Viņa līksmais noskaņojums atgriezās. Viņš neļaus, lai tas gnīda sabojā lieliskāko nedēļu viņa mūžā. Ēzelis saniķojās, un Vezerss apstājās, lai ielietu cepurē nedaudz ūdens un ļautu dzīvniekam padzerties, bet tad paskubināja viņu atkal doties uz priekšu. Tieši pretī sākās Labirints, un Vezerss gatavojās tajā ieiet. Dziļi iekšā Labirintā, netālu no Diviem Akmeņiem, atradās rets avots akmens rifs, kas bija noklāts ar papardēm, un tur senā rezervuārā, ko indiāņi izgrebuši smilšakmenī, pilēja ūdens. Vezerss nolēma apmesties pie tā, nevis pie Čamas, kur viņš būtu viegls mērķis. Labāk būt drošam, nevis pēc tam nožēlot.
Viņš apgāja apkārt milzīgajai akmens kolonnai, kur sākās ieeja kanjonā. Virs galvas slējās tūkstoš pēdu augstas eola smilšakmens sienas. Kanjonā bija vēsa, pieklusināta sajūta, gluži kā gotiskā katedrālē. Viņš dziļi ieelpoja aromātisko gaisu, kas smaržoja pēc sāls un ciedriem. Augšā gaisma draudīgajos akmens veidojumos bija mainījusies no sudrabainas uz zeltītu, saulei slīdot zemāk uz horizonta pusi.
Vezerss turpināja ceļu kanjonu labirintā, tuvojoties vietai, kur Gaisa kanjons savienojās ar Meksikāņu kanjonu pirmajam no daudziem tādiem atzarojumiem. Labirintā pat karte nespēja palīdzēt. Un kanjonu lielais dziļums padarīja GPS un satelītu telefonus nederīgus.
Vispirms Vezerss sajuta triecienu no aizmugures plecā, un tas vairāk šķita spēcīgs sitiens, nevis lodes trāpījums. Viņš nokrita uz rokām un ceļiem un no pārsteiguma apstulba. Tikai kad šāviens norībēja un atbalsojās kanjonos, Vezerss saprata, ka uz viņu šauts. Sāpes vēl nebija, tikai dūcošs nejutīgums, taču tad viņš ieraudzīja, ka sadragātais kauls izvirzījās no ieplēstā krekla, un uz smiltīm izšļakstījās asinis.
Jēziņ!
Sagriļojies viņš piecēlās atkal uz kājām, bet tieši tad smiltīs viņam blakus trāpīja otrais šāviens, šāvieni nāca no kalna malas viņam virs galvas pa labi. Viņam bija jāatgriežas kanjonā divi simtu jardu attālumā akmens kolonnas patvērumā. Tas bija vienīgais glābiņš. Viņš metās skriet, cik vien ātri spēja.
Trešais šāviens trāpīja smiltīs viņam tieši priekšā. Vezerss turpināja skriet, redzēdams, ka viņam joprojām ir iespēja izglābties. Uzbrucējs bija šāvis no kalna malas augšā, un, iekams viņš tiktu lejā, paietu vairākas stundas. Ja Vezersam izdotos sasniegt kolonnu, viņš varētu izbēgt. Viņš pat varētu izdzīvot. Viņš līkumoja, bet plaušas no sāpēm gluži vai kliedza. Piecdesmit jardu, četrdesmit, trīsdesmit…
Viņš izdzirdēja šāvienu tikai pēc tam, kad juta lodi ieurbjamies sev mugurā un ieraudzīja paša iekšu saturu iztukšojamies smiltīs sev acu priekšā. Inerce nogrūda viņu zemē ar seju smiltīs. Viņš mēģināja iztaisnoties, smagi elsodams un iecirzdams nagus zemē, nikns, ka viņa atradumu kāds nozags. Viņš locījās un gaudoja, izvilkdams no kabatas piezīmju grāmatiņu un cerēdams to aizmest, tikt no tās vaļā, iznīcināt to, paglābt no slepkavas, bet nebija vietas, kur to noglabāt, un tad, gluži kā sapnī, viņš vairs nespēja neko padomāt, nespēja pakustēties…
Otra nodaļa
Toms Brodbents pievilka zirga pavadu. No milzīgajiem, pauguru ieskautajiem kanjoniem austrumos Hoakina ielejā atskanēja četri šāvieni. Viņš prātoja, ko gan tas varētu nozīmēt. Nebija medību sezona, un neviens, kas būtu pie pilna prāta, nebrauktu uz šiem kanjoniem, lai trenētos šaušanā.
Viņš paskatījās, cik rāda pulkstenis. Astoņi. Saule tikko bija noslīdējusi aiz apvāršņa. Šķita, ka atbalsis skanēja no akmeņiem pie ieejas Labirintā. Tas prasītu piecpadsmit minūtes, lai līdz turienei tiktu, ne vairāk. Viņam bija laiks, lai ātri apmestu līkumu. Drīz vien jau vajadzēja uzlēkt pilnmēnesim, un viņa sieva Sallija tik un tā gaidīja viņu pārrodamies ne agrāk par pusnakti.
