V iscaurLabirintā, augšā pāri de 1os Vjehosas plakankalnei, uz Angļu akmeņiem, Lakučilju, dažreiz pat līdz Atbalšu korei, tas ir divu dienu pārgājiens.
Vailers pagriezās pret Salliju.
Vai jūs dodaties kopā ar viņu?
Dažreiz.
Man stāstīja, ka vakar pēcpusdienā jūs esat bijis klosterī.
Toms piecēlās kājās.
Kas jums to stāstīja? Vai jūs man sekojāt?
Nomierinieties, mister Brodbent. jūs braucat ar viegli pamanāmu pikapu, un gribētu jums atgādināt, ka tas ceļš ir redzams no de 1os Vjehosas plakankalnes virsotnes, tieši no tās vietas, kur strādā mani vīri. Tātad kāpēc jūs devāties uz klosteri?
Vai man ir jāatbild uz šiem jautājumiem?
Nē. Bet, ja jūs to nedarīsiet, es jūs izsaukšu uz iecirkni, tad jums vajadzēs to advokātu, kuru pieminējāt, un jums nāksies atbildēt uz visiem jautājumiem zem zvēresta.
Vai jūs man draudat?
Tas ir fakta konstatējums, mister Brodbent.
Tom, sacīja Sallija, mierīgi.
Toms norija siekalas.
Jā, es tur biju.
Kāpēc?
Toms vilcinājās.
Lai apraudzītu draugu.
Vārds?
Brālis Vaimens Fords.
Skrap, skrap, pildspalva skrapšķināja.
Vai šis brālis Fords ir mūks?
Vēl ne.
Kāpēc jūs tur devāties viņu satikt?
Prātoju, vai viņš ir dzirdējis vai redzējis kaut ko, kas saistīts ar slepkavību Labirintā. Toms jutās drausmīgi, ka atkal melo. Viņam sāka likties, ka pārējiem būs bijusi taisnība, viņam nevajadzēja paturēt piezīmju grāmatiņu. Bet viņš taču bija devis to sasodīto solījumu.
Un vai bija?
Nē.
Pilnīgi neko?
Pilnīgi neko. Viņam nebija ne mazākās nojausmas. Viņš nelasa avīzes. Ja policija dosies pie Forda, Toms prātoja, vai viņš melos par piezīmju grāmatiņu? šķita neticami galu galā viņš taču bija mūks.
Vailers piecēlās kājās.
Vai būsiet šeit vēl kādu laiku? Ja mums vajadzēs ar jums atkal aprunāties.
Pašreiz man nav ieplānots nekur ceļot.
Vailers atkal pamāja ar galvu un paskatījās uz Salliju.
Kundze, atvainojiet par traucējumu.
Neesmu jums nekāda kundze, Sallija asi atteica.
Tas nebija domāts kā apvainojums, misis Brodbenta. Viņš pagriezās pret medicīnas eksperti. Vai dabūjāt, ko vajadzēja?
-Jā.
Toms viņus pavadīja līdz durvīm. Ejot projām, Vailers apstājās, melnās acis cieši pievērsis Tomam.
Melošana policijas ierēdnim ir taisnības slēpšana noziegums, par kuru tiesā.
Es to apzinos.
Vailers pagriezās un devās projām. Toms vēroja, kā viņi aizbrauc, tad iegāja mājā un aizvēra durvis. Sallija stāvēja dzīvojamā istabā, sakrustojusi rokas.
Tom…
Neko nesaki!
Es tomēr to pateikšu. Tu grimsti arvien dziļāk. Tev jāatdod viņiem tā piezīmju grāmatiņa.
Ir jau par vēlu.
Nē, nav gan. Tu vari visu izskaidrot. Viņi sapratīs.
Jā, pie velna, sapratīs! Cik reižu man tas jāatkārto? Es devu solījumu.
Sallija nopūtās un nolaida rokas.
Tom, kāpēc tu esi tik stūrgalvīgs?
Un tu neesi?
Sallija nosēdās viņam blakus uz dīvāna.
Tu esi nepārspējams.
Toms aplika viņai roku.
Atvaino, bet vai tad tu gribētu, lai esmu citāds?
Laikam jau ne. Viņa nopūtās. Piedevām pie visa šajā pēcpusdienā, kad es atgriezos mājās, man radās sajūta, ka šeit kāds ir bijis.
Kāpēc tev tā šķiet? Toms uztraukts jautāja.
Es nezinu. Nekas nebija nozagts vai pārvietots. Tā bija vienkārši tāda pretīga sajūta it kā es varētu saost kāda svešinieka ķermeņa smaku.
Vai tu esi par to pārliecināta? -Nē.
Mums vajadzētu par to ziņot.
Tom, tu ziņosi par ielaušanos, un Vailers klups tev virsū. Bez tam es nepavisam neesmu pārliecināta tā bija vienkārši tāda sajūta.
Toms kādu brīdi domāja.
