Kāpēc?
Es uzreiz pamanu muļķības, kad tās ienāk pa durvīm. Un jūs esat tik pilns ar tām, ka atstājat pēdas.
Astotā nodaļa
Helikopteram, kas bija atvedis tiesu medicīnas grupu, bija jānolaižas gandrīz vai pusjūdzes attālumā no kanjona, un grupai nācās soļot, nesot instrumentus, augšup pa gultni. Viņi ieradās briesmīgā noskaņojumā, bet Kalhouns, grupas vadītājs un mūžīgais jokdaris, bija to uzlabojis ar jautriem stāstiem, uzsitieniem pa muguru un solījumu pagādāt aukstu alu, kad viss būs beidzies.
Kalhouns bija šo darbu uztvēris un vadījis kā arheoloģisko pētījumu, apkārtne bija attēlota uz kartes, viņa vīri pārbaudīja visu slāni pēc slāņa, kamēr fotogrāfs iemūžināja katru soli. Viņi izsijāja visas smiltis un tad vēlreiz izvadīja cauri flotācijas tvertnei, lai atklātu katru matu, diegu un svešķermeni. Tas bija nejauks darbs, un viņi ar to noņēmās jau kopš astoņiem no rīta. Tagad jau bija trīs pēcpusdienā, un temperatūrai vajadzēja būt tuvu pie simts grādiem. Bija saradušās mušas, un viņu sīkšana piepildīja visu apkaimi.
Vailers nodomāja, ka drīz vien pienāks laiks "smelšanai" brīdim, kad līķis tiek ievelts maisā, ideālā gadījumā tas nesašķīda kā pārcepts cālis. Ar līķi daudz kas notika piecu dienu laikā vasaras svelmē. Feinindžere, policijas patoloģe, stāvēja netālu, pārskatot šo operāciju. Viņa šķita vienīgā, kurai izdevās saglabāt vēsumu un eleganci šajā karstumā, viņas sirmos matus apņēma šalle, un uz viņas grumbainās, tomēr vēl skaistās sejas neparādījās neviena sviedru lāsīte.
Es vēlos, lai jūs visi trīs darbotos labajā pusē, lūdzu, viņa sacīja, norādot uz īpašo operāciju komandas vīriem. Jūs jau zināt, kā tas jādara, paslidiniet apakšā rokas, pārliecinieties, ka esat kārtīgi satvēruši, un tad uz trīs pārveliet to uz plastmasas palaga, jauki un viegli. Vai visi ir uzvilkuši aizsargtērpu? Pārbaudījāt, vai nav caurumu vai plīsumu? Viņa pavērās apkārt, un viņas balss bija ironiska, varbūt pat nedaudz uzjautrināta. Vai esam gatavi?
Atskanēja murdēšana, kamēr vīri nostājās vietās. Feinindžere jau sen bija aizliegusi puišiem smēķēt cigārus, taču viņiem zem deguna muti klāja liela maska.
Gatavi? Viens… divi… trīs… veļam.
Ar vienu vienīgu aprēķinātu kustību viņi novēla līķi atvērtajā maisā. Vailers to uztvēra kā veiksmīgu operāciju, ņemot vērā to, ka nekas nenokrita vai procesa laikā netika atstāts.
Labi pastrādāts, puiši.
Viens no īpašo operāciju komandas locekļiem aizvilka maisa rāvējslēdzēju. Maiss jau bija uzlikts uz nestuvēm, un viņiem tas bija tikai jāpaceļ un jāaiznes uz helikopteru.
Ielieciet maisā dzīvnieka galvu, pavēlēja Feinindžere.
Vīri paklausīgi ievietoja ēzeļa galvu slapjajā pierādījumu
maisā un aizvēra to. Vailers nodomāja, ka viņi vismaz bija piekrituši atstāt pašu ēzeli tepat, paņemt tikai galvu, kurā bija caurums no šāviena tieši pierē. Lode tika atrasta mīkstajā smilšakmenī kanjona sienā, lielisks pierādījums. Viņi bija sameklējuši nogalināto, un vienīgais, ko viņi, šķiet, nebija atraduši, tās bija jebkādas norādes par viņa identifikāciju. Taču viss ar laiku tiks noskaidrots.
Kopumā bija iegūti labi pierādījumi.
Vailers paskatījās pulkstenī. Pusčetri. Viņš novilka roku pār acīm, izņēma ledus aukstu kolu no dzesinātāja, pielika to pie vaigiem, pieres un kakla aiz muguras.
Ernandess pienāca pie viņa pats ar savu kolu rokās.
Kā tev šķiet, vai slepkava bija plānojis, ka mēs atradīsim līķi?
Viņš noteikti kārtīgi papūlējās, lai to paslēptu. Mēs esam cik? divas jūdzes no slepkavības vietas. Viņam bija jāpiesien līķis pie ēzeļa, jāatvelk tas uz šejieni, jāizrok pietiekami liela bedre, lai tajā ievietotos ēzelis, vīrs un visas šīs mantas… Nē, šaubos gan, vai viņš domāja, ka mēs to atradīsim.
