Strupdegunis šķelmīgi pasmaidīja.
— Tātad man viņš jāaizkavē kādas četras piecas minūtes. Darīts! Tad es varu arī mazliet pakaulēties, un jūs man dosiet tikai simt marku.
Tims gribēja kaut ko teikt, bet izsūtāmais tikai pamāja:
— Nē, nē, lai paliek! Simt marku ir pilnīgi pietiekami. Spriežot pēc jūsu apģērba, diez vai jūs gribat nokļūt starp bagātniekiem. Gluži labi, ja kādreiz ir mazliet sīknaudas.
— Varbūt jums ir taisnība, — Tims sacīja. — Tātad sirsnīgi pateicos! Šeit ir vēstule un šeit — simt marku. Un, kad jūs detektīvu būsiet aizvilinājis aiz stūra, varbūt jūs varētu mazliet ieklepoties.
— Viss būs, kā nākas, mister!
Izsūtāmais iebāza naudu krūšu kabatā un vēstuli aizbāza aiz piedurknes atloka. Tad viņš pretēji aizliegumam sniedza Timām roku, laipni sacīdams:
— Daudz laimes, Braun!
— Laime man var noderēt, — Tims nopietni atteica un paspieda izsūtāmajam roku.
Kad izsūtāmais bija aizgājis, Tims pielika ausi pie durvīm. Sirds viņam, likās, jau atkal pukstēja kaklā.
Tad viņš sadzirdēja riešanai līdzīgu klepošanu. (Pulkstenis bija vienpadsmit un četrdesmit piecas minūtes.) Uzmanīgi Tims atvēra durvis. Gaitenis bija tukšs.
Kad viņš durvis klusi aiz sevis aizvēra, viņš nepūlējās tas aizslēgt. Ar dažiem sojiem viņš jau bija līdz kāpnēm, kuras veda uz viesnīcas sētas durvīm. («Ej pa sētas kāpnēm.» Un viņš tā darīja.)
Neviens viņu neaizkavēja. Kāda istabene, kurai viņš nomurmināja «labvakar», viņu, liekas, nepazina.
Asfalts laistījās spuldžu gaismā. Bija sācis smidzināt. Kāds vīrietis ar lietussargu stāvēja ielas otrā pusē, taču viņš bija aizgriezis galvu. Laternu apgaismojumā pazibēja niķelētais briļļu ietvars.
Tagad tikai neskriet. Paslaistīties, uzsvilpot, kā to dara jūrnieki! Tims paskatījās apkārt, it kā nezinātu, kurp doties, pasvilpoja un tad devās rātsnama virzienā. Neviens viņam nesekoja. Atskatīties viņš neuzdrošinājās. Arēji mierīgs, taču patiesībā vai galu dabūdams no uztraukuma, viņš lika soli pēc sola, tad iegriezās kādā ieliņā un sāka skriet. Tikai pie paša rātsnama laukuma — tornī pašlaik pulkstenis sāka sist — viņš apstājās. Laukumā viņš redzēja veselu rindu taksometru, bet tikai vienam bija ieslēgts motors. Kad Tims lēni piegāja pie taksometra, viņš pazina Džoniju, tas arī bija pārģērbies.
Pulkstenis tornī bija jau nositis. Bija iestājusies pusnakts, «tramvaju melnā stunda».
Tims atvēra durvis un apsēdās blakus stūrmanim.
Džonijs sacīja:
— Piedodiet, es esmu aizņemts. Pārsēdieties uz nākamo taksometru! — Uz savu braucēju viņš pat nepaskatījās, tikai nemitīgi vēroja tirgus laukumu.
— «Apmeklē «Pielīpi gulbim»! Iegūsti, ko ieguva princese,» — Tims paklusā balsī sacīja.
Tagad Džonijs pagrieza galvu.
Cilvēkbērns, Tim, ka tu izskaties?
Manai islabenci jūrnieku biedrībā ir pielūdzējs, Džonij!
