Viņš paskatījās pulkstenī. Laiks doties uz sasodīto tikšanos.
Muzeja direktora doktora Kušmana Pīla kabinets atradās ēkas dienvidrietumu pusē, un no tā pavērās plaša ainava uz muzeja parku un Ņujorkas Vēstures biedrības neoklasicisma stila ēkas fasādi. Pīla sekretāre ieveda Korvusu iekšā un klusinātā balsī pieteica viņu. Stāvot pretim cēlajam cilvēkam ar maigo, liekulīgo smaidu sejā, Korvuss prātoja, kāpēc gan cilvēki vienmēr čukst karaļu un kretīnu klātbūtnē?
Pīls piecēlās no krēsla, apgāja ap rakstāmgaldu, devās pie Korvusa, stingri un vīrišķīgi paspieda viņam roku, ar otru roku satverdams viņa elkoni, un tad apsēdināja viņu antīka stila krēslā pie marmora kamīna salīdzinājumā ar Korvusa kabinetu šis kamīns darbojās. Tikai pārliecinājies, ka Korvuss jūtas ērti, apsēdās arī pats vecmodīgas pieklājības izpausmē. Ar savām baltajām, lauvai līdzīgajām krēpēm, kas bija atsukātas atpakaļ, ogļmelno uzvalku un lēno, vecmodīgo runas veidu, Pīls, kā šķita, bija dzimis, lai kļūtu par muzeja direktoru. Korvuss zināja, ka tā visa ir izrāde: zem izsmalcinātās ārienes slēpās vīrietis, kam piemita seska smalkums un jūtīgums.
Ian, kā jums klājas? Pīls atslīga atpakaļ krēslā, ar pirkstiem izveidodams telti.
Ļoti labi, paldies, Kušman, sacīja Korvuss un, sakrustojot kājas, nogludināja bikšu vīli.
Labi, labi. Vai varu jums ko piedāvāt? Ūdeni? Kafiju? Heresu?
Nē, paldies.
Es gan izbaudu nelielu heresa glāzi pulksten piecos. Tas ir mans vienīgais netikums.
Kā tad! Pīla sieva bija trīsdesmit gadus par viņu jaunāka, kura ņirgājās par viņu, satiekoties ar jaunu arheoloģijas kuratoru, un, ja tēlot prātu izkūkojošu veci nebija gluži netikums, tad apprecēšanās ar sievieti, kas jaunāka par paša meitu, tas nu gan bija.
Sekretāre uz sudraba paplātes ienesa mazu kristāla glāzi, pildītu ar dzintara krāsas šķidrumu. Pīls to paņēma un steidzīgi izdzēra.
Sešdesmit pirmā gada Graham, dzeltenbrūnais. Dievu nektārs.
Korvuss nogaidīja, saglabādams neitrālu, patīkamu sejas izteiksmi.
Pīls nolika glāzi.
Ian, es nerunāšu aplinkus. Kā jau zināt, jūs atkal esat izvirzīts štata vietai. Departaments uzsāks pārrunas nākamā mēneša sākumā. Visi jau zinām, kā tas notiek.
Protams.
Šī ir jau otrā reize, kā jūs zināt. Nodaļa prasa man rekomendāciju. Teorētiski man pieder pēdējais vārds, lai gan desmit gadu laikā, ko esmu bijis muzeja direktora amatā, neesmu ne reizes iebildis nodaļas lēmumam un nedomāju ari tagad mainīt savu nostāju. Es nezinu, kā nodaļa izlems par jums. Neesmu ar viņiem par to runājis un netaisos. Bet došu jums padomu.
Jūsu padoms, Kušman, vienmēr ir gaidīts.
Mēs esam muzejs. Mēs esam pētnieki. Mums veicies, ka neesam universitāte, kas noslogota ar studentu bara izglītošanu. Mēs varam simtprocentīgi nodoties izpētei un publikācijām. Tādēļ nav nekāda attaisnojuma vājai publikāciju atskaitei.
Pīls apklusa, viegli saraucot uzaci, it kā uzsvērdams teikto.
Viņš pacēla papīra lapu.
Šeit man ir jūsu publikāciju saraksts. Jūs šeit esat jau deviņus gadus, un es kopā saskaitu vienpadsmit rakstus. Sanāk apmēram viens gadā.
Galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte.
Es nepārzinu jūsu nozari, es esmu entomologs, tāpēc piedodiet, bet nevarēšu komentēt kvalitāti. Esmu pārliecināts, ka tās ir lieliskas publikācijas. Neviens nekad nav apšaubījis jūsu rakstu kvalitāti, un, mēs visi zinām, ka tā bija gluži vienkārši neveiksme, ka ekspedīcija Tungnora ielejā neizdevās. Tomēr vienpadsmit? Mums te ir kuratori, kuri publicē vienpadsmit rakstus gadā.
