Esmu norūpējies, jo pagājušajā gadā Meikonas apgabalā, Montānas štatā, kā jūs varbūt atceraties, pirmās šķiras diplodocus tika nočiepts tieši pēc tam, kad tika izdota atļauja.
Nočiepts?
Nozagts.
Nazālā balss nenogurdināmi turpināja:
Neesmu Montānas štata apgabala ZPB, tāpēc es neko nezinu par nočieptu diplodocus. Šeit, Nlūmeksikā, mēs pieprasām atrašanās vietas koordinātas, lai varētu izdot kolekcionēšanas atļauju. Ja mēs nezinām, kur atrodas eksemplārs, kā gan mēs varam izsniegt atļauju to savākt? Vai arī novērst, lai kāds cits to paņem? Vai mums vajadzētu izsludināt moratoriju uz visu bezpeļņas fosiliju kolekcionēšanu plakankalnē, līdz jūs iegūstat savu eksemplāru? Nedomāju vis.
Es saprotu. Cik vien drīz iespējams, es jums nosūtīšu informāciju par atrašanās vietu.
Dariet gan tā. Un vēl kaut kas.
Korvuss nogaidīja.
-Šeit nav nevienas fotogrāfijās vai izpetes materialu, kas būtu pievienoti anketai. Tam vajadzētu būt pielikumam A. Tas ir ļoti skaidri uzrakstīts noteikumos un reglamentos: "Prasītājam jāpievieno fosiliju atrašanās vietas zinātniska izpēte kopā ar zondēšanas materiāliem, ja tādi eksistē, kā ari noteikto eksemplāru fotogrāfijas."
Atklājums ir nesens, un vieta ir ļoti attāla. Mēs neesam varējuši atgriezties, lai veiktu izpēti. Galvenais ir tas, ka es gribēju pārliecināties, lai tiek noteikta priekšrocība, ja nu neticamā kārtā tiktu iesniegts vēl viens pieprasījums uz to pašu fosiliju.
Atskanēja birokrātisks kunksts.
Priekšrocība tiek dota pirmajam oficiālajam muzejam vai universitātei, lai izsniegtu likumīgu atļauju. Man jums jāsaka, profesor, ka jums nav minēts pietiekami daudz faktu, lai jums būtu priekšrocība.
Korvuss sāka griezt zobus.
Noteikti taču ir jābūt veidam, kā iegūt tiesības uz priekšrocībām bez tiešu koordināšu sniegšanas.
Klausulē bija jaušama ilga un pārāka vīpsnāšana. Korvuss juta, kā viņam sāk pulsēt deniņi.
Kā jau teicu, kad jūs sakārtosiet savus dokumentus, mēs izdosim atļauju. Pirms tam ne. Ja kāds cits pieprasa atļauju uz to pašu fosiliju nu, tā nav mūsu problēma. Tā tiek pirmajam.
Sasodīts, jēziņ, cik pilnīgi saglabājušos T.Rex gan vēl varētu atrast?
Rāmāk, profesor!
Korvuss pielika lielas pūles, lai nomierinātos, šis bija pēdējais cilvēks pasaulē, kuru viņš drīkstēja atļauties noskaņot pret sevi. Varmuss bija birokrāts, kuram bija vara dot atļauju savākt fosiliju no federālās zemes. Viņš varēja tikpat labi un viegli to atdot tam sasodītajam Mērčisonam no Smitsona institūta.
Es atvainojos, ka tik asi izteicos, mister Varmus. Es jums nosūtīšu vajadzīgo informāciju, cik vien drīz būs iespējams.
Nākamajā reizē, Varmuss mainīja balss toni, kad jūs pieprasāt fosiliju kolekcionēšanas atļauju, pavadiet pietiekami daudz laika, lai rūpīgāk uzrakstītu anketu. Tas padara mūsu darbu vieglāku. Tikai tas vien, ka jūs esat lielā Ņujorkas muzejā, nenozīmē, ka jums nav jāievēro noteikumi.
Vēlreiz no visas sirds atvainojos.
Lai jums jauka diena!
Korvuss sasprindzis uzmanīgi nolika klausuli. Viņš dziļi ieelpoja, ar trīcošu roku noglauda atpakaļ matus. Iedomīgais kretīns! Viņš paskatījās augšup: bija tikai pieci, tas nozīmēja to, ka Ņūmeksikā bija trīs. Madokss nebija zvanījis pēdējo četrdesmit astoņu stundu laikā, pie velna viņu! Pēdējo reizi, kad viņi runāja, bija šķitis, ka viss ir kārtībā, taču divu dienu laikā daudz kas varēja mainīties.
Viņš soļoja šurpu turpu pa kabinetu, pagriezās pret logu un apstājās, lai palūkotos ārā. Laivas tikko atgriezās no izbrauciena, un viņš pieķēra sevi, ka meklē tēvu ar dēlu. Bet, protams, viņu tur nebija, kāpēc gan lai viņi atkal būtu braukuši? Pietika ar vienu reizi.
