Tuksnešainais kanjons pagriezās un tad vēlreiz pagriezās. Vezerss, mēģinādams likt lietā vienu un to pašu triku divas reizes, bija mēģinājis Labirintā tikt no Madoksa vaļā. Vecais maita, iespējams, viņš varēja apmuļķot Džimsonu Madoksu vienu reizi. Bet nekādā ziņā divas reizes.
Viņš slāja pa kanjonu, ar garajām kājām atstājot zemē pēdas. Ar karti un GPS viņš bija pavadījis lielāko nedēļas daļu, klīzdams pa Labirintu un mēģinādams atrast ceļu. Tas nebija izrādījies lieks laika kavēklis, jo tagad viņš pārzināja Labirintu, kā arī lielu daļu plakankaļņu apkārtnes. Viņam bija pietiekami daudz laika, lai izplānotu savu uzbrukumu Vezersam, un viņam tas bija izdevies ideāli.
Madokss ieelpoja viegli smaržīgo kanjonu gaisu. Te nebija lielas atšķirības no Irākas, kur viņš bija kādu laiku dienējis Tuksneša vētras kara laikā. Ja bija kāda vieta, kas gluži pretēja cietumam, tad tieši te neviens tevi neierobežoja, neviens neuzmācās, nebija nekādu pederastu vai nēģeru, kas bojāja gaisu. Sauss, tukšs un kluss.
Pie Labirinta ieejas smilšakmens kolonnas viņš pagriezās. Vīrs, kuru viņš bija nošāvis, gulēja uz zemes, tumšs siluets puskrēslā.
Madokss apstājās. Uz nošauto un no viņa veda svaigas pēdas.
Madokss sāka skriet.
Ķermenis gulēja uz muguras, rokas gar sāniem, lakatiņš uzmanīgi pārklāts pār seju. Kāds te bija atnācis. Šis cilvēks pat varēja kļūt par liecinieku. Viņš bija jājis ar zirgu un varēja doties tiešā ceļā uz policiju.
Madokss piespieda sevi nomierināties. Pat uz zirga muguras tas prasītu vīram pāris stundu, lai tiktu līdz Abikijai, un vismaz vēl vairākas stundas, līdz atgrieztos kopā ar policiju. Pat ja viņi izsauktu helikopteru, tam būtu jālido pāri Santafē, astoņdesmit jūdzes uz dienvidiem. Tātad viņam bija vismaz trīs stundas, lai dabūtu piezīmju grāmatiņu, paslēptu nošauto un tiktu no šejienes projām.
Madokss pārmeklēja ķermeni, izvandot nogalinātā kabatas un pārbaudot viņa somu. Plauksta sataustīja akmeni vīrieša kabatā, viņš to izvilka un, ieslēdzis lukturi, pārbaudīja. Tas noteikti bija iežu paraugs, kaut kas tieši tāds, ko Korvuss bija vēlējies.
Tagad bija jāatrod piezīmju grāmatiņa. Neņemdams vērā asinis, viņš atkal pārmeklēja ķermeni, pagrieza to, iztaustīja otru pusi un aizkaitināts iespēra pa līķi. Viņš pavērās apkārt. Nošautā ēzelis stāvēja simts jardu attālumā, joprojām apkrauts ar mantām, un snauda.
Madokss attaisīja mezglus un noņēma seglus. Atraudams vaļā brezenta somu, viņš iztukšoja to smiltīs. Ārā izkrita elektroniskie piederumi, āmuri, cirtņi, kartes un rokas GPS komplekts, kafijas kanniņa, panna, tukši ēdiena maisiņi, pāris zirga pinekļu, netīra apakšveļa, vecas baterijas un salocīta pergamenta papīra loksne.
Madokss paņēma pergamentu. Uz tās bija primitīva karte ar neveikli uzzīmētām kalnu virsotnēm, upēm, akmeņiem, svītrotām līnijām, seni spāņu burti un tur, tieši pa vidu, ar tinti spēcīgi bija ievilkts spāņu stila X.
Jēziņ, tiešām īsta dārgumu karte.
Dīvaini gan, ka Korvuss to nebija pieminējis.
Madokss salocīja pergamentu un, iebāzis to krekla kabatā, atsāka meklēt piezīmju grāmatiņu. Rāpodams uz ceļiem, viņš pārskatīja visus izbirušos instrumentus un krājumus un atrada visu, ko vien varēja, tikai ne piezīmju grāmatiņu.
Viņš pārbaudīja elektroniskos piederumus. Mājās darināts mēsls, ielocīta metāla kaste ar dažiem slēdžiem, ciparnīcām un mazu LED ekrānu. Korvuss nebija to pieminējis, taču tas izskatījās svarīgs. Būs labāk, ja viņš arī to paņems.
