Kā tas melnais monolīts, no kura Tiranozauru kanjons ieguva sev vārdu? pajautāja Toms.
Es zinu to monolītu tam nav nekāda sakara ar fosiliju. Tagad mēs zinām, ko tieši meklēt, vai ne, Tom?
Pagaidi! Kurš teica, ka mēs to meklēsim?
Es saku.
Toms papurināja galvu.
Man šķiet, ka tu mācies, lai kļūtu par mūku. Man šķita, ka tu ar to vairs nenodarbojies.
Vaimens Fords kādu bridi viņu vēroja un tad nolaida skatienu.
Tom, pagājušajā reizē tu man uzdevi jautājumu. Es gribētu uz to atbildēt.
Tā nebija mana darīšana. Es tiešām nevēlos to zināt.
Tā gluži nebija, un es gatavojos atbildēt uz tavu jautājumu. Es to visu esmu sevī krājis un izmantojis klusēšanu par balstu, par veidu, kā izvairīties no problēmas. Viņš apklusa.
Toms neko nesacīja.
Es biju slepenais darbinieks. Es mācījos kriptoanalīzi, bet beigās sāku strādāt par slepeno sistēmas analītiķi lielā datoru firmā. Patiesībā es biju CIP urķis.
Toms uzmanīgi klausījās.
Teiksim tā, piemēram, Kambodžas valdība nopērk serverus un programmatūru no, sacīsim, lielas amerikāņu firmas ar trīs burtu akronīmu, kuru es neminēšu. Kambodžiešiem nezinot, maza loģiskā bumba tiek paslēpta programmatūras kodā. Pēc diviem gadiem bumba sāk darboties, un ar sistēmu notiek kas dīvains. Kambodžas valdība sauc palīgā amerikāņu firmu. Mani, sistēmas analītiķi, sūta turp. Es aizbraucu kopā ar sievu viņa arī ir firmas darbiniece un noder par aizsegu. Es tieku galā ar problēmu, bet tajā pašā laikā nokopēju uz CD-ROM visu Kambodžas valdības slepeno personāla failu saturu. CD-ROM ir nomaskēts par Verdi Rekviēma kopijām, pat ar mūziku tajās. Tās pat var atskaņot. Bet es runāju teorētiski. Nekas no tā, iespējams, nav noticis.
Viņš apklusa un dziļi ieelpoja.
Izklausās jautri, sacīja Toms.
Jā, tas bija jautri līdz viņi ielika manas sievas mašīnā bumbu un uzspridzināja to. Viņa tajā laikā bija stāvoklī ar mūsu pirmo bērnu.
Ak, mans Dievs…
Nekas, Tom, Vaimens ātri ieteicās. Es tikai gribēju tev izstāstīt. Kad tas notika, es gluži vienkārši aizgāju no tās dzīves un ienācu šajā. Paņēmu līdzi vienīgi drēbes, kas mugurā, mašīnas atslēgas un maku. Pie pirmās izdevības iemetu maku un atslēgas bezdibenī šeit, kanjonā. Mani bankas konti, māja, akciju portfelis man pat nav ne jausmas, kas ar tiem noticis. Kādreiz, kā jau citi labi mūki, es to visu atdošu nabadzīgajiem.
Neviens nezina, ka tu esi šeit?
Visi zina, ka esmu šeit. CIP saprata. Tici vai ne, Tom, CIP nebija slikta vieta, kur strādāt. Pārsvarā tur bija labi cilvēki. Džūlija mana sieva un es, mēs apzinājāmies risku. Mūs kopā savervēja tūlīt pēc universitātes. Tie personāla faili, kurus es savācu, atklāja daudzus bijušos sarkano khmeru spīdzinātājus un slepkavas. Tas bija labs darbs. Bet man… Viņa balss noslāpa. Upuris bija pārāk liels.
Mans Dievs!
Vaimens pacēla pirkstu.
Neizmanto pavēlnieka vārdu bez iemesla! Tagad esmu tev pastāstījis.
Es pat nezinu, ko lai saku, Vaimen. Man ļoti žēl tiešām ļoti žēl.
Nevajag neko teikt. Neesmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas ticis sāpināts, šeit ir laba dzīve. Kad tu noliedz savas vajadzības badojoties, dzīvojot nabadzībā, celibātā un klusumā, tu pietuvojies kaut kam mūžīgam. Sauc to par Dievu, sauc to kā gribi. Esmu laimīgs cilvēks.
Iestājās ilgs klusums. Beidzot Toms pajautāja:
Un kā tas viss saistīts ar tavu ideju par to, lai mēs meklējam dinozauru? Es apsolīju nodot piezīmju grāmatiņu tā vīra meitai Robijai un tas arī viss. Cik tas skar mani, dinozaurs ir viņējais.
Vaimens uzsita pa galdu.
Man nepatīk tev to teikt, Tom, bet visas tās plakankalnes un neauglīgā zeme, un kalni aiz tām, tas viss pieder Zemes pārvaldības birojam. Vārdu sakot, tā ir federālā zeme. Mūsu zeme. Amerikas iedzīvotājiem pieder šī zeme un viss uz tās un tajā, arī dinozaurs. Redzi, Tom, tas vīrs nebija tikai dinozauru meklētājs. Viņš bija dinozauru zaglis.