Jebkurš var kaut ko uzkricelēt. Publikācijas tikai publikāciju dēļ. Es labāk pagaidu, līdz man ir patiešām kas sakāms.
Nu, Ian, jūs taču zināt, ka tā nav taisnība. Jā, es atzīšos, ka te dažreiz vērojamas situācijas "publikācija vai nāve". Bet mēs esam Dabas vēstures muzejs, un vairums no tā, ko mēs šeit darām, ir augstākās klases. Taču es novirzos no temata. Ir jau pagājis gads, kopš jūs kaut ko esat publicējis. Iemesls, kāpēc es jūs šeit uzaicināju, es pieņemu, ka jūs strādājat pie kā svarīga.
Uzacis izliecās, norādot, ka tas ir jautājums.
Korvuss pārkrustoja kājas. Viņš juta muskuļus ap muti saspringstam, viņam cenšoties smaidīt. Pazemojums bija gandrīz vai neizturams.
Patiesībā es tiešām strādāju pie kā svarīga.
Vai drīkstu pajautāt, pie kā?
Pašlaik tas ir diezgan delikāts projekts, bet nedēļas vai divu nedēļu laikā es varēšu par to pastāstīt jums un štata vietas komisijai konfidenciāli, protams. Tam pilnībā vajadzētu atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem.
Pīls kādu brīdi uz viņu skatījās un tad pasmaidīja.
Tas ir brīnišķīgi, Ian. Galvenais ir tas, ka es jūs uzskatu par lielisku mūsu muzeja darbinieku, un, protams, jūsu cienījamais vārds, kas saistīts ar jūsu slaveno tēva uzvārdu, arī mums ir svarīgs. Es jums to visu jautāju tikai tādēļ, lai varētu dot labāku padomu. Mēs ņemam pie sirds, ja kāds no mūsu kuratoriem nedabū štata vietu, mēs to uztveram kā mūsu neizdošanos. Pīls piecēlās, plaši smaidīdams, un pastiepa roku. Lai jums veicas.
Korvuss izgāja no kabineta un devās projām pa garo piektā stāva gaiteni. Viņu bija pārņēmis tāds apslāpēts niknums, ka viņš tik tikko varēja paelpot. Taču viņš turpināja smaidīt, mādams ar galvu pa labi un kreisi, nomurminot sveicienus kolēģiem, kuri, beidzoties darbadienai, kā ganāmpulks devās atpakaļ uz savām rindu mājām Amerikas neizteiksmīgajās piepilsētās Konektikutā vai Ņūdžersijā, vai Longailendā.
Septiņpadsmitā nodaļa
Izbalsinātajā klostera telpā aiz sakristejas atradās tikai četras lietas: ciets koka ķeblis, raupjš galds, krucifikss un Apple Poioerbook G4 klēpjdators kopā ar printeri, kas darbojās uz saules enerģijas pamata. Vaimens Fords apsēdās pie datora, aiz satraukuma trīcot. Viņš tikko bija beidzis lejupielādēt divas kriptoanalīzes programmas un gatavojās tās izmantot šifram, ko tik darbietilpīgi bija pārrakstījis no mirušā vīrieša piezīmju grāmatiņas. Fords jau bija sapratis, ka tas nav vienkāršs šifrs; pagaidām tas nebija pakļāvies nevienam no viņa ierastajiem trikiem.
Tas bija kaut kas patiešām īpašs.
Viņš pacēla pirkstu un ātri to nolaida; pirmā programma tika ieslēgta un sāka darboties.
Tā nebija gluži atšifrēšanas programma, bet vairāk gan modeļu analīzes programmatūra, kas izdarīja uz ciparu modeļiem balstītu lēmumu par to, pie kuras klases vai šrifta tie pieder.
Pagāja tikai piecas minūtes, līdz programma atbildēja, norādot, ka pirmā analīze pabeigta. Fords bija apmulsis, kad parādījās secinājums:
NESPĒJ NOTEIKT ŠIFRA TIPU.
Viņš pārlasīja modeļu rezultātus, skaitļu biežuma tabulas, varbūtības uzdevumus. Tas nebija nejaušs ciparu grupējums programmatūra bija atradusi visādus modeļus un atkāpes no nejaušības. Tas pierādīja to, ka skaitļos ir informācija. Taču kāda informācija un kāds bija šifrs?
Fords itin nemaz nejutās zaudējis drosmi, gluži otrādi, viņš izjuta satraukuma trīsas. Jo sarežģītāks bija šifrs, jo interesantāks bija vēstījums. Viņš uzsāka otru programmu, biežuma analīzi viena cipara skaitļiem, skaitļu pāriem un trijotnēm, sapārojot tos ar populārāko valodu biežuma tabulām. Bet arī tā nenorādīja ne uz kādu saistību starp skaitļiem un angļu valodu vai jebkuru citu izplatītu valodu.