Šūpuļkrēsls ritmiski čīkstēja, saule lēnām virzījās augstāk debesīs, un pāris vārnu pacēlās no tuvējā koka un aizlidoja pār izpostīto pilsētiņu, ar savu ķērkšanu pāršķeļot gaisu. Madokss uz bridi atrāvās no grāmatas, lai pārbaudītu, cik ir pulkstenis. Bija gandrīz vai pusdienlaiks.
Tā būs gara un klusa svētdiena taču tā beigsies ar rībienu.
Desmita nodaļa
Vailers Sēdēja pie galda, uzlicis uz tā kājas, un skatījās, kā Ernandess grīļodamies nāk atpakaļ no ierakstu nodaļas ar padusē pabāztu gofrētu failu. Nopūšoties viņš atslīga uz krēsla, noliekot failu sev uz ceļiem.
Tas izskatās daudzsološi, sacīja Vailers, pamādams uz failu. Ernandess bija sasodīti labs pētnieks.
Tā ir.
Kafiju?
Ja neiebilsti.
Es atnesīšu. Vailers piecēlās, izgāja ārā pie kafijas automāta, piepildīja divas tasītes un atnāca atpakaļ, pasniegdams vienu Ernandesam. Kas tev tur ir?
Šim Brodbentam ir pamatīga pagātne.
Noklausīsimies Reader's Digest versijā.
Maksvels Brodbents, viņa tēvs, bijis liela mēroga kolekcionārs. Pārcēlies uz Santafē septiņdesmitajos gados, precējies piecas reizes, trīs bērni no dažādām sievām. Dāmu cienītājs. Viņa bizness bija mākslas un antīko priekšmetu pārdošana un pirkšana. FIB viņu pāris reižu saņēmis ciet par darbošanos melnajā tirgū, viņš apsūdzēts kapu aplaupīšanā, bet bija viltīgs, un viņiem neizdevās neko piešūt.
Turpini.
Pirms pusotra gada noticis kas dīvains. Ģimene devusies uz Dienvidameriku kaut kādā ilgstošā ceļojumā. Tēvs tur nomiris, bērni atgriezušies kopā ar ceturto brāli, daļēji indiāni. Viņi četratā sadalījuši aptuveni sešus simtus miljonus.
Vailers sarauca uzacis.
Vai ir kādas aizdomas par ko netīru?
Nekas noteikts. Bet tas viss mulsina, neviens neko nezina, viss ir tikai baumu līmenī. Viņa vecajā mājā mitinās viņa dēls indiānis, puisis, kurš raksta iedvesmojošas grāmatas, modernā stilā. Stāsta, ka viņam esot cilšu tetovējumi. Brodbents dzīvo pieticīgi, daudz strādā. Apprecējies pagājušajā gadā, sievas vārds ir Sallija, dzimusi Sallija Kolorādo. Nāk no strādnieku šķiras. Brodbents vada dzīvnieku veterināro klīniku Abikijā kopā ar savu palīgu Albertu Makbraidu, kurš sauc sevi par Šeinu.
Vailers iepleta acis.
Es runāju ar dažiem viņa klientiem, un viņu vienādi ciena gan smalko zirgu īpašnieku aprindās, gan seno rančo saimnieku vidū. Sieva pasniedz jāšanas stundas bērnierti.
Vai kāds protokols sastādīts?
Vienīgi pāris pusaudža gados izdarīti sīki pārkāpumi, citādi viņš ir tīrs.
Makbraids?
Arī tīrs.
Pastāsti man par šiem sīkajiem pārkāpumiem.
Ieraksti ir aizzīmogoti, bet tu jau zini, kā tas ir. Paskatīsimies… dumja draiskulība, kurā iesaistīts skolas direktors un krava ar mēsliem… Viņš pāršķīra pāris dokumentu. Devies izklaides braucienā ar kāda cita zirgu… salauzis vīram degunu kautiņa laikā.
Pārējie brāļi?
Filips dzīvo Ņujorkā, Metropolitēna mākslas muzeja kurators, tur nekas neparasts nav. Vernons tikko apprecējies ar dabas aizsardzības advokāti, dzīvo Konektikutā, apgādājamais vīrs, paliek mājās ar bērnu, kamēr sieva dodas uz darbu. Pirms kāda laika iekūlies nelielās finansiālās grūtībās, bet kopš mantojuma saņemšanas viss nokārtots.
Cik viņi dabūja?
Šķiet, katrs saņēmis apmēram deviņdesmit miljonus pec nodokļu nomaksāšanas.
Vailers saknieba lūpas.
Kaut kas liek aizdomāties lai arī ko tas vīrs meklētu tajā apkārtnē, nauda vien tā nevarētu būt, vai ne?
Es nezinu, leitnant. Dzird taču par visādiem priekšsēdētājiem, kuriem ir simtiem miljonu, bet viņi riskē ar tikšanu cietumā vēl pāris tūkstošu dēļ. Tā ir slimība.
