Šis Struthiomimus ir diezgan labs darījums, un par vienu simtu un divdesmit tūkstošiem…
Mans klients nav ieinteresēts grabažās. Toms bija mainījis balss toni un cerēja, ka viņa jaunais tēls ass, pašpārliecināts ieguldījumu baņķieris būs pārliecinošs.
Bīzons zaudēja smaidu.
Tās nav grabažas.
Mans klients vada miljardiem dolāru lielu uzņēmumu industriju Dienvidkorejā. Pēdējā naidīgā pārņemšana, kuru viņš uzsāka, beidzās ar otras puses priekšsēdētāja pašnāvību, gadījumu, kuru misters Kims neuztvēra kā nepatīkamu. Mans klients dzīvo darvinisma pasaulē. Viņš vēlas savai galvenajai mītnei dinozauru, kurš kalpotu par apgalvojumu tam, kas viņš ir un kā viņš vada uzņēmējdarbību.
Atkal iestājās klusuma brīdis. Tad Bīzons pajautāja:
Un tieši kāds dinozaurs tas varētu būt?
Toms lēnām pasmaidīja.
Kas gan cits kā tikai T.Rex?
Bīzons nervozi iesmējās.
Skaidrs. Jūs, protams, esat informēts, ka pasaulē ir tikai trīspadsmit tiranozauru skeleti un katrs no viņiem atrodas muzejā. Pēdējais, kas tika izlikts pārdošanā, aizgāja par astoņiem ar pusi miljoniem. Mēs nerunājam par sīknaudu.
Un esmu arī informēts, ka varētu būt vēl viens vai divi pārdošanā slepus.
Bīzons noklepojās.
Tas ir iespējams.
Un, kas attiecas uz sīknaudu, misters Kims pat neapsvērtu ieguldījumu zem desmit miljoniem. Tas vienkārši nav viņa laika vērts.
Bīzons lēnām pārjautāja:
Desmit miljoni?
Tā ir zemākā robeža. Misters Kims pieņem, ka varētu maksāt līdz piecdesmit miljoniem, varbūt pat vairāk. Toms ierunājās klusāk un pieliecās. Jūs sapratīsiet, mister Bīzon, kad es jums teikšu, ka viņu īpaši neinteresē, kā vai kur šis eksemplārs tiktu atrasts. Svarīgi ir tas, lai tas būtu pareizais eksemplārs.
Bīzons aplaizīja lūpas.
Piecdesmit miljoni? Tas nav gluži manā kompetencē.
Tad es atvainojos, ka iztērēju jūsu laiku. Toms pagriezās, lai dotos projām.
Nu, pagaidiet nedaudz, mister Brodbent. Es neteicu, ka nevarētu jums palīdzēt.
Toms apstājās.
Es varētu jūs iepazīstināt ar kādu. Ja… nu, ja mans laiks un pūles tiks atalgotas, protams.
Ieguldījumu bankas biznesā, mister Bīzon, visi, kas iesaistīti darījumā, tiek atalgoti atbilstoši savam ieguldījumam.
Tieši to arī es gribēju dzirdēt. Kas attiecas uz maksu…
Mēs būtu gatavi maksāt jums vienu procentu darījuma noslēgšanas brīdī par iepazīstināšanu ar attiecīgo personu. Apmierinoši?
Tikai īsu mirkli Bīzona uzacis saraucās aprēķinā, un tad viņa apaļajā sejā parādījās viegls smaids.
Man šķiet, ka mēs varētu sadarboties, mister Brodbent. Kā jau teicu, es pazīstu džentlmeni…
Dinozauru mednieku?
Nē, nē, nepavisam. Viņam nepatīk smērēt rokas. Laikam jau varētu viņu saukt par dinozauru pārdevēju. Viņš dzīvo netālu, mazā pilsētā pie Tuksonas.
Kādu brīdi abi klusēja.
Nu? jautāja Toms, paaugstinot balsi tieši līdz pareizajam nepacietības līmenim. Ko mēs vēl gaidām?
Divpadsmita nodaļa
Madokss noliecās aiz staļļa vērodams. Bērni jāja apkārt pa manēžu, kliedzieniem mijoties ar smiekliem. Viņš jau tur bija kādu stundu, un tikai tagad idiotu jāšanas sacīkstes, vai arī kas tas bija, likās beidzamies. Bērni sāka izklīst, un drīz vien viņi jau palīdzēja noņemt seglus zirgiem un tos izsukāt, aizvedot viņus atpakaļ citu pēc cita uz ganībām. Madokss nogaidīja, viņa muskuļi sāpēja, viņš bija viss sasprindzis un vēlējās, kaut būtu atnācis piecos, nevis trijos. Beidzot bērni atvadījās, un mašīnas un busiņi izbrauca ārā no stāvvietas aiz mājas, mājienu un ardievu klaigu pavadīti.
Viņš paskatījās pulkstenī. Četri. Šķita, ka nav palicis neviens, kurš palīdzētu visu sakopt, Sallija bija viena pati. Viņa neizbēgs, kā bija to izdarījusi pagājušo reizi. Viņa bija pavadījusi garu dienu un nogurusi. Viņa ies iekšā un atpūtīsies, varbūt ieies vannā.
