Tims skrēja uz hipodromu, cik ātri vien jaudāja, un pa ceļam noēda bišu dūrienu, pie tam vismaz trīs piciņas no pildījuma nokrita zemē un viena, protams, uz tumši zilajām svētdienas biksēm.
Rūtainais kungs stāvēja pie hipodroma ieejas. Lai gan pirmais skrējiens bija jau sācies, viņš nemaz nebija nepacietīgs vai uztraukts. Šodien viņš bija pati laipnība. Timām vajadzēja ar viņu doties restorāna dārzā dzert limonādi un atkal ēst bišu dūrienu. Šajā svētdienā viss saistījās tikai ar bišu dūrienu.
Bez tam svešais ar visnopietnāko seju pasaulē taisīja tādus jokus, ka Tims smējās vēderu turēdams.
Viņš taču ir lāga cilvēks, domāja zēns. Tagad varu saprast, kādēļ tēvs viņu ieredzēja.
Turklāt svešais laipni raudzījās viņā maigām, brūnām acīm. Ja Tims bijis asāks vērotājs, viņš būtu pamanījis, ka kungam iepriekšējās svētdienās acis bija aukstas, blāvi zilas kā zivij. Taču Tims nebija ass vērotājs. Dzīve viņu vēl tikai mācīja par tādu kļūt.
Beidzot rūtainais kungs ierunājās par darījumu.
— Mans mīļais Tim, — viņš iesāka, — es grasos tev piedāvāt naudu, cik vien tu gribi! Es nevaru to noskaitīt uz galda skanošās monētās. Toties varu tev piešķirt spēju laimēt jebkurās derībās! Jebkurās, vai saproti?
Tims nomākts pamāja, tomēr uzmanīgi klausījās.
— Protams, šādas spējas es nepiešķiru tev par velti, to tu sapratīsi! Tām ir sava vērtība!
Atkal Tims pamāja ar galvu. Un tad uztraukts jautāja:
— Ko jūs par to prasāt?
Brīdi svešais vilcinājās un domīgs raudzījās Timā.
— Ko es prasu, tu gri-bi zi-nāt? — Viņš stiepa vārdus kā košļājamo gumiju. Bet tad vārdi sekoja cits citam, tā ka tos tikko varēja saprast:
— … praspartotavsmieklus!
Svešais gan manīja, ka bija runājis pārāk ātri un nesaprotami.
Tāpēc viņš atkārtoja teikumu:
— Es prasu par to tavus smieklus!
— Vairāk neko? — Tims smiedamies jautāja.
Bet, kad brūnās acis noraudzījās viņā tā dīvaini, gandrīz vai bēdīgi, smiekli aprāvās bez parastās aizraušanās.
— Tātad esi ar mieru? — rūtainais kungs jautāja.
Tims nejauši paskatījās uz bišu dūrienu savā šķīvī. Viņam bija jādomā par Bebera kundzi, par parādiem un visu to, ko viņš varētu nopirkt, ja būtu daudz naudas. Un viņš sacīja:
— Ja tas ir īsts darījums, tad esmu ar mieru!
— Labi, zēn, vēl būtu jāparaksta līgums!
Rūtainais kungs izvilka papīru no krūšu kabatas, atlocīja, nolika Timām priekšā uz galda un sacīja:
— Izlasi pamatīgi!
Un Tims lasīja:
1. Šis līgums noslēgts starp L. Lefueta kungu no vienas puses un Timu Tālera kungu no otras puses (dat.)… (vieta)… Līgums izgatavots divos vienādos eksemplāros, un to paraksta abas puses.
— Ko nozīmē — puses? — Tims jautāja.
— Tā sauc abus līguma slēdzējus.
— Ak tā!
Tims lasīja talak:
2. Tims Tālera kungs ar šo novēl savus smieklus L. Lefueta kungam pilnīgā lietošanā.
Kad Tims otro reizi izlasīja vārdus «Tims Tālera kungs», viņš jutās gandrīz pieaudzis. Šo triju vārdu dē| vien viņš bija ar mieru līgumu parakstīt. Viņš nenojauta, ka šis nelielais otrais punkts pārvērtīs visu viņa dzīvi.
Viņš lasīja tālāk:
3. Lai atlīdzinātu to, L. Lefueta kungs apņemas gādāt, ka Tims Tālera kungs laimē visās derībās. Pie tam bez ierobežojumiem.
Tima sirds iepukstējās straujāk. Tālāk:
4. Abu pušu pienākums ir par šo darījumu klusēt.
Tims pamāja.
5. Ja viena puse šo darījumu izpauž trešajai personai un ceturtajā punktā minēto pienākumu klusēt lauž, otrai pusei paliek spēja a) smieties vai b) laimēt derībās, turpretim vainīgajai pusei spēja a) smieties vai b) laimēt derībās pilnīgi zud.
— To es nesaprotu, — Tims sacīja, raukdams pieri.
L. Lefueta kungs — beidzot mēs zinām viņa vārdu — paskaidroja:
— Redzi, Tim, ja tu lauzīsi šo pienākumu klusēt un kādam par darījumu pastāstīsi, tu zaudēsi spēju laimēt derībās, bet savus smieklus tikpat neatgūsi. Un otrādi, ja es par to kādam pastāstīšu, tu saņemsi savus smieklus atpakaļ, pie tam tev paliks spēja laimēt derībās!
— Saprotu, sacīja Tims. — Klusēt nozīmē būt bagātam bez smiekliem. Runāt nozīmē būt nabagam, arī bez smiekliem!
— Tieši tā, Tim! Bet lasi tālāk!
Un Tims lasīja:
6. Ja Tims Tālera kungs kādas derības zaudētu, L. Lefueta kungs apņemas Tima Tālera kungam atdot viņa smieklus. Protams, līdz ar to Tims Tālera kungs zaudē spēju turpmāk laimēt derībās.
— Tas ir tā . . . — Lefueta kungs gribēja paskaidrot, bet Tims jau bija sapratis un pārtrauca viņu:
— Es zinu: ja es vēlāk kādas derības zaudēju, es savus smieklus saņemu atpakaļ, toties vairs nekādās derībās nelaimēju.
Pēdējo punktu viņš izlasīja pavirši:
7. Sī vienošanās stājas spēkā no tā brīža, kad abas puses: būs parakstījušas abus eksemplārus. Vieta datums. .. .
Lefueta kungs kreisajā pusē jau bija parakstījies. Tims atzina, ka tas ir kārtīgs līgums. Viņš izņēma no kabatas zīmuļa galu un gribēja parakstīties. Bet Lefueta kungs viņu aizturēja.
— Mums jāparakstās ar tinti, — viņš sacīja un sniedza Timām pildspalvu/kas izskatījās tīra zelta un šķita pavisam silta, it kā būtu pildīta ar remdenu ūdeni. Bet zēns neievēroja, ka: tā ir zelta, un arī nejuta, ka tā ir silta. Viņš domāja tikai par turpmāko bagātību un drosmīgi parakstīja savu vārdu zem abiem dokumentiem. Viņš parakstījās ar sarkanu tinti.
Tikko tas bija noticis, Lefueta kungs ļoti jauki iesmējās un sirsnīgi pateicās. Tims sacīja «lūdzu!» un mēģināja smieties,, bet viņam neizdevās pat pasmaidīt. Lūpas pret viņa gribu palika sakniebtas un mute kļuva par šauru svītru.