Jā, tā gan.
Augšā debesīs iedūcās maza lidmašīna meklējot marihuānu.
Vītlijs parādījās viņiem priekšā uz paugura, un varēja redzēt, ka viņš ar pūlēm kāpj augšā pa garu slīpumu, kas vizēja karstumā, pār pleciem nesdams četras smagas blašķes. Abi viņa pēddzinēji, kas nebija piesieti, drāzās viņam pa priekšu, mēles izkāruši, degunus piebāzuši pie zemes.
Varu saderēt, ka Vītlijs tagad nožēlo, sacīja Vailers. Viņam jānes ūdens gan sev, gan suņiem.
Ernandess iesmējās.
Tātad kādas ir tavas domas? Vai tev ir kādas teorijas?
Sākumā man šķita, ka tas ir saistīts ar narkotikām. Bet tagad domāju, ka tas ir kas lielāks. Kaut kas tur notiek, un gan Brodbents, gan mūks tajā ir iesaistīti.
Vailers atkal ievilka dūmus, aizmeta izsmēķi un vēroja, kā tas kūleņo lejā pa kailu akmeni.
Piemēram, kas?
Nezinu. Viņi kaut ko meklē. Padomā! Brodbents apgalvo, ka viņš te bieži jājot vienkārši "prieka" pēc. Nu, paskaties apkārt! Vai tu šeit jātu tāpat prieka pēc?
Nekādā ziņā.
Tad viņš tā nejauši uzduras šim ceļotājam, tieši pēc tam, kad tas ticis sašauts. Ir saulriets, astoņdesmit jūdzes no ceļa, nekurienes vidū… Sakritība? Jā, kā tad.
Tu domā, ka Brodbents pats viņu nošāva?
Nē. Bet viņš ir iesaistīts. Viņš kaut ko slēpj no mums. Lai nu kā, divas dienas pēc tam viņš dodas apciemot mūku, Vaimenu Fordu. Esmu pārbaudījis šo vīru, un liekas, ka viņš arī klaiņo pa visu tuksnesi, palikdams tur vairākas dienas pēc kārtas.
Jā, un ko gan viņi meklē?
Tieši tā. Un vēl kas, ko tu nezini, Ernandes. Es liku Silvijai paskatīties, vai sistēmā kaut kas minēts par šo mūku. Uzmini nu? Viņš strādājis CIP.
Tu joko!
Es nezinu visu stāstu, bet šķiet, ka viņš pēkšņi no turienes aizgājis, uzradās klosterī un tur viņu pieņēma. Pirms trīsarpus gadiem.
Ko viņš darīja CIP?
Nevaru uzzināt, tu jau zini, kā tas ir ar CIP Viņa sieva ari tur strādājusi un nogalināta, pildot uzdevumu. Viņš ir varonis. Vailers paņēma vēl vienu cigareti, izsmēķēja līdz sīvajam filtram un nometa to zemē. Viņam radās interesanta apmierinātības sajūta, kad viņš piesārņoja šo neskarto ainavu, vietu, kas visu dienu viņam ausī bija kliegusi: "Tu neesi nekas, tu esi neievērojams." Pēkšņi viņš piecēlās kājās. Viņš bija pamanījis melnu punktiņu kustamies pa zemu kalnu grēdu, ko ietvēra dažas augstas kraujas. Vailers pielika pie acīm binokli.
Nu, nu. Kā velnu piemin, tā velns klāt.
Brodbents?
Nē. Tā saucamais mūks. Un viņam kaklā karājas binoklis. Tieši kā nupat teicu: viņš kaut ko meklē. Pie velna, jā, un es atdotu savu kreiso sēklinieku, lai uzzinātu, kas tas ir.
Otra nodaļa
Madokss izgāja UZ savas noīrētās mājas lieveņa, iebāza īkšķi aiz jostas un ieelpoja rīta saules sasildīto priežu skuju smaržu. Pielicis pie mutes krūzi ar kafiju, viņš skaļi to iemalkoja. Madokss bija pamodies vēlu, nāca jau gandrīz desmit. Aiz kuplo priežu galotnēm varēja saredzēt attālo Kanhilonu kalnu smailes, ko apstaroja sudrabota gaisma. Lēnām pārgājis pār lieveni, kovboja zābakiem klaudzot uz koka grīdas, viņš apstājās zem smalkas zīmes, uz kuras bija rakstīts BĀRS, viegli pagrūda to ar pirkstu, un zīme čīkstot sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.
Viņš pavērās lejup uz galveno ielu. No CAK nometnes necik daudz nebija palicis pāri; vairums ēku bija sagruvušas satrūdējušu koku kaudzēs, pāraugušas ar krūmiem un maziem kociņiem. Madokss izdzēra kafiju, uzlika tasīti uz margas un nokāpa lejā pa koka kāpnēm vecās pilsētas galvenajā ielā. Viņam bija jāatzīst, ka dziļi būtībā viņš ir lauku zēns. Viņam patika būt vienam, tālu no ceļiem, satiksmes, ēkām un ļaužu pūļiem. Kad viss būs beidzies, viņš pat varētu sev nopirkt šādu vietiņu. No šejienes viņš varētu vadīt Hard Time, pārmaiņas pēc dzīvot klusu un mierīgu dzīvi ar pāris lēdijām, kas sastādītu kompāniju, un tas arī būtu viss.
