Toms piecēlās, kad atvērās durvis, kurās iestājās smagas miesas uzbūves vīrietis bez žaketes, ar kaklasaiti. Viņu nevarētu atšķirt no darbā noslogota mazpilsētas jurista.
Mister Brodbent? Viņš pastiepa roku.
Viņa kabinets beidzot nodeva to, ka vīrieša nodarbošanās nav ne grāmatvedība, ne jurisprudence. Pie sienām bija plakāti ar fosiliju eksemplāriem, un stikla ietvarā bija plejāde ar krabju, medūzu un zirnekļu fosilijām, bet pašā centrā bija interesanta plāksne zivs, kam vēderā bija zivs, kurai savukārt vēderā bija grundulis.
Toms apsēdās, un Bīzons iekārtojās pie sava galda.
Vai jums patīk mans mazais dārgums? Tas man atgādina, ka šī ir zivsēdzivi pasaule.
Toms paklausīgi iesmējās par to, kas acīmredzot bija Bīzona pirmā standartfrāze.
Jauki.
Tātad mister Brodbent, Bīzons turpināja. Man nav bijis prieks ar jums jebkad agrāk strādāt kopā. Vai esat jauns šajā biznesā? Vai jums pieder veikals?
Darbojos vairumtirdzniecībā.
Mēs pārdodam daudziem vairumtirgotājiem. Bet ir dīvaini, ka neesmu ar jums jau agrāk saskrējies. Mēs esam mazs klubiņš, ziniet.
Es tikko iesāku šo biznesu.
Bīzons sakrustoja rokas uz galda un pārlaida skatienu Toma uzvalkam.
Vizītkarte?
Nenēsāju to līdzi.
Tātad, kā varu jums palīdzēt, mister Brodbent? Viņš pielieca galvu, it kā gaidot izskaidrojumu.
Es cerēju, ka varētu paskatīties uz pāris paraugiem.
Es jūs iepazīstināšu ar mūsu tā saucamo "virtuvi".
Lieliski.
Bīzons ar grūtībām piecēlās no galda, un Toms viņam sekoja pāri kabinetam uz necilām durvīm. Bīzons tās atslēdza, un viņi iegāja telpā, kas bija tikpat līdzīga alai kā Sema klubs, bet produktu vietā uz metāla plauktiem bija kaudzēm novietotas fosilijas, to tur bija tūkstošiem, varbūt pat miljons. Šur un tur vīrieši un sievietes braukāja apkārt ar autokrāvējiem vai arī paši stūma bezbortu ratus, kas bija pilni ar akmeņiem. Akmens putekļu smarža pildīja gaisu.
Te kādreiz bija Dillard's, sacīja Bīzons, bet šis veikala gals nešķita piemērots tirdzniecībai, tāpēc mēs to dabūjām par labu cenu. Tagad te ir noliktava, izstāžu zāle un savāktuve, un iesaiņotava visas operācijas vienā vietā. Neapstrādātie priekšmeti ienāk no vienas puses, un pabeigtais produkts tiek izvests ārā pa otru.
Viņš saņēma Tomu aiz elkoņa un veda viņu uz priekšu, pamājot ar roku uz sienu, pret kuru bija atbalstītas gigantiskas dzeltenbrūna akmens plāksnes.
Mēs nupat ieguvām lielisku materiālu no Zaļās upes, superīga mantiņa, to no manis var iegādāties kvadrātjardos, sadalīt un pārdot pa daļām, dabūsiet naudu atpakaļ pieckārtīgi.
Viņi nonāca pie lādēm, kas bija pilnas ar fosilijām. Toms pazina, ka tie ir amonīti.
Mēs esam lielākie amonītu pārdevēji pasaulē, nospodrināti vai neapstrādāti, pārdodam pēc svara vai skaita, gatavus vai negatavus. Bīzons turpināja iet uz priekšu, paejot garām plauktam pēc plaukta, uz kuriem bija kastes ar interesantām, spirālēs savītām čaulām. Viņš apstājās, iebāza roku kādā kastē un vienu no čaulām izvilka. Šie ir principā ļoti vienkārši, divi zaļie par mārciņu. Tur ir daži ar pirītiem, un te ir daži tiešām jauki ahāta eksemplāri. Tie maksā vairāk.
Viņš turpināja ceļu.
Ja jūs interesē insekti, es tikko dabūju ar ekskluzīviem zirnekļiem no Nkomišeilsas, Namībijā. Jauns pievedums ar krabjiem no Heinigenes, Vācijas, tie mūsdienās ir pieprasīti, par tiem maksā divus trīs simtus dolāru gabalā. Ahāta koks to pārdod pēc svara. Ieži ar papardēm. Koprolīti bērni tos dievina. Mums ir tas viss un neviens nevar pārspēt mūsu cenas.
Toms viņam sekoja. Kādā vietā Bīzons apstājās un paņēma fosiliju.
