Madokss noklepojās klusu, bet skaidri, lai viņa atgrieztos.
Soļi apstājās.
Kas tur ir?
Svilpošana virtuvē kļuva skaļāka.
Pēkšņi viņa ieskrēja atpakaļ dzīvojamā istabā. Madokss izlēca pretī un, sev par milzīgu pārsteigumu, ieraudzīja sievietei rokā trīsdesmit astoņu milimetru ieroci. Viņa pagriezās, un Madokss metās pie viņas kājām tieši tajā pašā brīdī, kad viņa izšāva. Madokss ar visu spēku norāva viņu uz paklāja. Sallija iekliedzās, pavēlās sāņus, blondajiem matiem pajūkot, un viņas ierocis aizkūleņoja pār paklāju, bet dūre paslējās augšup un iebelza Madoksam pa galvu.
Maita ar dzeltenajiem matiem.
Madokss mežonīgi sita pretim, ar kreiso roku pieķerdamies kaut kam mīkstam, tad uzvēlās Sallijai virsū, piespiežot viņu pie grīdas. Viņa ieelsās un cīnījās, bet Madokss uzgūlās viņai ar visu savu svaru un pielika Glock pie auss.
Tu maita! Viņa pirksts gandrīz gandrīz nospieda mēlīti.
Sallija cīnījās, spārdījās un kliedza. Viņš piespieda stingrāk, guļot Sallijai virsū un saspiežot viņas kājas starp savējām. Viņš lika sev saņemties. Jēziņ, viņš bija gandrīz vai nošāvis šo sievieti, un varbūt viņam vēl nāksies to darīt.
Es tevi nogalināšu, ja man to vajadzēs. Es to izdarīšu.
Viņa turpināja cīkstēties, izdodama nesaprotamas skaņas.
Viņa bija neticami stipra, pārgalvīga.
Es tevi nogalināšu. Neliec man to darīt, bet, tici man, es to izdarīšu, ja tu nerimsies.
Viņš to domāja nopietni, Sallija sadzirdēja to, ka tas ir nopietni, un rimās. Tiklīdz viņa apklusa, Madokss pastiepa kāju, mēģinādams aizsniegt viņas ieroci, kas gulēja uz paklāja apmēram desmit pēdu attālumā.
Nekusties!
Madokss sajuta sievieti zem sevis žagojamies no bailēm. Labi. Viņai vajadzēja baidīties. Viņš bija nonācis tik tuvu, lai viņu nogalinātu, ka to gandrīz sajuta.
Viņš aizķēra ar pēdu ieroci, pievilka to sev klāt, pacēla un iebāza kabatā. Tad iegrūda Glock stobru Sallijai mutē un sacīja:
Mēs to atkal izmēģināsim. Tagad tu zini, ka es tevi nogalināšu. Pamāj ar galvu, ja tu saproti.
Sallija pēkšņi spēcīgi sagrozījās un nikni iespēra viņam pa stilbiem, bet viņa vairs nespēja piecelties, un Madokss izbeidza viņas cīkstēšanos, asi, sāpīgi saspiezdams ar roku viņas kaklu.
Nepretojies man!
Tomēr cīniņš turpinājās.
Viņš pagrieza stobru tā, ka Sallija sāka rīstīties.
Tas ir ierocis, maita, vai saproti?
Viņa beidza pretoties.
Dari to, ko es lieku, un neviens netiks sāpināts. Pamāj, ja saproti.
Sallija pamāja, un viņš nedaudz atbrīvoja savu tvērienu.
Tu nāksi man līdzi. Jauki un viegli. Bet pirmkārt man būs tev jālūdz kaut ko izdarīt.
Atbildes nebija. Madokss iebāza stobru viņai dziļāk mutē.
Sallija pamāja ar galvu.
Viss viņas ķermenis drebēja.
Tagad es tevi atbrīvošu. Nevienas skaņas. Nekādas kliegšanas. Nekādu pēkšņu kustību. Es tevi ātri vien nogalināšu, ja tu nedarīsi tieši to, ko tev lieku.
Viņa vēlreiz pamāja un norīstījās.
Vai tu zini, ko es gribu?
Sallija papurināja galvu. Madokss joprojām gulēja viņai virsū, kājas apvijis ap viņējām, turot viņu cieši.
Es gribu piezīmju grāmatiņu. To, kuru tavs vīrs dabūja kanjonā. Vai tā ir mājā?
Sallija atkal papurināja galvu.
Tā ir pie tava vīra?
Sallija neatbildēja.
Tā bija pie viņas vīra. Madokss par to bija pārliecināts.
Tagad klausies manī uzmanīgi, Sallija. Es netaisos spēlēties. Viens nepareizs solis, viens kliedziens, viens muļķīgs triks un es tevi nogalināšu. Tas ir pavisam vienkārši.
Viņš runāja nopietni, un Sallija to saprata.