Sallija, tas ir nopietni. Mēs jau zinām, ka bagātības ir tā vērtas, lai kādu nogalinātu. Es justos labāk, ja tu izvilktu to savu Smith & Wesson un turētu savā tuvumā.
Es to nespētu, Tom. Es justos muļķīgi, staigājot apkārt ar ieroci.
Pasmīdini mani. Ar ieroci tu esi nepārspējama to jau tu pierādīji Hondurasā.
Sallija piecēlās, attaisīja atvilktni zem telefona galdiņa, izņēma atslēgu un devās pie skapja otrā istabā. Pēc brīža viņa atgriezās, nesdama ieroci un kasti ar trīsdesmit astotā kalibra patronām. Viņa atvēra aptveri, ielika piecas lodes, aizcirta to un iebāza ieroci džinsu priekšējā kabatā.
Vai esi apmierināts?
Deviņpadsmitā nodaļa
Džimsons Madokss pasraedza mašīnas atslēgas un piecu dolāru banknoti apkalpotājam ar piņņainu seju un iegāja viesnīcas Eldorado vestibilā, saviem jaunajiem Lucchesi čūskādas zābakiem izdodot patīkami čīkstošas skaņas. Viņš apstājās, lai paskatītos apkārt un nedaudz piekārtotu jaku. Vienā milzīgās telpas pusē bija svelmojošs kamīns un otrā pusē kāds vecs pediņš sēdēja pie lielām klavierēm, spēlējot Mist/. Telpas dziļumā atradās bārs, kas bija veidots no gaiša koka.
Viņš aizslāja līdz bāram, nolika klēpjdatoru uz krēsla un iekārtojās.
Kafiju. Melnu.
Bārmenis pamāja ar galvu un atgriezās ar tasīti un pikantu zemesriekstu bļodiņu.
Madokss iemalkoja kafiju.
Klau, tā ir nedaudz sastāvējusies, vai nebūtu iespējams uzvārīt svaigu?
Protams, ser. Es atvainojos. Bārmenis aši paņēma tasīti un nozuda aiz letes.
Madokss ieslidināja pirkstus zemesriekstos, iemeta pāris mutē un vēroja, kā iet un atgriežas cilvēki. Visi līdzinājās viņam, tērpušies polo kreklos un sporta jakās, un jaukās velveta vai vilnas auduma biksēs. Tie bija cilvēki, kuri pārtika no korporatīvajiem čekiem, pavadīja savu dzīvi uz pareizā un šaurā ceļa divas mašīnas garāžā, divi komats četri bērni.
Viņš atgāzās, iemeta mutē vēl pāris riekstu un iekodās tajos. Dīvaini, kā tik daudzām pievilcīgām pusmūža vecuma sievietēm kā tai, kas šķērsoja vestibilu, tērpusies brūnās biksēs un svīterī, ar pērlēm un mazu rokassomiņu, sāka grīļoties kājas, kad viņas iedomājās par džeku ar tetovējumiem un uzpumpētiem muskuļiem, kurš sēdēja cietumā uz ilgu laiku par izvarošanu, slepkavību vai uzbrukumu. Viņam šonakt bija daudz darba, ko paveikt, vismaz divdesmit jauni ieslodzītie, kurus vajadzēs "uzlabot" un ielikt internetā. Dažas vēstules bija tik analfabētiskas, ka viņam bija jāizdomā pilnīgi viss. Tik un tā pasūtījumi turpināja ienākt, pieprasījums pēc ieslodzītajiem pamazām pieauga. Tā bija vieglākā nauda, ko viņš jebkad dzīvē bija nopelnījis, un visvairāk viņš brīnījās par to, ka tas bija likumīgi, tas viss tika nokārtots ar kredītkarti caur internetā norēķinu kompāniju; viņi paņēma savu daļu, un pārējais tika pārskaitīts uz viņa bankas kontu.
Ja viņš būtu zinājis, cik viegli ir godīgi nopelnīt naudu, viņš būtu pataupījis sev sāpju pilnu periodu dzīvē.
Pagrābis vēl pāris zemesriekstu, Madokss aizgrūda trauciņu, domādams par savu vidukli, un tajā brīdi bārmenis atgriezās ar jaunu kafiju.
Atvainojiet, ka tik ilgi, un ļaujiet man vēlreiz atvainoties, ka tā sanāca.
Nekādu problēmu. Viņš iemalkoja kafiju tā bija ļoti svaiga. Paldies!
Ņemiet par labu, ser.
Madoksa domas pievērsās svarīgajai problēmai. Piezīmju grāmatiņas mājā nebija. Tas nozīmēja to, ka tā vai nu bija pie Brodbenta, vai viņš to kaut kur bija noslēpis ārpus mājas, iespējams, ka seifā. Lai arī kur tā bija, Madokss zināja, ka nolaupīt to vairs nebūs iespējams. Viņš izjuta aizkaitinājumu. Brodbents bija ar visu šo gadījumu cieši saistīts. Varbūt viņš bija sāncensis varbūt pat Vezersa partneris.