Fords paskatījās pulkstenī. Viņš bija nokavējis dievkalpojumu. Viņš bija te pavadījis jau piecas stundas.
Sasodīts!
Viņš atgriezās pie datora ekrāna. Fakts, ka katram skaitlim bija astoņi cipari, baits, norādīja, ka šifra pamatā izmantots dators. Tomēr tas bija uzrakstīts ar zīmuli apbružātā piezīmju grāmatiņā, kā noprotams, kaut kur nekurienē, kur tuvumā nebija neviena datora.
Tas jau kļuva jautri.
Fords paņēma piezīmju grāmatiņu un pāršķirstīja lapas. Grāmatiņa bija veca, ādas vāks bija nobružāts, un starp lapām bija smiltis. Tā mazliet smaržoja pēc deguma. Skaitļi bija uzrakstīti ar uzasinātu zīmuli tīri un skaidri, rūpīgās rindiņās un ailītēs, izveidojot ko līdzīgu tīklam, un lika viņam domāt, ka piezīmju grāmatiņa uzrakstīta visa vienā reizē. Sešdesmit lapās ar skaitļiem nekas nebija dzēsts, nebija nevienas kļūdas. Nebija šaubu, ka skaitļi bija nokopēti.
Fords aizvēra grāmatiņu un pagrieza to. Uz aizmugurējā vāka bija traips, joprojām vēl nedaudz lipīgs, un viņš saprata, ka tās ir asinis. Fords nodrebinājās un ātri nolika grāmatiņu. Asinis bija pēkšņs atgādinājums, ka tā nav spēle, ka vīrietis patiešām ticis nogalināts un piezīmju grāmatiņā droši vien bija norādes uz kādām apslēptām bagātībām.
Vaimens Fords prātoja, kur gan viņš ir iesaistījies.
Pēkšņi viņš sajuta kāda klātbūtni un pagriezās. Tas bija abats, viņš stāvēja durvis, salicis rokas aiz muguras, ar vieglu smaidu sejā, možās acis pievērsis Fordam.
Mums jūsu pietrūka, brāli Vaimen.
Fords piecēlās kājās.
Atvainojos, tēvs.
Abata skatiens pievērsās skaitļiem uz ekrāna.
Tas, ko jūs darāt, laikam ir svarīgi.
Vaimens Fords neatbildēja. Viņš nebija pārliecināts, ka tas ir svarīgi tādā nozīmē, kā to bija domājis abats. Viņš jutās nokaunējies. Tieši tādi apsēsti darba ieradumi bija noveduši viņu nepatikšanās pagātnē, šī apsēstā koncentrēšanās vienai problēmai, svītrojot visu pārējo. Pēc Džūlijas nāves viņš nekad nebija spējis sev piedot visas tās reizes, kad bija vēlu strādājis, nevis runājies ar viņu, ēdis kopā ar viņu, mīlējies ar viņu.
Viņš izjuta laipno abata skatienu, bet viņš nevarēja pacelt savējo.
Ora et Labora. Lūgšanas un darbs, sacīja abats laipnā balsī, ar nelielu skarbuma pieskaņu. Tie abi ir pretēji. Lūgšanas ir veids, kā klausīties Dievu, un darbs ir veids, kā runāties ar Dievu. Klostera dzīve meklē stingru līdzsvaru starp abiem.
Es saprotu, tēvs. Vaimens juta, ka nosarkst. Abats vienmēr pārsteidza viņu ar savu viedumu.
Abats uzlika roku viņam uz pleca.
Esmu priecīgs, ka tā, viņš noteica un devās projām.
Vaimens saglabāja darbu, saglabāja to vēlreiz uz diska un
izslēdza sistēmu. Ielicis disku un piezīmju grāmatiņu kabatā, viņš atgriezās cellē un ieslēdza to visu naktsskapīša atvilktnē. Viņš prātoja: vai viņš tiešām bija ticis vaļā no spiega amata? Vai ar to tas bija saistīts?
Vaimens nolieca galvu un lūdza Dievu.
Astoņpadsmitā nodaļa
Toms Brodbents Vēroja, kā detektīvs leitnants Vailers soļo turp un atpakaļ pa dzīvojamo istabu. Policista lēnie, smagie soļi kaut kādā veidā liecināja par nekaunību. Detektīvs bija ģērbies sporta jakā, pelēkās biksēs un zilā kreklā, bez kaklasaites. Viņam bija apmēram četrdesmit pieci gadi, ne vairāk par četrdesmit astoņiem, šaura seja, asmenim līdzīgs deguns un iekritušas, melnas acis ar tumšiem lokiem apkārt. Varēja redzēt, ka cilvēks nedabū izgulēties.
Turpat ar atvērtu bloknotu rokās bija viņa palīgs Ernandess, resns vīrs. Viņiem līdzi bija ieradusies nopietna sieviete ar sirmiem matiem, doktore Feinindžere, medicīnas eksperte.