Sabāzis rokas kabatās, viņš sāka soļot pa smilšaino, bijušo galveno ielu, svilpojot bez meldiņa. Pilsētas tālākajā galā iela pārgāja aizaugušā taciņā, kas virzījās augšup uz aizu.
Viņš turpināja ceļu, cilājot kājas garajā zālē. Pacēlis nūju, viņš ejot apcirta garās nezāles.
Pēc īsa brīža priekšā parādījās plāksne ar uzrakstu:
BĪSTAMI: NEATZĪMĒTAS RAKTUVES IEIET AIZLIEGTS ĪPAŠNIEKS NEATBILD PAR NEGADĪJUMIEM
Mežs bija kluss, kokos tik tikko manāmi un liegi šalca vējš. Madokss devās garām zīmei. Ceļš viegli sāka iet augšup, sekojot sausai upes gultnei. Desmit minūšu pārgājiens izveda viņu klajumā. Labajā pusē parādījās atklāta kalna nogāze, kur ceļš sāka virzīties slīpi. Viņš devās pa to paralēli virsotnei apmēram ceturtdaļu jūdzes, līdz nonāca pie ļodzīgas ēkas, no kuras bija ieeja vecā raktuvju tuneli. Pie ēkas durvīm bija pielikta jauna piekaramā slēdzene un ķēde, un vēl viena norāde, ka ieiet aizliegts, tās abas Madokss bija iepriekšējā dienā piestiprinājis.
Viņš izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza durvis un iegāja vēsajā telpā. Pāris vecu dzelzceļa sliežu veda klintī izcirstā tumšā caurumā, kuru norobežoja smagi dzelzs vārti, kas ari bija aizslēgti. Madokss atslēdza vārtus, un nesen ieeļļotās viras ļāva tos viegli atvērt. Ieelpojis mitrā akmens un pelējuma dvaku, viņš pazibināja savu lukturi un devās uz priekšu, uzmanīdamies, lai neuzkāptu uz veco dzelzceļa gulšņu rindām un nesamērcētu kājas ūdens peļķēs. Tunelis bija iecirsts klinti, un vietās, kur tā bija sadrupusi un ieplaisājusi, griesti bija nostiprināti un aplikti ar masīviem baļķiem.
Apmēram pēc simts pēdām tunelis aizliecās pa kreisi. Madokss nogriezās ap stūri, un viņa lukturis izgaismoja tunelī atzarojumu, kas beidzās ar strupceļu, kuram priekšā Madokss bija uzbūvējis baļķu sienu, lai izveidotu nelielu cietuma celli. Viņš piegāja pie šīs sienas un lepni uzsita pa to.
Stipra kā akmens. Viņš bija sācis darbu iepriekšējā dienā un strādājis līdz pat pusnaktij, divpadsmit stundas pēc kārtas, smagi un grūti.
Izspraucies cauri nepabeigtajai atverei uz mazu telpu, kas bija iebūvēta tuneļa strupceļā, viņš noņēma no āķa petrolejas lukturi, pacēla stikla kupolu, aizdedzināja dakti un uzkarināja lukturi atpakaļ uz naglas. Vēlīgā dzeltenā blāzma izgaismoja telpu, kas bija apmēram astoņas reiz desmit pēdas liela. Madokss nodomāja, ka tā nemaz nav tik slikta vieta. Vienā stūrī viņš bija nolicis matraci, kas bija pārklāts ar tīru palagu, gatavs lietošanai. Tam blakus atradās veca troses koka spole, kas kalpoja par galdu, pāris vecu krēslu, kurus viņš bija sameklējis sabrukušā mājā, zirgu dzirdināšanas spainis dzeramajam ūdenim, vēl viens spainis tualetes vajadzībām. Pretim, attālākās sienas akmenī, viņš bija iestiprinājis četras puscollu lielas apaļas tērauda bultas, pie katras no tām bija ķēdes un roku dzelži divi rokām, divi kājām.
Kādu brīdi Madokss tā stāvēja, apbrīnodams savu darbu, un atkal pabrīnījās par veiksmi, ka atradis tik labu vietu. Tunelis bija ne tikai ideāls viņa mērķim, bet viņam bija izdevies arī atrast tepat baļķus; vecie baļķi un dēļi bija salikti raktuvju malā, kur tie bija pārdzīvojuši laika zobu.
Viņš pārtrauca patīkamo sapņošanu un paskatījās uz savu vienkāršo zīmējumu, kas gulēja uz spoles un bija no mitruma saritinājies. Viņš to nogludināja, nostiprinādams ar naglām, un vēlreiz pārskatīja. Vēl pāris baļķu, un darbiņš būs galā. Durvju vietā, kas būtu vārgas, virs atveres viņš piestiprinās trīs baļķus vienkāršāks, stiprāks un drošāks risinājums. Viņam vajadzētu ieiet un iziet ne vairāk kā pāris reižu.