Toms norija siekalas, nespēdams ierunāties.
Mums te sienā ir lodes caurums. īpašo operāciju komandas zēni ir ceļā, lai to izņemtu.
Toms samazināja ātrumu un pielika pamatīgas pūles, lai koncentrētos.
Vai jūs tur esat? atkal atskanēja Vailera balss.
Toms centās ierunāties.
Detektīv Vailer, pateicos par pūlēm, bet viss ir kārtībā. Es tikko dzirdēju ziņu no Sallijas. Viņai viss ir labi.
Tiešām?
Viņas mamma ir saslimusi, viņai bija jāaizbrauc uz Albukerki.
Džips stāv garāžā.
Viņa paņēmusi taksometru, mašīna ir bojāta.
Un fords?
Tas domāts tikai zirgu vešanai.
Skaidrs. Bet tā lode…
Tomam izdevās iesmieties.
Jā. Tā… tā ir no seniem laikiem.
Izskatās svaiga.
Pirms pāris dienām. Mans ierocis nejauši izšāva.
Vai tiešām? Balss skanēja auksti.
-Jā.
Vai pateiksiet man, kas tas par ražojumu un kalibru?
Trīsdesmit astotā kalibra Smith & VVesson. Iestājās ilgs klusums. Kā jau teicu, detektīv, atvainojiet, ka jūs iztraucēju. Tiešām. Viltus trauksme.
Uz paklāja te ir ari asins traips. Vai tas ari vecs?
Toms īsti nevarēja atrast atbildi uz šo jautājumu. Viņam
kļuva nelabi. Ja tie kretīni būs viņai nodarījuši pāri…
Daudz asiņu?
Tikai neliels plankums. Joprojām mitrs.
Nezinu, kur tas radies, detektīv. Varbūt kāds… iegrieza sev. Viņš norija siekalas.
Kurš? Jūsu sieva?
Nezinu, ko lai atbildu.
Toms klausījās klausulē dzirdamajā šņākoņā. Viņam vajadzēja paspēt uz lidmašīnu un sadarboties ar to vīru. Viņš nekad nepiedos sev, ka atstājis Salliju vienu pašu.
Mister Brodbent? Vai esat pazīstams ar frāzi "iespējamais motīvs"?
-Jā.
Tieši tas mums šeit ir. Mēs iegājām maja ar jusu atļauju, mēs atradām iespējamo motīvu, kas norāda uz izdarītu noziegumu, un tagad mēs to izmeklēsim. Šajos apstākļos mums nevajag kratīšanas orderi.
Toms norija siekalas. Ja laupītājs novēro māju un redz, ka tā ir pilna ar policistiem…
Dariet to ātri.
-Jūs sakāt, ka jūsu lidmašīna ielido septiņos trīsdesmit? jautāja Vailers.
-Jā.
Es vēlētos redzēt jūs un jūsu sievu vai nu māte ir slima vai ne šovakar. Policijas iecirkni. Tieši deviņos. Iesaku atvest arī to advokātu, kuru jūs minējāt. Man ir tāda sajūta, ka jums viņš būs nepieciešams.
Es nevaru. Deviņos nevaru. Tas nav iespējams. Un mana sieva ir Albukerkē…
Tā nav izvēles tikšanās, Brodbent. Jūs būsiet tur deviņos, vai arī es izdošu orderi jūsu arestam. Vai skaidrs?
Toms norija siekalas.
Manai sievai ar to nav nekāda sakara.
Ja neieradīsieties kopā ar viņu, jūsu problēma saasināsies. Un ļauj man tev teikt, draudziņ, ka tā jau ir pietiekami slikta.
Klausule tika nolikta.
TREŠĀ DAĻA. IRBJU LĪCIS
Viņa bija plecos divdesmit pēdas plata un piecdesmit pēdas gara. Viņa svēra apmēram sešas tonnas. Viņas kājas bija vairāk nekā desmit pēdu garas, ar pašiem spēcīgākajiem muskuļiem, kādi jebkad attīstījušies mugurkaulniekam. Staigādama viņa turēja asti augstu gaisā un spēra divpadsmit līdz piecpadsmit pēdas platus soļus. Skrienot viņa varēja attīstīt ātrumu trīsdesmit jūdzes stundā, taču vairāk nozīmīga bija viņas veiklība, lokanums un zibenīgie refleksi. Viņas pēdas bija apbruņotas ar četriem zobenam līdzīgiem nagiem, trim priekšā un rudimentāru pirkstveida izauguma piesi aizmugurē. Viņa staigāja uz pirkstgaliem. Viens vienīgs labi notēmēts spēriens varēja pāršķelt uz pusēm simts pēdu garu putniegurņa dinozauru.
