Выбрать главу

Vai tev tas ir līdzi?

Toms izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu.

Ļauj paskatīties. Šeins to paņēma un pāršķirstīja. Kas tas? Šifrs?

-Jā.

Šeins aizvēra grāmatiņu un nopētīja vāku.

Tās ir asinis?

Toms pamāja ar galvu.

Jēziņ! Nabaga vīrs. Šeins atdeva viņam piezīmju grā­matiņu. Ja policija uzzinās, ka tu no viņiem to slēp, tavas cietuma durvis aizmetinās cieši ciet.

Es to paturēšu prātā.

Toms aizgāja aiz klīnikas, lai pārbaudītu zirgus staļļos; viņš gāja tiem visiem garām, katru noglaudīdams, novērtē­dams, čukstēdams mierinošus vārdus. Viņš sakārtoja doku­mentus uz sava galda, pārbaudīja rēķinus, ievērodams, ka dažiem jau maksāšanas termiņš nokavēts. Viņš tos nebija sa­maksājis ne jau naudas trūkuma dēļ, bet gan vienkārši aiz slinkuma; viņi abi ar Šeinu nevarēja ciest uzņēmējdarbības dokumentu kārtošanas daļu. Viņš tos iemeta atpakaļ ienā­košo dokumentu kastē, pat neatvērdams. Viņam tiešām va­jadzēja noalgot grāmatvedi, kas varētu tikt galā ar visiem papīriem, taču papildu izdevumi viņus pēc grūti un smagi nostrādāta gada novestu atpakaļ bīstamajā zonā. Fakts, ka viņš bija mantojis simts miljonus dolāru, neko nemainīja. Viņš nelīdzinājās savam tēvam. Viņam pašam vajadzēja radīt sev peļņu.

Viņš pagrūda dokumentus malā un, izvilcis piezīmju grāmatiņu, atvēra to un nolika uz galda. Cipari gluži kā māja ar roku viņš bija pārliecināts, ka tajos ir atrisināms nogalinātā identitātes noslēpums. Kā arī ziņas par dārgu­miem, kurus viņš bija atradis.

Šeins pabāza kabinetā galvu.

Kā klājas O Bar O zirgam? Toms pajautāja.

Apārstēts un savā stallī. šeins brīdi vilcinājās pie dur­vīm.

Kas noticis?

Vai atceries, ka pagājušajā gadā, tajā klosteri pie Čamas upes, bija saslimusi avs?

Toms pamāja ar galvu.

Kad mēs tur bijām, vai atceries, ka dzirdējām stāstus par kādu vīru, kurš kādreiz CIP strādājis par atšifrētāju un tad visu pametis, lai kļūtu par mūku?

Jā, kaut ko tādu atceros.

Varbūt paprasi viņam, lai uzmet acis tai piezīmju grā­matiņai.

Toms blenza uz Šeinu.

Lūk, tā šajā nedēļā ir labākā ideja, kas tev ienākusi prātā.

Vienpadsmitā nodaļa

Melodija Krukšanka noregulēja dimanta asmeni un palieli­nāja apgriezienus minūtē. Tā bija skaista iekārta varēja sa­dzirdēt tīro, dziedošo skaņu, ko tā izdeva. Viņa ielika pa­raugu ligzdā, nostiprinādama to, un ieslēdza lamināra plūsmu. Asmens dziedāšanu pārmāca burbuļojošs troksnis, paraugam peldot ūdenī un krasāk atklājoties tā krāsu to­ņiem dzeltenajam, sarkanajam, tumši violetajam. Viņa iz­darīja pāris beigu iestatījumus, ieslēdza automātisko virzī­tāju un ļāva tam traukties.

Kad paraugs saskārās ar dimanta asmeni, atskanēja gluži kā mūzika. Pēc īsa brīža paraugs jau bija pārgriezts, un skatie­nam pavērās tā iekšpuses dārgumi. Ar izveicīgu, gadu gaitā iegūtu pieredzi viņa to nomazgāja un nosusinājusi apgrieza, iestiprinot otru pusi epoksīdsveķos uz manipulatora.

Gaidīdama, līdz epoksīdsveķi sacietēs, viņa pievērsās sa­vai safīra rokassprādzei. Viņa bija pateikusi draugiem, ka tas ir lēts dārglietu atdarinājums, un viņi noticēja. Un kāpēc ne? Kurš gan varētu iedomāties, ka viņa, Melodija Krukšanka, kura pelnīja tikai divdesmit vienu tūkstoti dolāru gadā, mi­ta nožēlojamā dzīvoklī Amsterdamas avēnijā, kurai nebija ne drauga, ne naudas, staigātu apkārt ar Šrilankas desmit ka­rātu zilo zvaigžņu safīru uz rokas? Viņa ļoti labi apzinājās, ka Korvuss viņu izmanto tāds vīrietis nekad nebūtu nopietni ieinteresēts viņā. No otras puses, tā nebija sagadī­šanās, ka viņš bija izvēlējies tieši Melodiju šim darbam. Vi­ņa bija laba sasodīti laba. Rokassprādze bija daļa no stin­gri noteikta bezpersoniska darījuma: kompensācija par vi­ņas ekspertīzi un piesardzību. Tajā nebija nekā necienīga.

