, atkal tika parakstīts līgums. Tims Tālers kļuva par leJlu teātra īpašnieku. Viss šķita vēl mazāk ticams nekā lellu teātrī.
Pretēji paradumam barons un jaunais cilvēks uz viesnīcu devās kājām. Un tad Tims pirmo reizi jautāja:
— KādēJ, baron, jums mani smiekli ir tik vajadzīgi, ka jūs esat ar mieru atdāvināt pat pusi karaļvalsts?
Es brīnos, — Lefuets sacīja, — ka nekad agrāk man neti- kāt to jautājis, Tālera kungs. Atbildēt nemaz nav tik viegli. Mēģināšu dažos vārdos to paskaidrot: kad jūs, Tālera kungs, vēl dzīvojāt mazajā ieliņā, jūs saglabājāt savus smieklus, par spīti visiem grūtumiem, un tie tagad ir norūdījušies un kļuvuši cieti kā dimants. Jūsu smiekli nav iznīcināmi, Tālera kungs!