Sallija apsēdās uz dīvāna blakus Tomam.
Nozieguma vietā tika atrasts cilvēka mats, Vailers sacīja, lēnām pagriezdamies. Doktore Feinindžere vēlas uzzināt, vai tas pieder slepkavam, bet, lai to izdarītu, mums ir jāizslēdz pārējie, kas bija nozieguma vietā.
Es saprotu.
Toms redzēja, kā melnās acis viņu cieši vēro.
Ja jums nav iebildumu, parakstieties šeit.
Toms parakstījās, ka viņš piekrīt pārbaudei.
Feinindžere pienāca pie viņa ar mazu melnu somiņu.
Vai varu jūs lūgt apsēsties?
Es nezināju, ka tas būs bīstami, sacīja Toms, mēģinādams smaidīt.
Es tos izraušu ar visam saknēm, atskanēja skarba atbilde.
Toms apsēdās un pārmija skatienus ar Salliju. Viņš jutās diezgan pārliecināts, ka apciemojuma iemesls bija kas vairāk par pāris matiem. Viņš vēroja, kā medicīnas eksperte izņem no savas melnās somas nelielas analīžu caurulītes un dažas uzlīmes.
Tikmēr es vēlētos noskaidrot pāris lietu, sacīja Vailers. Vai neiebilstat?
Te jau sākas, nodomāja Toms.
Vai man nepieciešams advokāts?
Jums uz to ir tiesības.
Vai es esmu aizdomās turamais?
-Nē.
Toms novicināja ar roku.
Advokāti ir dārgi. Turpiniet!
Jūs teicāt, ka jājāt pa Čamu slepkavības naktī.
Tieši tā.
Toms juta doktores pirkstu sev knibināmies matos, otrā rokā viņa turēja pincetes.
Jūs sacījāt, ka izvēlējāties īsāko ceļu pa Hoakina kanjonu?
Patiesībā tas nav īsākais ceļš.
Tieši par to es tikko domāju. Kāpēc jūs tur devāties?
Kā jau sacīju, man patīk tas ceļš.
Toms dzirdēja, kā Ernandesa pildspalva skribelē uz papīra, un to, kā nošvīkst lapa, kad to pāršķir. Tad medicīnas eksperte izrāva vienu matu, divus, trīs.
Viss, viņa noteica.
Cik daudz jūdžu jums nācās jāt tajā naktī? Vailers pajautāja.
Desmit, divpadsmit.
Cik ilgu laiku tas prasīja?
Trīs vai četras stundas.
Tātad jūs nolēmāt izvēlēties īsāko ceļu, kas patiesībā bija garākais ceļš, saulrietā, kad jums jāpavada ceļā vismaz trīs stundas, jājot tumsā.
Bija pilnmēness nakts, un es to biju ieplānojis. Es gribēju tikt mājās līdz mēness gaismai tas bija mans mērķis.
Vai jūsu sieva neiebilst, ka ierodaties mājās tik vēlu?
Nē, viņa sieva neiebilst, ka viņš ierodas mājās tik vēlu, sacīja Sallija.
Vailers turpināja, nemainot savu stingro balss toni.
Un tad jūs dzirdējāt šāvienus un devāties uzzināt, kas tur notiek?
Vai tad mēs to jau neizrunājām, detektīv?
Vailers tomēr uzstāja.
Jūs sakāt, ka atradāt mirstošo vīrieti. Jūs izdarījāt mākslīgo elpināšanu, tādējādi notraipot ar asinīm savas drēbes.
-Jā-
Un viņš ar jums sāka runāt, pastāstīja par savu meitu vai viņu sauca Robija? un lūdza izstāstīt viņai, ko viņš atradis. Bet viņš nomira, pirms varēja pateikt, kas tas ir. Vai tiesa?
Mēs jau to pārrunājām. Toms nebija izstāstījis un viņam nebija nekādas vēlēšanās stāstīt, ka ievainotajam bijusi piezīmju grāmatiņa, ne arī to, ka viņš pieminējis dārgumus. Tomam nebija ticības policijas spējām neatklāt šo informāciju, un ziņas par bagātībām uzsāks stihisku masu kustību.
Vai viņš jums kaut ko iedeva?
Nē. Toms norija siekalas. Viņš bija pārsteigts par to, cik ļoti ienīda melošanu.
Vailers brīdi klusēja un tad atkal ierunājās.
Jūs pavadāt daudz laika, jājot pa plakankalnēm, vai ne?
Tieši tā.
Vai meklējat kaut ko noteiktu?
-Jā.
Vailers spēji pacēla skatienu augšup.
-Ko?
Klusumu un mieru.
Detektīvs saviebās.
Kur tieši jūs dodaties?