Daudzas no tām pat nav tikušas sadalītas. Tās var tā ari pārdot, ļaujot klientam tās sadalīt. Bērni nopirks trīs vai četras. Parasti tajās iekšā ir lapa vai paparde. Ik pa reizei gadās arī kāds kauls vai žoklis esmu dzirdējis, ka dažās pat atrasti zīdītāju galvaskausi. Tās ir kā azartspēle. Lūk…
Viņš pasniedza Tomam fosiliju un tad no laktas noņēma akmens āmuru.
Uz priekšu sadaliet to!
Toms paņēma āmuru un, atcerēdamies savu maskēšanos, to nedaudz neveikli pataustīja, pirms uzlika fosiliju uz laktas.
Izmantojiet cirtņa galu, Bīzons klusu sacīja.
Jā, protams, Toms pagrieza āmuru apkārt un uzsita pa fosiliju. Tā atvērās, atklājot pārakmeņojušos papardes lapu.
Viņš pamanīja, ka Bīzons viņu domīgi vēro.
Kas jums ir no, nu, augstākas kvalitātes materiāliem? Toms pajautāja.
Bīzons klusēdams devās pie aizslēgtām metāla durvīm un ieveda viņu mazākā telpā bez logiem.
Šeit mēs glabājam labās mantiņas mugurkaulnieku fosilijas, mamutu ziloņkaulu, dinozauru olas. Patiesībā es tikko dabūju jaunu pievedumu ar hadrozauru olām, vismaz sešdesmit procentu čaulas ir neskartas. Es tās atdotu par simts piecdesmit gabalā. Var dabūt četrus piecus simtus. Viņš atslēdza skapi, izņēma dārgo olu no saburzītu avīžu kaudzes un pacēla to augstāk. Toms to uzmanīgi satvēra, aplūkoja, atdeva un tad noslaucīja rokas ar zīda kabatlakatiņu, ko izņēma no kabatas. Nelielā kustība nepalika noslēpta no Bīzona skatiena. Minimālais pasūtījums ir ducis. Viņš turpināja, nonākot pie garas, zārkam līdzīgas metāla kastes, un atslēdza to, lai atklātu neregulāras formas ģipša gabalu, apmēram četras reiz trīs pēdas lielu. Lūk, te ir kaut kas pavisam jauks, Struthiomimus, četrdesmit procentus pilnīgs, tam trūkst tikai galvaskausa. Nupat kā no Dienviddakotas. Likumīgs, pavisam likumīgs, nāca no privāta rančo. Joprojām pārklāts ar apvalku, tam vajadzīga sagatavošana.
Viņš diezgan cieši palūkojās uz Tomu.
Viss, ar ko mēs šeit tirgojamies, ir likumīgs, ar parakstītiem un notāra apstiprinātiem dokumentiem no privāta zemes īpašnieka. Viņš apklusa. Tieši pēc kā jūs esat šeit ieradies, mister Brodbent? Viņš vairs nesmaidīja.
Tieši pēc tā, ko sacīju. Viss notika tā, kā Toms bija cerējis; viņš bija radījis Bīzonā aizdomas.
Bīzons noliecās un zemā balsī noteica:
Jūs neesat nekāds fosiliju tirgotājs. Viņš vēlreiz pārlaida acis viņa uzvalkam. Kas jūs esat, vai federālais?
Toms papurināja galvu, kautri un vainīgi pasmaidīdams.
Jūs mani atmaskojāt, mister Bīzon. Apsveicu! Jums taisnība, es neesmu nekāds fosiliju tirgonis. Bet es neesmu arī federālais.
Bīzons turpināja blenzt uz viņu, visa viņa rietumnieciskā draudzība bija izzudusi.
Kas tad jūs esat?
Esmu investīciju baņķieris.
Ko, pie velna, jūs gribat no manis?
Es strādāju mazai un izmeklētai klientu grupai Tālajos Austrumos Singapūrā un Dienvidkorejā. Mēs ieguldām mūsu klientu naudu. Dažreiz mūsu klienti vēlas ekscentriskus ieguldījumus veco meistaru gleznas, zelta raktuves, sacīkšu zirgus, franču vīnus… Toms apklusa un tad piebilda: Dinozaurus.
Iestājās ilgs klusums. Tad Bīzons atkārtoja:
Dinozaurus?
Toms pamāja ar galvu.
Laikam jau es ne visai pārliecinoši tēloju fosiliju tirgoni.
Atgriezās nedaudz no Bīzona draudzīguma kombinācijā ar tāda vīrieša skatienu, kurš jūtas apmierināts, ka viņu nevarēja apmuļķot.
Nē, ne pārāk. Pirmkārt, tas smalkais uzvalks. Un tad, tiklīdz jūs paņēmāt rokās to akmens āmuru, es zināju, ka jūs neesat nekāds fosiliju tirgonis. Viņš iesmējās. Tātad, mister Brodbent, kas ir šis jūsu klients un kādu dinozauru viņš meklē?
Vai varam runāt atklāti?
Saprotams.
Viņa vārds ir misters Kims, un viņš ir veiksmīgs uzņēmējs no Dienvidkorejas.