Toms pagrieza zirgu Noku uz kanjonu pusi, sekodams svaigām cilvēka un ēzeļa pēdām. Aiz pagriezienā viņš ieraudzīja tumšu figūru zemē gulēja vīrietis.
Piejājis Toms nolēca no zirga un, sirdij ātri dauzoties, pietupās. Vīrietis, kuram bija iešauts mugurā un plecā, joprojām asiņoja. Toms sataustīja artēriju, bet neko nejuta. Viņš pagrieza sašauto otrādi, un viss, kas bijis vīrieša iekšās, izgāzās smiltīs.
Rīkodamies ātri, Toms noslaucīja no viņa sejas smiltis un sāka izdarīt mākslīgo elpināšanu. Noliekdamies viņš masēja ievainotā sirdi, spēcīgi spiežot uz viņa ribām, gandrīz vai tās salauzdams, vienu reizi, otru reizi, tad atkal izdarot elpināšanu. No brūces burbuļodams izplūda gaiss. Toms turpināja izdarīt mākslīgo elpināšanu un atkal pārbaudīja vīrieša pulsu.
Brīnumainā kārtā sirds bija atsākusi darboties.
Pēkšņi pavērās ievainotā plakstiņi, atklājot pāri spoži zilu acu, kas blenza uz Tomu no smilšainas, saulē nobrūnējušas sejas. Viņš sekli ieelpoja, gaisam gārdzot kaklā. Tad paplēta muti.
Nē… Tu, maita… Acis pavērās platāk, lūpas bija ar asinīm.
Pag, pag, sacīja Toms. Es neesmu tas, kurš uz tevi šāva.
Vīrieša acis viņu nopētīja uzmanīgāk, un skatienā izzuda bailes bet tās aizstāja kaut kas cits. Cerība. Vīra skatiens noslīdēja zemāk uz savu roku, it kā uz kaut ko norādot.
Toms palūkojās uz to un ieraudzīja, ka viņš rokā sažņaudzis mazu ādas piezīmju grāmatiņu.
Paņem… ievainotais nogārdzās.
Nevajag runāt.
Paņem to…
Toms paklausīja un paņēma grāmatiņu. Vāks bija lipīgs no asinīm.
Tas ir Robijai… vīrs elsodams pateica, un viņa lūpas drebēja no piepūles, kas radās runājot. Manai meitai… Apsoli, ka atdosi to viņai… Viņa zinās, kā to atrast…
To?
…Dārgumu…
Nedomā par to tagad. Mēs tevi dabūsim no šejienes projām. Tikai turies…
Vīrietis ar trīcošo roku stingri satvēra Tomu aiz krekla.
Tas ir viņai… Robijai… Nevienam citam… Dieva dēļ, tikai ne policijai… Tev tas ir… jāapsola! Viņa roka ar pārsteidzošu spēku žņaudza Toma kreklu, pauzdama apbrīnojamu spēku kā pēdējo mirstoša cilvēka pretestības izpausmi.
Es apsolu.
Pasaki Robijai… ka… es… es mīlu…
Viņa skatiens izplūda. Roka atbrīvojās un noslīdēja. Toms saprata, ka vīrs arī vairs neelpo.
Toms atsāka mākslīgo elpināšanu. Nekā. Pēc desmit minūtēm veltīgas cenšanās Toms lēnām atsēja vīrieša lakatiņu un pārklāja to pār viņa seju.
Un tad viņš aptvēra: vīrieša slepkava noteikti joprojām atrodas tuvumā. Viņš nopētīja apkārtni. Klusums bija tik absolūts, ka šķita, pat akmeņi ir nomodā. Kur ir slepkava? Apkārt nebija redzamas nekādas pēdas, tikai tās, ko bija atstājis dārgumu meklētājs un viņa ēzelis. Simts jardu attālumā bija arī pats ēzelis, ar seglu somām uz muguras tas gulēja, kājās stāvot. Slepkavam bija ierocis, kā arī priekšrocība, ka atrodas augstāk. Iespējams, pat tagad viņš varēja labi saskatīt Tomu, kuram bija tikai nazis.
Tūlīt pat tiec no šejienes projām! Viņš piecēlās kājās, satvēra pavadu, uzlēca zirgam mugurā un iecirta papēžus tam sānos. Zirgs galopā devās lejā pa kanjonu, pagriežoties pie Labirinta ieejas. Tikai tad, kad Hoakina kanjonā bija pieveikts pusceļš, Toms ļāva zirgam auļot lēnāk. Milzīgs, sviestains mēness uzlēca austrumos, izgaismojot smilšaino ieleju.
Toms saprata, ja kārtīgi paskubinās savu zirgu, tad tiks līdz Abikijai divās stundās.
Treša nodaļa
Džimsons Madūkss, ar iesauku Nezāle, gāja pa kanjonu, svilpodams Saturday night fever un juzdamies kā pasaules valdnieks. Viņa ierocis AR-15 bija notirlts un uzmanīgi noglabāts aizā, un vēl paslēpts aiz akmeņiem.