Ar šo interesanto domu prātā Madokss vēroja pēdējo busiņa šoferi aizbraucam pa ceļu, atstājot aiz sevis smilšu mākoni. Lēnais mākonis izklīda un pazuda zeltainajā pēcpusdienas saulē, un viss noklusa. Viņš vēroja, kā Sallija šķērso pagalmu, nesdama rokās pilnu klēpi iemauktu un pavadu. Viņa bija ļoti izskatīga, tērpusies džinsos un baltā blūzē, jātnieces zābakiem kājās. Garie, blondie mati plīvoja, viņai ejot. Viņa pienāca pie staļļa, iegāja tajā, un Madokss varēja dzirdēt, kā viņa kustas, pakar zirglietas un sarunājas ar zirgiem.
Vienu bridi viņa nebija tālāk kā pāris pēdu no viņa nelīdzenās koka sienas otrā pusē. Bet šis nebija īstais laiks; viņam vajadzēja sagrābt sievieti tieši mājā, kur ierobežotā telpa noslāpēs jebkādas skaņas, ko viņa izdotu. Lai gan tuvākie kaimiņi bija ceturtdaļjūdzes attālumā, skaņa pārnēsājās, un nekad nevarēja zināt, kurš varētu staigāt vai jāt netālu.
Viņš izdzirdēja stalli vēl kādas kustības, zirgu smago elpošanu un kārpīšanos ar kājām, lāpstas skrapstu, klusu murmināšanu. Pēc desmit minūtēm viņa iznāca un iegāja mājā pa pagalma puses durvīm. Madokss caur logu redzēja viņu staigājam pa virtuvi, piepildot pie krāna kannu un uzliekot to uz plīts, iznesot krūzi un kaut ko līdzīgu tējas maisiņu kastītei. Viņa piesēdās pie virtuves galda un gaidot, kad uzvārīsies ūdens, pāršķirstīja žurnālu. Tēja un tad vanna? Viņš nevarēja būt pārliecināts, un labāk bija negaidīt. Sallija bija tur, kur viņš vēlējās, lai viņa būtu, virtuvē. Tējas gatavošana un dzeršana prasīs vismaz piecas minūtes, dodot viņam to iespēju, kuru viņam vajadzēja.
Madokss rīkojās ātri, uzvelkot plastmasas apavus, plastmasas lietusmēteli, matu tīkliņu, dušas cepurīti un zeķi. Viņš pārbaudīja Glock 29, izņēma magazīnas kārbu un iestūma to atpakaļ vietā. Tad viņš atlocīja mājas karti un rūpīgi to izpētīja pēdējo reizi. Viņš skaidri zināja, ko vēlas darīt.
Pavirzījies uz staļļa otru pusi, kur Sallija nevarēja viņu saredzēt pa virtuves logu, viņš iztaisnojās, aši šķērsoja pagalmu, iesteidzās pa vārtiem, kas veda uz lieveni, un ātri piespiedās pie mājas sienas. Viņš paglūnēja dzīvojamā istabā un, ieraudzījis, ka tā ir tukša Sallija joprojām bija virtuvē -, veikli ievietoja ķīli vietā, kur bija durvju aizšaujamais, izstūma ķili otrā pusē un nogrūda uz leju. Durvis atvērās ar skaļu klikšķi; viņš pastūma tās vaļā, ielīda iekšā, aizvēra un piespiedās pie sienas stūrī, kur gaitenis veda no dzīvojamās istabas uz virtuvi.
Viņš dzirdēja, kā virtuvē nočīkst krēsls.
Kas tur ir?
Viņš nekustējās. Gaitenī bija dzirdami mīksti, uzmanīgi soļi.
Vai tur kāds ir?
Madokss nogaidīja, kontrolēdams savu elpošanu. Viņa ienāks paskatīties, kas tas par troksni. Viņš dzirdēja gaitenī vēl pāris piesardzīgu soļu, kas apstājās, kad viņa acīmredzot vilcinājās pie dzīvojamās istabas stenderes. Viņa bija aiz stūra tik tuvu, ka Madokss varēja dzirdēt, kā viņa elpo.
Hallo! Vai tur kāds ir?
Viņa varētu pagriezties un iet atpakaļ uz virtuvi. Viņa varētu doties pie telefona. Bet nebija pārliecināta… Viņa bija dzirdējusi troksni, viņa stāvēja pie durvīm, dzīvojamā istaba izskatījās tukša… tas varēja būt jebkas krītošs zars, kas trāpīja pa logu, vai arī putns, kurš ielidojis stiklā. Madokss skaidri zināja, ko viņa domā.
No virtuves puses atskanēja zema svilpošana, kāpjot spalgumā. Tējkanna vārījās.
Pie velna!
Viņa aši apgriezās, un Madokss dzirdēja viņas soļus atbalsojamies gaitenī pa ceļam uz virtuvi.