Es atbrīvošu tevi un atkāpšos. Tu pieiesi pie telefona automātiskā atbildētāja tur pie galda. Tu ierunāsi tādu ziņojumu. Sveiki, šeit Toms un Sallija. Toms ir devies darba darīšanās, un es negaidīti esmu projām no mājām, tāpēc mēs nevarēsim ar jums uzreiz sazināties. Atvainojiet, es vēlāk visiem piezvanīšu. Atstājiet ziņojumu, paldies! Vai vari to izdarīt normālā balsī?
Sallija neatbildēja.
Viņš pagrozīja stobru.
Mājiens.
Viņš izņēma stobru no mutes, un Sallija noklepojās.
Pasaki to! Es gribu dzirdēt tavu balsi.
Es to izdarīšu.
Viņas balss bija drebelīga. Madokss atlaida viņu, bet ieroci nenolaida, kamēr viņa lēnām piecēlās.
Dari, kā liku. Es pārbaudīšu ziņojumu no sava mobilā telefona, tiklīdz tu beigsi runāt, un, ja nebūs, kā vajag, ja tu esi izdomājusi kaut kādus trikus, ar tevi ir cauri.
Sallija piegāja pie galda ar telefona aparātu, piespieda podziņu un ierunāja ziņojumu.
Tava balss ir pavisam nervoza. Izdari to vēlreiz. Dabiski.
Viņa atkārtoja vēlreiz un vēl trešo reizi, līdz Madoksam šķita, ka skan pareizi.
Labi. Tagad mēs iziesim ārā kā divi normāli cilvēki, tu pa priekšu, es piecas pēdas aiz tevis. Tu pat ne uz mirkli neaizmirsti, ka man ir ierocis. Mana mašīna ir novietota birztalā apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā augšup pa ceļu. Vai zini, kur tā atrodas?
Viņa pamāja ar galvu.
Uz turieni mēs iesim.
Pagrūzdams viņu pāri dzīvojamai istabai, Madokss sajuta mitrumu sev pie stilbiem. Viņš pavērās lejup. Plastmasas lietusmētelis bija saplēsts, un no bikšu kabatas karājās auduma strēmele. Madokss bija pārsteigts, jo neko nebija jutis un joprojām neko nejuta. Viņš pārlaida skatienu paklājam, bet neredzēja nekādus pierādījumus, ka asinis notecējušas uz grīdas. Viņš pasniedzās lejup ar roku, pārbaudīja, pirmo reizi sajūtot sāpes.
Maita! Blondīne bija viņu ievainojusi.
Viņš izveda Salliju ārā no mājas, drīz vien nonākot pie paslēptās mašīnas. Tiklīdz viņi bija birztalas koku aizsegā, viņš izņēma no mugursomas pāris kāju dzelžu un pameta Sallijai.
Uzliec tos!
Viņa noliecās un, kādu bridi neveikli ar tiem rīkojusies, aizcirta tos.
Aizliec rokas aiz muguras.
Viņa paklausīja, un Madokss apgrieza viņu otrādi un uzlika ari roku dzelžus. Tad viņš atvēra mašīnas priekšējās durvis.
Kāp iekšā!
Sallija ar pūlēm apsēdās un ievilka arī kājas mašīnā.
Madokss attaisīja mugursomu, izņēma hloroforma pudeli un auduma lupatiņu un uzlēja uz tās pamatīgu devu.
Nē! Viņš dzirdēja Salliju iekliedzamies. Nē, nedari to! Viņa pacēla kājas, lai Madoksam iespertu, bet viņai nebija pārāk daudz vietas, kur izvērsties, un viņš jau bija pavirzījies priekšā, piespiežot viņas dzelžos saistītās rokas un piebāžot lupatiņu viņai pie sejas. Sallija cīnījās, kliedza, grozoties un spārdot, bet pēc īsa brīža saļima.
Madokss pārliecinājās, ka viņa ieelpojusi kārtīgu devu, un tad ieslīdēja aiz stūres. Sallija gulēja saļimusi uz sēdekļa nedabiskā pozā. Madokss pasniedzās, saslēja viņu augšup un atbalstīja pret durvīm, aizbāza spilvenu viņai aiz galvas un aplika apkārt segu, līdz izskatījās, ka viņa ir mierīgi aizmigusi.
Viņš attaisīja logu, lai dabūtu ārā no mašīnas hloroforma smaku, tad noņēma zeķi, dušas cepuri, novilka lietusmēteli, saritinot to visu un iebāžot atkritumu maisā.
Iedarbinājis mašīnu, viņš izbrauca no birztalas un devās lejā pa lauku ceļu uz astoņdesmit ceturto šoseju. Nobraucis desmit jūdzes, viņš nogriezās uz neievērojama ceļa, kas veda uz Kārsona nacionālo liegumu, uz CAK nometni pie Irbju līča.
Sieviete gulēja, atbalstījusies pret durvīm, acis aizvērusi, blondie mati bija izjukuši. Madokss nopētīja viņu. Sasodīts, viņš nodomāja, izskatīga gan īsta skaistule ar medus krāsas matiem.