Piektā nodaļa
SEŠi. Saule bija norietējusi aiz kanjonu kraujām, un dienas svelme jau sāka norimt, tomēr smilšakmens sienās gaiss joprojām bija sasmacis un sastāvējies. Vailers, kāpjot pa vēl vienu bezgalīgu nogāzi, pēkšņi izdzirdēja tieši aiz līkuma suņu reju izvirdumu un tūlīt arī Vītlija spalgo kliegšanu. Viņš palūkojās uz Ernandesu un sastapās ar pārinieka skatienu.
Šķiet, ka vini kaut ko atraduši.
-Jā.
Leitnant! viņš izdzirdēja panisko Vītlija balsi. Leitnant!
Histēriskās suņu rejas un Vītlija kliegšana kanjona šaurajās sienās skanēja svešādi, it kā viņi būtu ieslodzīti milzīgā trombonā. Lai gan Vaileram bija apnikusi meklēšana, viņš ar bažām bija gaidījis šo brīdi.
Beidzot jau arī tā kā būtu laiks, sacīja Ernandess, savām īsajām kājelēm traucoties uz priekšu.
Pie velna, es ceru, ka Vītlijs valda tos suņus.
Vai atceries, kā pagājušajā gadā, kad viņi apēda tā dīvaiņa kreiso…
Jā, jā, Vailers steidzīgi atteica. Nokļuvis pie pēdējā pagrieziena, viņš ieraudzīja, ka Vītlijs tomēr nevalda suņus. Viņš bija nozaudējis viena suņa saiti un neveiksmīgi mēģināja tikt galā ar otru, kamēr abi suņi neprātīgi mēģināja izrakt smiltīs bedri cieši pie kanjona malas. Ernandess un
Vailers steidzās uz priekšu un, saķēruši suņus aiz siksnas, pavilka atpakaļ un piesēja pie akmens.
īgns un pietvīcis Vailers izpētīja apkārtni. Suņi bija savandījuši smiltis, bet tas nebija liels zaudējums, ņemot vērā to, ka pagājušās nedēļas stiprais lietus jau bija izskalojis visas pēdas. Vailers neredzēja neko, kas norādītu, ka kaut kas atrastos zem smiltīm, tikai viegla, nepatīkama smaka nodvakoja gar viņa nāsīm. Aiz muguras iegaudojās suņi.
Rokam.
Rokam? Ernandess pajautāja, un viņa apaļajā sejā parādījās bažas. Vai tad mums nevajadzētu pagaidīt, līdz ierodas īpašo operāciju komanda un medicīnas eksperts?
Mēs vēl nezinām, vai tur ir līķis. Tā varētu būt beigta stirna. Mēs taču nevaram izsaukt uz šejieni komandu, iekams neesam pārliecināti.
Saprotu.
Vailers noņēma mugursomu un izņēma divus dvieļus, ko bija paņēmis līdzi, un pameta vienu Ernandesam.
Nedomāju, ka tas ir pārāk dziļi. Mūsu slepkavam nebija pārāk daudz laika.
Viņš notupās un sāka ar dvieli braucīt irdenās smiltis, noņemot slāni pēc slāņa. Ernandess darīja to pašu otrā pusē, izveidojot divas kārtīgas kaudzes, kuras vēlāk varētu pārbaudīt tiesu medicīnas grupa. Noslaukot malā smiltis, viņš paturēja acīs, vai nav kādas norādes drēbes vai personiskās mantas -, bet nekas neparādījās. Bedre padziļinājās, mainoties no sausām smiltīm uz slapjām. Tur, lejā, pilnīgi noteikti kaut kas bija, nodomāja Vailers, kad smaka pastiprinājās.
Trīs pēdu dziļumā dvielis atdūrās pret kaut ko spalvainu un mīkstu. Nāsīs iesitās pēkšņa smaka, bieza kā zupa. Viņš vēl paraka, elpojot caur muti. Tas, kas tur bija, jau piecas dienas gulēja aprakts slapjās smiltīs un karstā svelmē un attiecīgi arī smakoja.
Tas nav cilvēks, sacīja Ernandess.
To es redzu.
Varbūt tā ir stirna.
Vailers vēl paraka. Kažoks bija pārāk raupjš un savēlies, lai varētu būt stirnas, un, kad Vailers mēģināja notīrīt no tā smiltis, lai varētu skaidri saredzēt, kam tas pieder, sāka pa gabaliem nolobīties āda, atklājot apakšā glumu, brūni sārtu miesu. Tā nebija nekāda stirna, tas bija ēzelis. Nogalinātā ēzelis, tas, kuru bija pieminējis Brodbents.
Vailers piecēlās kājās.
Ja šeit ir līķis, tad tas būs tepat blakus. Ķeries klāt no šīs puses un es no otras.
Viņi atkal sāka slaucīt nost smiltis, rūpīgi tās saberot kaudzē vienā pusē. Vailers aizdedzināja cigareti un pielika pie lūpām, atstājot to tur un smēķējot, tādējādi cerēdams daļēji tikt vaļā no smakas.