Vai tev tas ir līdzi?
Toms izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu.
Ļauj paskatīties. Šeins to paņēma un pāršķirstīja. Kas tas? Šifrs?
-Jā.
Šeins aizvēra grāmatiņu un nopētīja vāku.
Tās ir asinis?
Toms pamāja ar galvu.
Jēziņ! Nabaga vīrs. Šeins atdeva viņam piezīmju grāmatiņu. Ja policija uzzinās, ka tu no viņiem to slēp, tavas cietuma durvis aizmetinās cieši ciet.
Es to paturēšu prātā.
Toms aizgāja aiz klīnikas, lai pārbaudītu zirgus staļļos; viņš gāja tiem visiem garām, katru noglaudīdams, novērtēdams, čukstēdams mierinošus vārdus. Viņš sakārtoja dokumentus uz sava galda, pārbaudīja rēķinus, ievērodams, ka dažiem jau maksāšanas termiņš nokavēts. Viņš tos nebija samaksājis ne jau naudas trūkuma dēļ, bet gan vienkārši aiz slinkuma; viņi abi ar Šeinu nevarēja ciest uzņēmējdarbības dokumentu kārtošanas daļu. Viņš tos iemeta atpakaļ ienākošo dokumentu kastē, pat neatvērdams. Viņam tiešām vajadzēja noalgot grāmatvedi, kas varētu tikt galā ar visiem papīriem, taču papildu izdevumi viņus pēc grūti un smagi nostrādāta gada novestu atpakaļ bīstamajā zonā. Fakts, ka viņš bija mantojis simts miljonus dolāru, neko nemainīja. Viņš nelīdzinājās savam tēvam. Viņam pašam vajadzēja radīt sev peļņu.
Viņš pagrūda dokumentus malā un, izvilcis piezīmju grāmatiņu, atvēra to un nolika uz galda. Cipari gluži kā māja ar roku viņš bija pārliecināts, ka tajos ir atrisināms nogalinātā identitātes noslēpums. Kā arī ziņas par dārgumiem, kurus viņš bija atradis.
Šeins pabāza kabinetā galvu.
Kā klājas O Bar O zirgam? Toms pajautāja.
Apārstēts un savā stallī. šeins brīdi vilcinājās pie durvīm.
Kas noticis?
Vai atceries, ka pagājušajā gadā, tajā klosteri pie Čamas upes, bija saslimusi avs?
Toms pamāja ar galvu.
Kad mēs tur bijām, vai atceries, ka dzirdējām stāstus par kādu vīru, kurš kādreiz CIP strādājis par atšifrētāju un tad visu pametis, lai kļūtu par mūku?
Jā, kaut ko tādu atceros.
Varbūt paprasi viņam, lai uzmet acis tai piezīmju grāmatiņai.
Toms blenza uz Šeinu.
Lūk, tā šajā nedēļā ir labākā ideja, kas tev ienākusi prātā.
Vienpadsmitā nodaļa
Melodija Krukšanka noregulēja dimanta asmeni un palielināja apgriezienus minūtē. Tā bija skaista iekārta varēja sadzirdēt tīro, dziedošo skaņu, ko tā izdeva. Viņa ielika paraugu ligzdā, nostiprinādama to, un ieslēdza lamināra plūsmu. Asmens dziedāšanu pārmāca burbuļojošs troksnis, paraugam peldot ūdenī un krasāk atklājoties tā krāsu toņiem dzeltenajam, sarkanajam, tumši violetajam. Viņa izdarīja pāris beigu iestatījumus, ieslēdza automātisko virzītāju un ļāva tam traukties.
Kad paraugs saskārās ar dimanta asmeni, atskanēja gluži kā mūzika. Pēc īsa brīža paraugs jau bija pārgriezts, un skatienam pavērās tā iekšpuses dārgumi. Ar izveicīgu, gadu gaitā iegūtu pieredzi viņa to nomazgāja un nosusinājusi apgrieza, iestiprinot otru pusi epoksīdsveķos uz manipulatora.
Gaidīdama, līdz epoksīdsveķi sacietēs, viņa pievērsās savai safīra rokassprādzei. Viņa bija pateikusi draugiem, ka tas ir lēts dārglietu atdarinājums, un viņi noticēja. Un kāpēc ne? Kurš gan varētu iedomāties, ka viņa, Melodija Krukšanka, kura pelnīja tikai divdesmit vienu tūkstoti dolāru gadā, mita nožēlojamā dzīvoklī Amsterdamas avēnijā, kurai nebija ne drauga, ne naudas, staigātu apkārt ar Šrilankas desmit karātu zilo zvaigžņu safīru uz rokas? Viņa ļoti labi apzinājās, ka Korvuss viņu izmanto tāds vīrietis nekad nebūtu nopietni ieinteresēts viņā. No otras puses, tā nebija sagadīšanās, ka viņš bija izvēlējies tieši Melodiju šim darbam. Viņa bija laba sasodīti laba. Rokassprādze bija daļa no stingri noteikta bezpersoniska darījuma: kompensācija par viņas ekspertīzi un piesardzību. Tajā nebija nekā necienīga.