Madokss vēlreiz pārmeklēja mantas, atvēra seglu kabatas, izberot miltus un sausās pupas, pārbaudīja, vai nav kādi apslēpti nodalījumi, noraujot seglu vilnas oderi. Nekādas piezīmju grāmatiņas. Atgriezdamies pie mirušā ķermeņa, Madokss pārbaudīja jau trešo reizi ar asinīm piesūkušās drēbes, meklēdams četrstūrainu priekšmetu. Bet vienīgais, ko viņš atrada, bija zīmuļa galiņš labajā kabatā.
Viņš apsēdās, juzdams, ka iesāpas galva. Vai vīrs uz zirga būtu paņēmis piezīmju grāmatiņu? Vai tā bija nejaušība, ka tas vīrs ieradies, vai ari ne? Prātā iešāvās drausmīga doma: vīrs uz zirga bija viņa sāncensis. Viņš darīja tieši to, ko Madekss bija darījis, sekojis Vezersam un cerējis, ka varēs iegūt naudu no sava atklājuma. Varbūt viņš bija uzgājis piezīmju grāmatiņu.
Nu, Madokss toties bija atradis karti. Un viņam šķita, ka šī karte varētu būt tikpat svarīga, cik grāmatiņa, iespējams, ka vēl svarīgāka.
Madokss nopētīja apkārtni, mirušā vīra ķermeni, asinis, ēzeli, nekārtību uz zemes. Policija bija ceļā. Ar lielu piespiešanos Madokss sāka elpot mierīgāk, kontrolēja savus sirdspukstus, atcerēdamies meditācijas paņēmienus, kurus bija iemācījies, sēžot cietumā. Viņš izelpoja, ieelpoja, liekot ātrajai sirds dauzīšanai norimt līdz vienmērīgai darbībai. Miers pamazām atgriezās. Viņam vēl bija pietiekami daudz laika. Viņš izņēma no kabatas akmens paraugu un pagrieza to pret mēness gaismu, un tad izņēma karti. Gan jau visi šie ieguvumi apmierinās Korvusu.
Bet vispirms viņam bija jāapglabā mironis.
Ceturta nodaļa
Detektīvs leitnants Džimijs Vailers sēdēja policijas helikopterā, velnišķīgi noguris, visā ķermenī juzdams dzinēja dunēšanu. Viņš palūkojās lejā uz spokaino nakts ainavu, kas slīdēja zem viņiem. Helikoptera pilots sekoja Čamas upes kursam, katrs līkums zaigoja kā līks austrumnieku zobens. Viņi palidoja garām pie upes krasta izvietotajiem mazajiem ciematiem, no kuriem nebija redzams nekas vairāk par uguntiņām, Sanhuanpuevla, Medanalesa, Abikija. Ik pa laikam uz 84. šosejas pavīdēja kāda vientulīga mašīna, visaptverošajā tumsā iemezdama nelielu dzeltenu gaismas stariņu. Ziemeļos no Abikijas rezervāta jebkāda gaisma vispār nozuda; lejā vīdēja tikai Čamas mežonīgā apgabala kalni un kanjoni, un plašā plakankaļņu valstība, kura nebija apdzīvota līdz pat Kolorādo štata robežām.
Vailers nogrozīja galvu. Tā bija nejauka vieta, kur tikt noslepkavotam.
Krekla kabatā viņš sataustīja Marlboro paciņu. Viņš bija aizkaitināts, jo bija piecelts pusnaktī, aizkaitināts, jo izrādījās, ka Santafē vienīgais policijas helikopters ir brīvs, aizkaitināts, ka nevarēja atrast medicīnas ekspertu, aizkaitināts, jo viņa paša palīgs bija devies uz zelta kazino pilsētām izšķiest savu niecīgo algu azartspēlēs un bija izslēdzis telefonu. Piedevām pie tā visa maksa par helikoptera izmantošanu bija seši simti dolāru stundā, un šie izdevumi tika ņemti tieši no viņa budžeta. Un šis bija tikai pirmais lidojums. Nāksies veikt otro kopā ar mediķu un nozieguma vietas ekspertu komandu, pirms varēs pārvietot ķermeni un savākt pierādījumus. Un tad viss nāks atklātībā… Iespējams, Vailers cerīgi nodomāja, ka tas ir tikai vēl viens narkotiku dēļ izdarīts noziegums un citur kā dienas avīzē New Mexican nenoturēsies.
Jā, lūdzu, kaut tas būtu ar narkotikām saistīts noziegums!
Tur! Hoakina kanjonā. Jādodas uz austrumiem, Brodbents sacīja pilotam. Vailers uzmeta skatienu vīram, kurš bija izbojājis viņam vakaru. Viņš bija gara auguma un izskatījās pēc klaidoņa, kājās viņam bija novalkāti kovboja zābaki, no kuriem viens bija salāpīts ar līmlenti.
Helikopters nogriezās no upes.
Vai varat lidot zemāk?
Helikopters nolaidās zemāk, tajā pašā laikā arī samazinādams ātrumu, un Vailers mēness gaismā ieraudzīja kanjonu aprises, kuru dziļums šķita kā bezgalīgas plaisas zemē. Spokaina, ellišķīga valstība.