Tiesa. Vailers pamāja ar galvu, pārsteigts par Ernandesa vērīgumu. Gluži vienkārši šķiet, ka šis Brodbents nav tāds tips. Viņš neizrādās ar savu naudu. Viņš strādā, lai gan viņam tas nebūtu jādara. Es gribu teikt, šis vīrs pamodīsies divos naktī, lai iebāztu roku govij pakaļā un nopelnītu četrdesmit zaļos. Te kaut kas nesakrīt, kaut kā pietrūkst, Ernandes.
Tā gan.
Kādas ziņas ir par līķi?
Identifikācijas vēl nav. Viss ir procesā, zobārsta ieraksti, pirkstu nospiedumi. Paies kāds laiks, līdz tas viss izies cauri sistēmai.
Mūks? Vai uzzināji kaut ko par viņu?
Jā. Viņam ir interesanta pagātne. Admirāļa Džona Mortimera Forda dēls. Eizenhauera valdības laikā Fords bija Jūras kara flotes ministra vietnieks. Andovera, Hārvarda, bakalaura grāds antropoloģijā, summa cum laude. Pēc tam Masačūsetsas tehnoloģijas institūtā dabūjis doktora grādu kibernētikā, lai ko tas arī, sasodīts, nozīmētu. Apprecējies, abi ar sievu sākuši strādāt CIP. Un tad nekā, kā jau tu pirms tam teici. Tie puiši nopietni sargā informāciju par savējiem.Viņš veicis kaut kādu slepenu darbu, kas saistīts ar kodu atšifrēšanu un datoriem, bet viņa sieva Kambodžā nogalināta. Viņš devies projām, pametis visu, lai kļūtu par mūku. Tas puisis atstājis pilnīgi visu, ari miljonus dolāru vērtu māju, bankas kontus, kas ir pilni ar zaļajiem, garāžu ar antīkiem Jaguar… Neticami.
Vailers noņurdējās. Nekas nekļuva skaidrāks. Viņš prātoja, vai viņa aizdomas par Brodbentu un mūku ir pamatotas. Nez kādu iemeslu dēļ viņam bija pārliecība, ka viņi kaut kādā veidā ir visā iesaistīti.
Vienpadsmitā nodaļa
Bija jau pēcpusdiena, kad Toms iebrauca stāvvietā pie Silverstraika veikala, kas atradās noplukušu māju jūrā Tuksonas piepilsētā. Viņš novietoja savu noīrēto mašīnu un devās pāri lipīgajam asfaltam uz veikala ieeju. Iekšā gaiss bija kondicionēts līdz pat arktiskajiem apstākļiem. Fosiliju nodaļa atradās ēkas nemodernajā tālākajā galā, kur Toms atklāja pārsteidzoši pieticīgu veikalu, ar pāris fosilijām skatlogā. Zīme uz durvīm vēstīja: "Tikai vairumtirdzniecība. Iepriekšēja pieteikšanās."
Durvis bija aizslēgtas. Viņš piezvanīja, slēdzene noklikšķēja, un viņš iegāja.
Telpa vairāk atgādināja jurista biroju, nevis vienu no lielākajām fosiliju vairumtirdzniecības vietām Rietumos, tās grīdu sedza smilškrāsas paklājs, pie sienām bija iedvesmojoši plakāti par uzņēmējdarbību un apkalpošanas servisu. Pie galdiem strādāja divas sekretāres. Dažas fosilijas dekorēja plauktu pie vienas sienas un milzīgs amonīts stāvēja kafijas galdiņa vidū, kopā ar kaudzi žurnāliem par fosilijām un brošūrām, kas reklamēja Tuksonas dārgakmeņu un minerālu izstrādi.
Viena no sekretārēm pacēla skatienu, novērtēja viņa divus tūkstošus vērto Valentīno uzvalku un apavus, kas bija darināti pēc pasūtījuma, un dižmanīgi sarauca uzaci.
Kā varu palīdzēt, ser?
Man ir tikšanas ar Robertu Blzonu.
Vārds?
Brodbents.
Lūdzu, apsēdieties, mister Brodbent. Vai drīkstu piedāvāt jums ko padzerties? Kafiju? Tēju? Minerālūdeni?
Nē, paldies!
Toms apsēdās, paņēma žurnālu un to pāršķirstīja. Viņš izjuta satraukumu, pārdomādams viltību, kuru bija izplānojis. Uzvalks bija stāvējis skapi kopā ar duci citiem, kurus viņš nekad nevalkāja un kurus viņam bija nopircis tēvs Florencē un Londonā.
Pēc brīža iezvanījās telefons uz sekretāres galda.
Misters Bīzons tūlīt ar jums tiksies. Viņa pamāja uz matēta stikla durvīm, uz kurām vienkārši bija uzrakstīts BĪZONS.