Paraugs bija sacietējis. Viņa to ielika atpakaļ ligzdā un atkal apgrieza otrādi. Pēc brīža viņai jau bija gluds, ar zīmoglaku noklāts akmens, apmēram pusi milimetra biezs, ideāli sagriezts, bez niecīgākās plaisas vai lauskas. Viņa ātri izšķīdināja sveķus, atbrīvoja zīmoglaku un sagrieza to ducī mazāku gabaliņu, katrs no tiem bija lemts cita veida pārbaudei. Paņēmusi vienu no gabaliņiem, viņa to nostiprināja epoksīdsveķos uz cita manipulatora un izmantoja pulētāju un spodrinātāju, līdz tas bija skaisti caurredzams un apmēram uz pusi tik biezs kā cilvēka mats. Viņa to uzlika uz mikroskopa priekšmetgaldiņa un ieskatījās okulārā.
Pēc ātras slēdžu noregulēšanas viņas skatienam pavērās krāsu varavīksne, vesela pasaule ar kristālisku skaistumu. No krāšņuma, ko atklāja polarizācijas mikroskops, viņai vienmēr aizrāvās elpa. Pat neinteresantākais akmens atklāja savu iekšējo pasauli. Viņa ieslēdza palielināšanu par trīsdesmit reizēm un uzsāka polarizēšanas procesu, un katra pārmaiņa radīja jaunu parauga krāsu vilni. Pirmais piegājiens bija gluži estētisks baudījums; tas bija kā skatīties vitrāžā, kas ir vēl skaistāka par Šartras Dievmātes katedrāles vitrāžas rozeti.
Melodija juta, kā ar katru brīdi paātrinās viņas sirdsdarbība. Tas bija patiešām neatkārtojams paraugs. Pēc pilnīgām sērijām viņa pagrieza palielinājumu uz simt divdesmit reizēm. Struktūra bija tik smalka, tik ideāla apbrīnojama. Tagad viņa varēja saprast Korvusa noslēpumainību. Ja ir vēl tādi paraugi un droši vien bija -, to nevienam nedrīkstēja izpaust. Tas būs satriecošs gājiens pat tik ievērojamam vīram kā Korvusam.
Melodija atzvēlās krēslā, un viņai prātā ienāca vēl kāda doma. Šis paraugs varēja būt tieši tas, kas viņai vajadzīgs, lai nodrošinātu štata vietu, ja vien viņa pareizi izspēlēs savas kārtis.
Divpadsmita nodaļa
Kristiešu klosteris atradās piecpadsmit jūdzes tālāk pa Čamas upi, dziļi Čamas mežonīgajā apgabalā, blakus milzīgajai de 1os Vjehosas plakankalnei, kas iezīmēja augsto pauguru sākumu. Toms brauca pa klostera ceļu nebeidzami lēnām, ienīzdams to, ka jāpakļauj savs dārgais Chevy vienam no Ņūmeksikas ar sliktāko slavu apveltītajiem ceļiem. Tajā bija tik daudz bedru, ka tas izskatījās kā bumbu sadragāts, un tajā bija tādi posmi, kas draudēja izļodzīt katru automašīnas skrūvīti un nodauzīt viņa zobus līdz smaganām. Kā runāja, tad mūkiem tas patika.
Pēc ceļojuma, kas šķita veikts līdz pasaules galam, Toms ieraudzīja virs kadiķiem ķieģeļu baznīcas torni. Pamazām parādījās ari pārējais benediktiešu klosteris grupiņa brūnu ķieģeļu māju, kas bija izkaisītas pie upes gultnes tieši tajā vietā, kur Galinas upe savienojās ar Čamu. Stāstīja, ka tas esot viens no attālākajiem kristiešu klosteriem visā pasaulē.
Toms novietoja automašīnu dubļainā stāvvietā un devās pa taciņu uz klostera veikalu. Viņš jutās neērti, prātodams, kā gan palūgs mūka palīdzību. Viņš sadzirdēja kluso dziedāšanu, kas nāca no baznīcas, un tā saplūda ar putnu čivināšanu.
Veikals bija tukšs, bet, Tomam atverot durvis, iešķindējās zvaniņš, un no dibenistabas iznāca jauns mūks.
Sveicināti, sacīja Toms.
Esiet sveicināts! Mūks apsēdās uz augsta koka ķebļa aiz veikala letes. Toms neizlēmīgi mīņājās, aplūkodams vienkāršos klostera produktus: medu, kaltētus ziedus, ar rokām darinātas kartītes, kokgrebumus.
Esmu Toms Brodbents, viņš sacīja, pastiepdams roku.
Mūks to paspieda. Viņš bija maza auguma, slaids un nēsāja biezas brilles.
Patīkami iepazīties.
Toms noklepojās. Tas viss bija sasodīti neērti.