— Bet, mister Braun, — meiča sacīja (Lefuets un Tims šeit bija pierakstījušies kā tēvs un dēls Brauni), — deviņos mēs taču nemainām gultas veļu! Labākajā gadījumā tikai peldu palagu!
— Labi, tad ietiniet, manis dēļ, drēbes peldu palagā. Galvenais, ka es tās saņemtu.
— Bet ko lai es saku kungam tur aiz durvīm, mister Braun?
— Kādam kungam? — jautāja Tims.
— Tam, kas man iedeva simt markas, lai es izdibinātu, ko jūs darāt!
— A, detektīva kungs! Sakiet viņam, ka es prasīju tabletes pret galvas sāpēm un jūs man ieteicāt paņemt no tām tabletēm, kas atrodas vannas istabā.
— Būs jau labi, mister Braun!
— Un vēl kaut kas: kad jūs šovakar deviņos ieradīsieties šeit, tas vairs nebūs jūsu darba laikā? Vai jūs uz brīdi nevarētu tomēr uzvilkt darba drēbes?
— To es tik un tā būtu darījusi, mister Braun. Man darba drēbes ir arī mājās. Tās man būs mugurā zem mēteļa. Un pāri aubītei uzsiešu lakatu. Tad man šeit nebūs jāpārģērbjas.
— Lieliski, — sacīja Tims, un mutes kaktiņos viņam savilkās krunciņas. — Tātad es uz jums varu noteikti paļauties?
— Pavisam noteikti, mister Braun. Un vai es arī varu noteikti cerēt saņemt naudu?
— To jūs varat jau tūlīt saņemt! Jaunais cilvēks izņēma no kabatas portfeļa trīssimt marku un iedeva tās istabenei.
— Jūs nu gan esat vieglprātīgs! — meiča iesmējās. Par tādiem pakalpojumiem nemaksā iepriekš. Es jūs nepievilšu. Pagaidām sirsnīgs paldies! Uz redzēšanos!
— Līdz deviņiem! — Tims noteica. Tad viņš aizslēdza durvis un atgūlās. Kaut arī viņš nevarēja aizmigt, viņš tomēr gribēja atpūsties.
Tūlīt pēc deviņiem, kā bija norunāts, ieradās istabene. Melnā zīda ķitelī un aubīti galvā. Peldu palagu viņa bija piespiedusi pie krūtīm.
— Kungs man prasīja, ko es pie jums darīšot, — viņa čukstēja. — Es viņam sacīju, ka jūs šodien lūdzāt atnest ap astoņiem vakarā tīru peldu palagu.
— Jūs tiešām esat loti laipna, — Tims sacīja pēc iespējas skaļāk. Tad viņš pačukstēja: — Pasveiciniet savu pielūdzēju no jurnieku biedrības!
Šoreiz meiča atbildēja skaļi:
— Pateicos, mister Braun! Sirsnīgi pateicos! — Kad viņa gāja no apartamenta ārā, durvīs viņa vēlreiz pamirkšķināja Timām. Un Tims pamirkšķināja pretī.
Jaunkundzes pielūdzējam, par laimi, nebija Džonija apmēri. Viņš, kā likās, augumā bija mazliet lielāks par Timu, bikses aiz bikšturiem varēja pavilkt uz augšu, un kas tur sevišķs, ja pulovers ir mazliet ērtāks.
Tims, uzlicis cepuri galvā, sevi spoguli gandrīz nepazina. Viņu nodeva tikai maigā sejas āda. Bet arī to varēja pārveidot: viņš noberza vaigus ar pumeku, kas bija vannas istabā, un pēc tam ierīvēja ar zemi, ko paņēma no puķu poda. Tad viņš seju nomazgāja un atkārtoja to pašu vēlreiz. Un tad vēlreiz un vēlreiz. Iznākums bija apmierinošs: likās, Tims Tālers tikko pārcietis masalas. Tims no galvas līdz kājām izskatījās kā īsts jūrnieks.
Tagad viņam vajadzēja rūpīgi apsvērt, ko ņemt līdzi, jo šajā apartamentā viņš laikam vairs nekad neatgriezīsies. Viņš zināja arī, ka pēc tam, kad būs atguvis smieklus, bagātā mantinieka loma būs izspēlēta, bet tas viņu it nemaz nenomāca. Ko lai paņem līdz?
Viņš nolēma paņemt līdz tikai dažus dokumentus, vairāk neko: pasi, līgumu par pardotajiem smiekliem, līgumu par rē- derejas HHS pirkšanu, līgumu par leļļu teātra pariešanu viņa īpašuma un niecīgo, noslēpumaino, sīki aprakstīto zīmīti. Šos piecus dokumentus viņš kārtīgi salocīja, iebāza dziļajā jūrnieka bikšu pakaļējā kabatā un rūpīgi to aizpogāja.
Tims sava mūža svarīgākajam brīdim bija sagatavojies. Tikmēr jau pienāca vienpadsmitā vakara stunda. Tad viņš vēl kaut ko izdarīja: citu pēc citas izsmēķēja trīs cigaretes. Tagad no viņa vēdīja tabakas smaka un balss kļuva rupjāka. (Viņš pats gan nesmēķēja, tomēr viesiem vienmēr glabāja cigaretes palisandra koka kārbiņā.)
Tagad bija svarīgi aiziet no viesnīcas tā, lai nepamanītu detektīvi. (Kad viņš izsmēķēja cigareti, pulkstenis jau rādīja vienpadsmit un piecpadsmit minūtes.) Kapt ārā pa logu būtu pārāk uzkrītoši latad atlika tikai viens ceļš — iziet ārā pa viesnīcas duivīm. Tāpēc vajadzēja novērst detektīvu uzmanību. Tims zināju, ka to izdarīt: viņš uzrakstīja baronam īsu vēstuli, kurā novēlēja viņam drīzu izveseļošanos, un tad piezvanīja izsūtāmajam. (Bija jau vienpadsmit un trīsdesmit minūtes.)
Viesnīcas izsūtāmais, kas ieradās, bija apmēram Tima vecumā, taču izskatījās daudz jaunāks. Viņam bija sarkani mati, strups deguns bezbailīgajā sejā, un tas Timām bija pa prātam.
— Vai jūs būtu ar mieru par divsimt markām manis dēļ nospēlēt nelielu teātri? (Tas bija viss, kas palika pāri no Tima kabatas naudas.)
Izsūtāmais zēns nosmīnēja.
— Kas man būtu jādara?
— Pie manām durvīm stāv detektīvs …
— Zinu, — zēns sacīja, arvien vēl smīnēdams.
— Vajadzētu novērst viņa uzmanību. Paņemiet šo vēstuli un aizbāziet to aiz svārku piedurknes atloka tā, lai maliņa mazliet būtu redzama. Ja detektīvs kaut ko jautās par vēstuli un to viņš noteikti darīs, es viņu pazīstu —, izliecieties, it ka jūs būtu apjucis un vēstuli nedrīkstētu rādīt. Ejiet ātrā solī līdz gaiteņa stūrim. Detektīvs jums sekos un piedāvās jums naudu, lai redzētu vēstuli.
— Par to jūs, mister Braun, varat būt drošs.
— Jā gan. To es zinu. Es jūs lūdzu tik ilgi ķīvēties ar detektīvu, kamēr es paspēju iziet no sava apartamenta un pazust no viesnīcas pa sētas durvīm. Vēstuli viņš, protams, diīkst lasīt.