Iespējams, ari no viņa vajadzēs paņemt paraugu.
Vailers pateicās Kalhounam un pagriezās pret savu palīgu.
Ernandes?
Es pārbaudīju Brodbenta stāstu. Šķiet, ka viņš bieži vien jāj pa plakankalni.
Ko gan viņš darīja Labirintā? Vailers jautāja.
Viņš teica, ka jājis pa taisnāko ceļu uz Hoakina kanjonu.
Tu gribi teikt, pa garāko ceļu.
Viņš teica, ka viņam patīkot tas ceļš. Tur esot jauki.
Vailers novaidējās.
Man likās, ka viņš ir veterinārārsts. Veterināri parasti ir aizņemti.
Viņam ir partneris, puisis, vārdā Šeins Makbraids.
Vailers atkal novaidējās. Viņam Brodbents jau pašā sākumā nebija paticis, un viņam bija sajūta, ka šis vīrs kaut ko slēpj. Bija grūti noticēt, ka viņš tur gadījās tieši tad, kad notika slepkavība.
Ernandes, es gribu, lai tu apjautājies, paskaties, vai Brodbents ir pēdējā laikā izrādījis interesi par to apkārtni, kaut ko izlūkojis, medījis un tamlīdzīgas lietas.
Jā, ser.
Vai jūs viņu uzskatāt par aizdomās turamo? pajautāja apgabala prokurors.
Viņš ir, kā jūs to sauktu, persona, par kuru mēs interesējamies.
Apgabala prokurors skaļi iesmējās.
Jā, kā tad!
Vailers sarauca pieri. Nebija nekāds brīnums, ka pēdējā laikā nevienu nevarēja notiesāt, ja tādi puiši sēdēja apgabala prokurora birojā. Viņš pavērās apkārt.
Vai ir kādas spožas idejas?
Tas nav gluži manā kompetencē, Kalhouns sacīja, bet mani māc ziņkārība. Vai tajos kanjonos ir kādi pastāvīgie ūdeņi?
Es nezinu. Kāpēc tā jautājat?
Tā būtu lieliska vieta, kur audzēt marihuānu.
Ņemsim vērā. Ernandes?
Es to izpētīšu, leitnant.
Piecpadsmita nodaļa
Madokss jau slējās augšā no savas slēptuves, kad izdzirdēja mājā kādu skaņu telefona zvanīšanu.
Viņš aši atkal pietupās un pielika pie acīm binokli. Sieviete bija piecēlusies kājās no galda un devās pie telefona dzīvojamā istabā, nozuzdama aiz stūra. Madokss gaidīja. Viņa laikam bija paņēmusi klausuli un runāja ar kādu.
Pie mājas stūra viņš varēja redzēt, kur ved telefona vadi. Viņš bija noraidījis domu par to pārgriešanu, jo daudzām mājām mūsdienās bija privātās signalizācijas sistēmas, kas paziņoja firmai ārpusē, ka telefona līnija nestrādā. Madokss klusām nolamājās; viņš nevarēja uzbrukt, pirms viņa nebija beigusi sarunu. Viņš nogaidīja piecas minūtes… Desmit. Galva, uz kuras bija zeķe, niezēja, lateksa cimdos rokas bija karstas un lipīgas. Viņa atkal parādījās dzīvojamā istabā, nesdama kafijas tasi vienā rokā un otrā turēdama bezvadu klausuli, mādama ar galvu un joprojām runādama pa telefonu. Madokss juta, ka sāk kļūt nepacietīgs, un centās to novērst, aizvērdams acis un atkārtodams savu mantru, taču bez rezultātiem. Viņš jau tā bija sasprindzis.
Viņš satvēra savu Glock. Nāsis saoda nepatīkamo lateksa smaku. Viņš vēroja, kā sieviete divas reizes apiet apkārt dzīvojamai istabai, vēl aizvien turpinādama runāt un smieties, blondajiem matiem plīvojot. Viņa paņēma ķemmi un sāka sukāt savus garos matus, pieliekusi galvu uz sāniem. Lūk, tas bija labs skats, garie, blondie mati bija sacēlušies statikas dēļ, viņai ejot garām logam, tie atspīdēja saulē. Viņa pielika klausuli pie otras auss, saķemmēja otru pusi, gurniem kustībā šūpojoties. Madokss sajuta tirpas, kad viņa iegāja virtuvē. No savas slēptuves viņš vairs nevarēja sievieti redzēt, bet cerēja, ka viņa beidz sarunu. Viņam bija taisnība; viņa atgriezās dzīvojamā istabā bez telefona, devās uz priekšistabas pusi un atkal nozuda vannas istabā, kā likās.
Tagad.
Madokss piecēlās, pārskrēja pāri zālienam uz pagalma puses durvīm un piespiedās pie mājas sienas. Viņš izņēma no kabatas garu, lokanu ķīli un sāka to virzīt starp durvīm un rāmi. Tagad viņš nevarēja saskatīt, kas notiek mājas iekšpusē, bet nepaies ne vairāk kā minūte, un viņš jau tiks iekšā, pirms Sallija vēl paspēs iziet no vannas istabas. Kad viņa parādīsies, Madokss viņu sagrābs.
