Bremzes iekviecās kā cūka pirms kaušanas. Džonija labā roka Timu pasargāja, lai tas ar galvu neietriektos automašīnas vēja stiklā. Taksometrs bija spēji nobremzējis. Aptumšotā automašīna pašāvās viņiem garām.
— Arā! — uzbrēca Džonijs.
Priekša uz šosejas bija dzirdams, kā iekaucās citas bremzes.
Stūrmanis rāva Timu sev līdz pāri ielai pa stāvām, šaurām kāpnēm lejā, pa labi krūmos iekšā, tad pāri mūrim, pēc tam viņi ieskrēja kādā alus pagrabiņā un pa citu izeju no pagrabiņa izdiāzās ārā, vēlreiz pārkāpa pāri mūrim un tad pa vēl stāvākām kāpnēm devās atkal lejā.
— Kas noticis, Džonij? Vai mums tomēr kāds sekoja?
— Taupi spēkus, Tim. Ar šo manevru mēs esam ieguvuši nedaudz laika, mēs nedrīkstam atpalikt. Lejā stāv Krešimirs.
Tims paklupa; Džonijs viņu satvēra un pa pēdējiem pakāpieniem nonesa lejā. Tims ieraudzīja apgaismotu uzrakstu «Velna kāpnes».
Džonijs zēnu nolika zemē un iesvilpās. Kaut kur tuvumā arī iesvilpās.
— Dari tūlīt to, ko tev Krešimirs sacīs, — Džonijs čukstēja.
No tumsas iznira divi stāvi: Krešimirs un Rikerta kungs.
Kamols Tima kaklā bija it kā izaudzis ābola lielumā.
Dod man roku, un saderēsim, ka tu atgūsi savus smieklus. Žigli! T<i bija Krešimira balss.
Lai gan Tims bija galīgi apjucis, viņš tomēr sniedza roku Krešimiram.
— Saderēsim . . .
— Stāt! — kāds sauca kāpņu augšgalā. — Stāt! — Taču pašu saucēju nevarēja redzēt.
Krešimirs sacīja mierīgi un noteikti:
— Saderēsim uz vienu feniņu, ka tu neatgūsi savus smieklus.
— Saderēsim . . .
— Stāt! — kāds kliedza.
— Turpini! — Džonijs čukstēja.
— Saderēsim uz vienu feniņu, ka es atgūšu savus smieklus, Krešimir.
Džonijs izšķīra rokas, ka parasts. Tad iestājās baiss klusums.
Tims bija saderējis, kā viņam lika, taču viņš nesaprata, kas īsti bija noticis. Viņš stavēja kluss un mierīgs, nezinādams, ko darīt.
Trīs pazīstamas sejas, ko daļēji apspīdēja tālās laternas gaisma, bija pievērstas Timām. Viņa paša seja nebija redzama, tikai gabaliņš pieres kā balts plankumiņš mirdzēja tumsā.
Rikerta kungs kā apmāts raudzījās uz šo bālo pieri. Tieši tādā apgaismojumā viņš Timu jau vienreiz bija redzējis. Restorānā, kas atradās tikai dažu soļu attālumā, — leļļu teātra izrādes laikā. Un cilvēku vien pazīt var no tā, ka smieties prot tas stundā īstajā. Un Rikerta kungs baiļpilns sev jautāja, vai tikai šī bija īstā stunda.
Arī Krešimirs un Džonijs raudzījās šajā gaismas apmirdzētajā pierē, un tas bija vienīgais, ko tumsā varēja saskatīt.
Zēna acis bija pievērstas zemei. Tomēr viņš juta jautājošos skatienus. Viņam bija tāda neskaidra sajūta, it kā kaut kas no krūtīm kāptu uz augšu, kaut kas kluss, viegls, līdzīgs putnam, it kā cīruļu treļļi, kas laužas brīvībā. Bet Tims vēl bija pārāk nespēcīgs, un šis nespēks padarīja viņu bezpalīdzīgu. Kaut kas viņā ieguldzējas, balss it kā aizrāvās. Tomēr vēl viņš nebija atguvis savus vecos smieklus, drīzāk gan smiekli bija atguvuši viņu. Tagad, kad ilgi lolotais, gadiem gaidītais mirklis bija pienācis, — tagad Tims juta, ka pats vēl ir ļoti nevarīgs. Viņš nesmējās, bet smiekli bija pārņēmuši viņu. Viņš atradās savas laimes varā. Jau toreiz leļļu teātrī zēns bija pamanījis, cik līdzīgi ir vaibsti raudot un smejoties, toties tagad viņam likās, ka būtībā nav nekādas starpības starp smiekliem un raudām. Tims reizē smējās un raudāja. Viņš ļāva sevi sapurināt, Jāva asarām līt pār vaigiem un ļāva rokām nespēkā noslīgt gar sāniem. Viņš jutās kā no jauna piedzimis.
Un tad notika kaut kas neparasts: Tims caur asaru plīvuru ieraudzīja tuvojamies trīs gaišas sejas, un pēkšņi tagadne pārvērtās par pagātni. Viņš bija atkal mazs zēns, kas stāvēja pie lodziņa hipodromā; viņš bija laimējis naudu, daudz naudas. Viņš raudāja aiz prieka par laimestu un aiz bēdām par tēvu, kas to vairs nepiedzīvoja. Un tad viņš dzirdēja čērkstošu vi-
rieša balsi sakām: «Ei, mazais, ja cilvēkam gadījusies tāda laime kā tev, tad taču nevajag raudāt.»
Tims paskatījās uz augšu.
Kaut kur no viņa atmiņu nostūrīšiem tagad vajadzēja iznirt vīram ar krunkainu seju un tikpat sakrunkotu uzvalku. Bet šā vīra tēls pagaisa. Tā vietā parādījās cits stāvs — dzīvais Džonijs. Un līdz ar stūrmani pēkšņi atgriezās atkal tagadne, nakts pie restorāna Evelgenē, apgaismotās kāpnes, kas veda augšup tumsā, un trīs senie draugi, kuru sejas it kā raustījās starp smiekliem un raudām.
Atgūtie smiekli kā vētra bija saviļņojuši Timu. Bet tagad bija iestājies bezvēja brīdis. Tims atkal juta varu par saviem smiekliem. Ar roku viņš noslaucīja asaras un nomierinājies jautāja:
— Vai jūs, Rikerta kungs, vēl atceraties, ko es jums apsolīju, kad devos prom no Hamburgas?
— Nē, Tim.
— Es toreiz sacīju: kad atgriezīšos, es smiešos. Un to es tagad varu, Rikerta kungs! To es varu, Krešimir! D/onij, es varu smieties. Vienīgi .. . (Aizrautīgo smieklu guldzēšana viņam neļāva brīdi runāt.) Vienīgi nesaprotu, kā tas notika.
Tima draugi bija nobažījušies, vai tikai zēns aiz laimes nav zaudējis prātu, un nopriecājās, ka beidzot var ar viņu prātīgi parunāt.
— Tu jau sen būtu varējis smieties, — Krešimirs paskaidroja.
— To es nesaprotu.
— Kā skanēja derības, ko mēs abi noslēdzām?
— Mēs saderējām, ka es atgūšu savus smieklus.
— Pareizi. Kas būtu noticis, ja tu derības laimētu?
— Es būtu atguvis savus smieklus. Un tagad tie man ir!
Bet tu atgūtu tos arī tad, ja derības zaudētu!