Divdesmit treša nodaļa
Doktors Ians Korvuss klusu atvēra metāla durvis, aiz kurām atradās Mineraloģijas laboratorija, un klusu iegāja. Melodija Krukšanka sēdēja pie sava galda, pagriezusi muguru, un strādāja ar datoru. īsie, brūnie mati, viņai pakustoties, noviļņoja.
Korvuss pielavījās viņai no mugurpuses un maigi uzlika roku uz pleca. Melodija apslāpēti ieelsās un salēcās.
Tu taču neaizmirsi mūsu norunāto tikšanos, vai ne? jautāja Korvuss.
Nē, jūs tikai pielavījāties kā kaķis.
Korvuss viegli iesmējās, mazliet saspieda viņas plecu un atstāja roku uz tā, sajuzdams viņas karstumu caur laboratorijas uzsvārci.
Esmu pateicīgs, ka tu varēji uzkavēties ilgāk. Viņš priecājās, ieraugot, ka Melodija uzlikusi rokassprādzi. Viņa bija pievilcīga, bet tajā sportiskajā un ne visai šarmantajā amerikāņu stilā, it kā viens no priekšnosacījumiem, lai sieviete būtu nopietna zinātniece, pieprasītu kosmētikas nelietošanu un friziera neapmeklēšanu. Taču viņai piemita divas svarīgas rakstura īpašības: viņa bija diskrēta un viena pati. Korvuss bija slepus izpētījis viņas pagātni; viņa bija Kolumbijas zinātnisko grādu piešķiršanas fabrikas produkts, kas saražoja daudz vairāk doktorantu, nekā varēja nodrošināt ar darbu, abi viņas vecāki bija miruši, viņai nebija ne brāļu, ne māsu, dažas draudzenes, neviena drauga un gandrīz nekādas sabiedriskās dzīves. Piedevām viņa bija kompetenta un dedzīgi vēlējās izpatikt.
Korvusa acis pievērsās Melodijas sejai, apmierinājumā ieraugot, ka viņa nosarkusi. Viņš prātoja, vai nevajadzētu turpināt abu attiecības pāris soļu aiz vienkārši profesionālajām, bet nolēma, ka nav vērts, tas ceļš vienmēr bija neparedzams.
Viņš apbūra Melodiju ar vienu no saviem jaukākajiem smaidiem un saņēma viņas roku, kas bija gluži kā ugunī sakarsēta.
Melodija, esmu sajūsmināts, ka esi guvusi tik brīnišķīgus panākumus.
Jā, doktor Korvus. Tas nu, tas ir neticami. Es to visu nokopēju uz CD.
Viņš apsēdās uz krēsla pretim lielajam Poiver Mac C5 plakanās virsmas ekrānam.
Sākam izrādi, viņš nomurmināja.
Melodija apsēdās viņam blakus, paņēma CD no kaudzītes augšas, atvēra plastmasas vāciņu un ieslidināja to diskdziņas nišā. Viņa pievilka tastatūru sev tuvāk un ierakstīja pavēli.
Pirmkārt, kas mums te ir, viņas balss tonis kļuva profesionāls, tā ir daļa no skriemeļa un pārakmeņojušies mīkstie audi, un liela tiranozaura āda, droši vien tas ir T.Rex vai, iespējams, milzīgs albertozaurs. Tas ir fantastiski labi saglabājies.
Uz ekrāna parādījās attēls.
Paskatieties uz to! Tas ir ādas nospiedums. Viņa apklusa. Šeit ir tuvplāns. Vai redzat tās smalkās paralēlās līnijas? Te tās ir atkal trīsdesmit reižu palielinātas.
Korvuss juta sevi nodrebam. Tas pat bija labāk, nekā viņš bija iedomājies, daudz, daudz labāk. Viņš jutās kā lidojam, viegli lidojam savā krēslā.
Tas ir spalvas nospiedums, viņam izdevās pateikt.
Tieši tā. Te nu tas ir: pierādījums, ka T.Rex bija ar spalvām.
Tā bija teorija, kuru pirms dažiem gadiem bija izvirzījusi grupa muzeja jauno paleontologu. Korvuss bija izsmējis šo teoriju paleontoloģijas žurnālā, nosaucot to par "dīvainu amerikāņu fantāziju", izraisot kolēģu smīkņāšanu un antibritu komentārus. Un te nu tas bija viņa paša rokās: pierādījums, ka viņiem bijusi taisnība un ka viņš kļūdījies. Nepatīkamo kļūdīšanās sajūtu drīz vien nomainīja kāds atklājums. Te bija iespēja… Patiesībā ļoti reta iespēja. Viņš varēja nozagt viņu teoriju no viņiem, nostājoties pasaules priekšā un atzīstoties, ka ir kļūdījies. Pilnīga, galīga pirmtiesību iegūšanas priekšrocība ietīta pazemības mantijā.