Paraugs bija sacietējis. Viņa to ielika atpakaļ ligzdā un at­kal apgrieza otrādi. Pēc brīža viņai jau bija gluds, ar zīmoglaku noklāts akmens, apmēram pusi milimetra biezs, ideāli sagriezts, bez niecīgākās plaisas vai lauskas. Viņa ātri izšķī­dināja sveķus, atbrīvoja zīmoglaku un sagrieza to ducī ma­zāku gabaliņu, katrs no tiem bija lemts cita veida pārbau­dei. Paņēmusi vienu no gabaliņiem, viņa to nostiprināja epoksīdsveķos uz cita manipulatora un izmantoja pulētāju un spodrinātāju, līdz tas bija skaisti caurredzams un apmēram uz pusi tik biezs kā cilvēka mats. Viņa to uzlika uz mikro­skopa priekšmetgaldiņa un ieskatījās okulārā.

Pēc ātras slēdžu noregulēšanas viņas skatienam pavērās krāsu varavīksne, vesela pasaule ar kristālisku skaistumu. No krāšņuma, ko atklāja polarizācijas mikroskops, viņai vienmēr aizrāvās elpa. Pat neinteresantākais akmens atklāja savu iek­šējo pasauli. Viņa ieslēdza palielināšanu par trīsdesmit rei­zēm un uzsāka polarizēšanas procesu, un katra pārmaiņa ra­dīja jaunu parauga krāsu vilni. Pirmais piegājiens bija gluži estētisks baudījums; tas bija kā skatīties vitrāžā, kas ir vēl skaistāka par Šartras Dievmātes katedrāles vitrāžas rozeti.

Melodija juta, kā ar katru brīdi paātrinās viņas sirdsdarbī­ba. Tas bija patiešām neatkārtojams paraugs. Pēc pilnīgām sē­rijām viņa pagrieza palielinājumu uz simt divdesmit reizēm. Struktūra bija tik smalka, tik ideāla apbrīnojama. Tagad viņa varēja saprast Korvusa noslēpumainību. Ja ir vēl tādi paraugi un droši vien bija -, to nevienam nedrīkstēja izpaust. Tas būs satriecošs gājiens pat tik ievērojamam vīram kā Korvusam.

Melodija atzvēlās krēslā, un viņai prātā ienāca vēl kāda do­ma. Šis paraugs varēja būt tieši tas, kas viņai vajadzīgs, lai no­drošinātu štata vietu, ja vien viņa pareizi izspēlēs savas kārtis.

Divpadsmita nodaļa

Kristiešu klosteris atradās piecpadsmit jūdzes tālāk pa Ča­mas upi, dziļi Čamas mežonīgajā apgabalā, blakus milzīga­jai de 1os Vjehosas plakankalnei, kas iezīmēja augsto paugu­ru sākumu. Toms brauca pa klostera ceļu nebeidzami lēnām, ienīzdams to, ka jāpakļauj savs dārgais Chevy vienam no Ņūmeksikas ar sliktāko slavu apveltītajiem ceļiem. Tajā bija tik daudz bedru, ka tas izskatījās kā bumbu sadragāts, un tajā bija tādi posmi, kas draudēja izļodzīt katru automašīnas skrūvīti un nodauzīt viņa zobus līdz smaganām. Kā runāja, tad mūkiem tas patika.

Pēc ceļojuma, kas šķita veikts līdz pasaules galam, Toms ieraudzīja virs kadiķiem ķieģeļu baznīcas torni. Pamazām pa­rādījās ari pārējais benediktiešu klosteris grupiņa brūnu ķieģeļu māju, kas bija izkaisītas pie upes gultnes tieši tajā vie­tā, kur Galinas upe savienojās ar Čamu. Stāstīja, ka tas esot viens no attālākajiem kristiešu klosteriem visā pasaulē.

Toms novietoja automašīnu dubļainā stāvvietā un devās pa taciņu uz klostera veikalu. Viņš jutās neērti, prātodams, kā gan palūgs mūka palīdzību. Viņš sadzirdēja kluso dzie­dāšanu, kas nāca no baznīcas, un tā saplūda ar putnu čivi­nāšanu.

Veikals bija tukšs, bet, Tomam atverot durvis, iešķindējās zvaniņš, un no dibenistabas iznāca jauns mūks.

Sveicināti, sacīja Toms.

Esiet sveicināts! Mūks apsēdās uz augsta koka ķebļa aiz veikala letes. Toms neizlēmīgi mīņājās, aplūkodams vien­kāršos klostera produktus: medu, kaltētus ziedus, ar rokām darinātas kartītes, kokgrebumus.

Esmu Toms Brodbents, viņš sacīja, pastiepdams roku.

Mūks to paspieda. Viņš bija maza auguma, slaids un nē­sāja biezas brilles.

Patīkami iepazīties.

Toms noklepojās. Tas viss bija sasodīti neērti.