Ķīlis tika cauri, un viņš to sāka virzīt lejup, sasniedza slēdzeni un asi to pagrūda. Atskanēja klikšķis, un viņš satvēra rokturi, gatavodamies vērt durvis vaļā.
Pēkšņi viņš apstājās. Bija aizcirtušās durvis. Virtuves durvis uz pagalmu. Viņš izdzirdēja soļus uz grants ceļa, kādam ejot ap stūri. Madokss noliecās, paslēpdamies aiz krūma pie verandas durvīm, un cauri lapām redzēja, kā Sallija aiziet uz garāžu, atslēgām šūpojoties viņai rokās. Viņa nozuda garāžā. Pēc brīža viņa izbrauca ar International Scout, dzinējam skaļi rūcot, devās lejā pa ceļu un ārā pa vārtiem, atstājot aiz sevis smilšu mākoni.
Madokss juta, kā viņu pārņem bezspēcīgas dusmas, kuras mijās ar niknumu un vilšanos. Maita, viņa pat nenojauta, kā viņai veicies. Un tagad viņam nāksies pārmeklēt māju bez viņas palīdzības.
Madokss nogaidīja piecas minūtes, kamēr nosēdās smilšu mākonis, piecēlās un, iegājis pa verandas durvīm, aizvēra tās aiz sevis. Māja bija vēsa un smaržoja pēc rozēm. Viņš nomierinājās, koncentrējoties uz meklēšanu.
Madokss sāka ar virtuvi, strādājot ātri un metodiski. Pirms jebkam pieskārās, ievēroja, kur tas atradās, un tad atlika sākuma stāvoklī. Ja piezīmju grāmatiņas mājā nebija, tad būtu kļūda viņus satraukt. Bet, ja grāmatiņa te bija, tad Madokss to atradīs.
Sešpadsmita nodaļa
Doktors lans Korvuss piegāja pie sava kabineta vienīgā loga, kas pavērās uz Centrālo parku. Viņš redzēja parka dīķi, spožu metālisku virsmu, kurā atspīdēja pēcpusdienas saule. Kamēr viņš vēroja, pa ūdeni lēnām slīdēja laiva tēvs ar dēlu bija devušies kopējā izbraucienā, katram rokā pa airim. Korvuss vēroja, kā airi lēnām iegrimst, kamēr laiva pavirzās uz priekšu, šķita, ka mazais dēlēns cīnās ar savu airi, un pēkšņi tas tomēr izlēca no savas vietas un, iekritis ūdenī, aizpeldēja. Tēvs piecēlās kājās un dusmīgs žestikulēja, un tas viss notika klusā, attālā pantomīmā.
Tēvs un dēls. Korvuss juta, ka viņam kļūst nelabi. Mazā, apburošā ainava viņam atgādināja paša tēvu, Britu muzeja darbinieku, Anglijā pazīstamu biologu. Kad tēvam bija trīsdesmit pieci gadi, tikpat, cik pašlaik Korvusam, viņš jau bija Karaliskās biedrības loceklis, Crippen medaļas ieguvējs un iekļauts karalienes dzimšanas dienas sarakstā, lai saņemtu K.C.B.E. Korvuss izjuta apslāpēto dusmu trīsas, atceroties tēva ūsaino seju, dzīslainos vaigus un militāro izturēšanos, to, kā viņa plankumainā roka vienmēr bija aptvērusi glāzi, kas pilna ar viskiju un sodu, un to, kā skanēja viņa balss, sarkastiski izlabojot Korvusa izteikumus. Vecais kretīns bija nomiris pirms desmit gadiem no sirdstriekas, nokritis kā beigta makrele, izmetot ledus gabaliņus pāri paklājam viņu mājā Viltonkrescentā, Londonā. Protams, Korvuss bija mantojis pamatīgu kaudzīti naudas, bet ne tā, ne ari tēva vārds nebija palīdzējis viņam iegūt darbu Britu muzejā, vienīgajā vietā, kur viņš vēlējās strādāt.
Tagad viņam bija trīsdesmit pieci gadi, un viņš vēl joprojām bija tikai kuratora palīgs Paleontoloģijas nodaļā, ar cepuri rokā gaidot štata vietu. Bez štata vietas viņš bija tikai daļēji zinātnieks patiesībā tikai daļēji cilvēks. Kuratora palīgs. Viņš gandrīz vai varēja saost neveiksmes smaku, kas to apvija. Korvuss nekad tā arī nebija saradis ar amerikāņu sirmo zinātnieku pūli, kas vienmēr atradās kustībā; viņu vidū Korvuss nebija iecienīts biedrs. Korvuss zināja, ka ir ass, sarkastisks un nepacietīgs. Viņš nebija pievienojies viņu spēļu laukuma rotaļās. Pirms trim gadiem viņš bija izvirzīts štata vietai, bet lēmums tika atlikts; viņa paleontoloģijas izpētes braucieni uz Tungnora ieleju nebija veiksmīgi. Pēdējos trīs gadus viņš bija pavadījis kā muša, kas bezjēdzīgi riņķo. Līdz šim.