— Vai kads tev seko?
— Šķiet, ka ne.
Automašīna pabrauca garām dažiem apgaismotiem skatlogiem, netālu no Rēdinga Iiigus sliauji nogriezās pa labi un tad devās ostas virzienā.
— Vai tev, Džonij, kāds seko?
— Iespējams gan, Tim. Jau kādu pusstundu man ir tāda sajūta, ka mani kāds novērotu. Bet tā ir tikai sajūta, vai tu saproti? Noteiktu mašīnu vai noteiktu personu, kas man sekotu, līdz šim neesmu manījis. Brauksim pa sānielām.
Stūrmaņa tuvumā Tima satraukums mazliet aprima. Šo braucienu ar taksometru pusnaktī Tims bija iedomājies dramatiskāku.
Lai gan viņi visu laiku brauca pa noslēpumainām, tumšām blakus ieliņām, tomēr tie bija mierīgākie mirkļi šinī piedzīvojumiem pilnajā dienā.
Džonijs brauca ātri, bet droši. Dažreiz viņš pameta skatienu spogulī. Taču, likās, neviens viņam nesekoja.
Automašīna, kas drīz pēc tam parādījās viņiem aiz muguras, brauca bez ugunīm.
Vairākas reizes Tims jautāja par Krešimiru, taču Džonijs viņu pārtrauca:
— Pagaidi, kamēr viņu redzēsi, Tim! Es tevi lūdzu.
— Vai es drīkstu tev, Džonij, kaut ko pajautāt, kam nav nekāda sakara ar Krešimiru?
— Ko tu gribi zināt? (Pašlaik viņi brauca cauri Altonai.)
— Kā tu zināji, ka mēs ar baronu ieradīsimies lidmašīnā?
Stūrmanis iesmējās.
— Vai tu atceries kādu kungu, vārdā Seleks?
— Jā, un kā vēl!
— Viņš mums par to paziņoja. Kad lidmašīna nolaidās, mēs visus taksometrus no lidlauka aizvācām. Jūs nemaz citu taksometru nevarējāt paņemt kā tikai šo. Tas pieder manam svainim.
— Bet kā jūs zinājāt, ka mēs ņemsim taksometru? Parasti mēs biaucam ar firmas mašīnu.
— Seleka bajs zināja, ka jūs abi, Tim, ieradīsitiies inkognito. Pat firma nezināja par jūsu ierašanos. Seleka bajs pat izdomāja uzlaist baronam kaklā tavu pamāti. Vai tas ko deva?
— Nē, Džonij. Neko nedeva. Un, ja Krešimirs ari neko nevar darīt, tad .. .
— … tad esmu ar mieru vai slotu aprīt, Tim. Ar visu kātu un sariem. Bet nerunāsim vairs par to. Pagaidi! (Viņi vairs neatradās tālu no Elbas šosejas, kas pienāca tuvu Evelgenei.)
Piepeši Džonijs negaidot iesmējās.
— Kas tev notika?
— Es domāju par tavu darījumu ar baronu, kad tu savas akcijas apmainīji pret rēdereju. Es, protams, tūlīt pat rīkojos un nosaucu rēdereju, jo noteikti zināju, ka tā tiek pārdota. Vai tu patiešām to dabūji?
— Pirkšanas līgums man, stūrman, ir kabatā.
— Visu cieņu, Tim! HHS ir ļoti izdevīgs darījums! Ja tev vajadzīgs stūrmanis . ..
Tagad viņi uzbrauca uz Elbas šosejas un Džonijs spogulī pamanīja, ka viņiem seko automašīna ar izdzēstām ugunīm.
Viņš zēnam neko neteica, tikai palielināja ātrumu un laiku pa laikam pameta skatienu spogulī.
Tims kaut ko sacīja, taču Džonijs viņā neklausījās. Viņš redzēja, ka mašīna aiz viņiem arī palielina ātrumu un mazpa- mazām tuvojas.