Vai ir kādas teorijas, leitnant?
Slepkava meklēja kaut ko, kas būtu klāt pie upura.
Kāpēc tu tā saki?
Paskaties uz nogalinātā mantām. Vailers norādīja uz plastmasas paklājamo, uz kura bija saliktas atrastās mantas un ierīces. Viens no Īpašo operāciju komandas puišiem pacēla katru pierādījuma gabalu pēc kārtas, ietina to papīrā, uzlīmējot tam etiķeti, un iesaiņoja to visu plastmasas pierādījumu lādē. Vai redzi? Seglu aitādas polsterējums ir no-, rauts, pārējais ir atvērts vai saplēsts, slepkava kaut ko meklējis, bet pārskaities, ka nav atradis. Vailers skaļi iemalkoja kolu un iemeta tukšo bundžiņu atpakaļ dzesinātājā.
Ernandess, sakniebis lūpas, ievaidējās.
Tad ko viņš meklēja? Bagātību karti?
Vailera sejā lēnām parādījās smaids.
Kaut ko līdzīgu. Un varu saderēt, ka upuris to iedeva savam partnerim, pirms šāvējs paspēja nokāpt no kanjona kraujas.
Partnerim?
-Jā.
Kādam partnerim?
Brodbentam.
Devītā nodaļa
Bija agps svētdienas rīts. Austošā saule apspīdēja priežu galotnes gar Irbju līča malu un izlauzās uz augšējām nogāzēm, raidot gaismas kūļus miglā. Koki lejā joprojām bija nakts vēsuma apņemti.
Madokss lēnām šūpojās uz savas mājas lieveņa, malkojot kafiju un skalinot karsto, rūgto šķidrumu mutē pirms norīšanas. Viņš atcerējās iepriekšējo dienu un to maitu mākslas galerijā. Pēkšņi viņa vēnas pildīja niknums. Kāds par to samaksās.
Viņš norija pēdējo kafijas malku, nolika krūzi malā un piecēlās. Iegājis dzīvojamā istabā, viņš iznesa uz lieveņa mugursomu un sāka metodiski sakārtot visus šodienai nepieciešamos priekšmetus.
Vispirms tur bija Glock 29 ar divām magazīnas kārbām, katrā no tām desmit lodes. Blakus tam viņš nolika savu ierasto komplektu: matu tīkliņu, dušas cepuri, zeķi, divus pārus ķirurga cimdu, plastmasas lietusmēteli un prezervatīvus; tam sekoja zīmulis un papīrs, mobilais telefons (pilnībā uzlādēts), plastmasas maisiņi, nazis, paciņa našķu, ko uzkost, pudele minerālūdens, lukturis, roku dzelži un atslēga, plastmasas drēbju pakaramais, lente mutes aizlīmēšanai, sērkociņi, hloroforms un auduma salvetes… Tad viņš izklāja Brodbenta mājas skici un ļoti rūpīgi to izpētīja, prātā iztēlojoties istabas, durvis, logus, telefona aparātu atrašanos un vietas, kur bija laba redzamība.
Beigās viņš atzīmēja visus piederumus, sakravāja tos mugursomā citu pēc cita, katru tieši tam paredzētajā vietā.
Madokss iegāja atpakaļ mājā, nometa mugursomu pie durvīm, ielēja sev otru kafijas tasi, paņēma klēpjdatoru un, iznācis atkal ārā, iekārtojās šūpuļkrēslā. Kaut kā bija jānovelk visa diena, un tikpat labi varēja izdarīt ko derīgu. Viņš atvēra datora ekrānu un iestartēja to. Gaidīdams, kad beigsies sākuma process, izņēma no kabatas nelielu vēstuļu kaudzīti, atraisīja gumiju un sāka ar augšējo.
Viņš apstrādāja tās citu pēc citas, pārtulkojot cietumnieku draņķīgo angļu valodu uz pieņemamu prozu. Pēc divām stundām darbiņš bija pabeigts, un Madokss nosūtīja vēstules tīmekļa pārzinim, kurš bija atbildīgs par viņa interneta lapu, vīram, kuru viņš nekad nebija saticis, ne arī runājis ar viņu pa telefonu.
Piecēlies no šūpuļkrēsla, Madokss izlēja atlikušo auksto kafiju pāri margām un iegāja iekšā paskatīties, kas tur ir lasāms. Grāmatu plauktā bija pārsvarā biogrāfijas un vēstures literatūra, bet Madokss pagāja tam garām, virzoties pie mazāka, ar trilleriem pildīta stūra. Lai novilktu laiku, patiesībā viņam vajadzēja kaut ko, kur tiešām iedziļināties, novērst domas no šīs pēcpusdienas plāniem, kurus viņš bija izstrādājis jau visās detaļās. Viņš pārlaida acis muguriņām, un skatienu saistīja romāns ar nosaukumu "Nāves sacīkstes". Viņš izvilka grāmatu no plaukta un pāršķirstīja lapas. Tad iznesa to uz lieveņa, iekārtojās šūpuļkrēslā un sāka lasīt.