Viņas žokļi bija trīs pēdas gari, ar sešdesmit zobiem. Viņa izmantoja četrus priekšzobus, lai saplosītu medījumu un novilktu tam ādu no kauliem. Daži zobi abos sānos bija gandrīz divpadsmit collas gari un platumā tik lieli kā bērna dūre. Aizmugurē tie bija robaini, tādējādi pēc košanas viņa varēja saturēt savu medījumu, kamēr sasmalcināja. Vienā reizē viņa spēja nokost barību, kas svēra vairākus simtus mārciņu. Caurumu un kanālu labirints galvaskausā deva viņai milzīgu spēku un vieglumu, kā arī lokanumu. Viņai bija divi dažādi košanas paņēmieni lielais kodiens, kas izgriezās laupījumam cauri kā šķēres, un "riekstkoža" kodiens, lai sadragātu bruņas un kaulus. Aukslējas atbalstīja tievi statņi, kas ļāva galvaskausam izplesties uz sāniem un izstaipīties, lai gaļas gabalus varētu norīt veselus.
Ar saviem žokļa muskuļiem viņa spēja, pēc aptuvena aprēķina, izkost cauri tēraudam.
Viņas "rokas" bija mazas, ne lielākas kā cilvēkam, taču daudzas reizes stiprākas. Tām bija divi izliekti nagi deviņdesmit grādu leņķī, lai pastiprinātu to satveršanas un ciršanas spēju. Skriemelis, pie kura piestiprinātas ribas, bija tik plats kā kafijas kanna, lai atbalstītu viņas vēderu, kam bija jānes vairāk nekā ceturtdaļu tonnas tikko aprītās barības.
Viņa nelabi oda. Mutē bija pūstošas gaļas gabali un kumosi, un sasmakuši tauki, kas, iesprūduši īpašās zobu plaisās, piedeva viņas kodienam papildu nāvīgumu. Pat ja upuris izbēga no sākotnējā uzbrukuma, tas droši vien drīz nobeigtos no kādas infekcijas vai asins saindēšanās. Kauli, kurus viņa izmeta kopā ar izkārnījumiem, dažreiz bija pavisam sairuši no indīgajām sālsskābēm, kas viņai veicināja gremošanu.
Pakauša kauls kaklā bija greipfrūta lielumā, un tas ļāva viņai pagriezt galvu gandrīz par simts astoņdesmit grādiem, tādējādi viņa varēja kost visos virzienos. Kā cilvēkam viņas acis skatījās uz priekšu, dodot stereoskopisku redzi, un viņai bija lieliska smaržas un dzirdes izjūta. Viņas visvairāk iecienītie upuri bija putniegurņa dinozauri, kas trokšņaini klīda pa milzīgajiem mežiem, taurējot, lai saturētu baru kopā un jaunos pie mātēm. Bet viņa pielāgojās apstākļiem un ņēma visu, kas vien bija ēdams.
Pārsvarā viņa medīja no slēpņiem, ilgi un zaglīgi pielavotos un tad ātri pieskrienot. Viņa bija labi maskējusies meža krāsās, bagātīgos zaļo un brūno toņu rakstos.
Jaunībā viņa medīja barā, taču, kad pieauga, darbojās viena pati. Viņa neuzbruka upurim un necīnījās ar to līdz nāvei, bet slepus tam uzklupa un raidīja vienu mežonīgu kodienu, zobiem izgriežoties cauri bruņām, lai sasniegtu galvenos orgānus un pulsējošās artērijas; un brīdī, kad bija satvērusi savu upuri kā tārpu uz āķa, viņa saķēra tā kāju un pārlauza. Tad palaida un atkāpās drošā attālumā, kamēr upuris veltīgi auroja, cirtās, raustījās krampjos un noasiņoja līdz nāvei.
Kā jau daudzi plēsoņas, viņa rakņājās pa atkritumiem; viņa ēda jebko, ja vien tā bija barība. Iegremdējot zobus pūžņojošā, tārpu pilnā sprāgonī, viņa jutās tik apmierināta, kā norijot veselu, pukstošu sirdi.
Pirmā nodaļa
Vaimans Fords apstājās, nolūkodamies lejup uz milzigo plaisu, kura pāršķēla zemi un kuru sauca par Tiranozauru kanjonu. Pirms desmit jūdzēm viņš bija pagājis garām melnai bazalta dzīslai, no kuras kanjons bija aizņēmies savu vārdu, un tagad viņš atradās dziļi tajā iekšā, tālāk, nekā jebkad bija devies. Tā bija pamesta vieta. Kanjona sienas stiepās arvien augstāk, jo tālāk viņš gāja, līdz tās viņam klaustrofobiski spiedās virsū no abām pusēm. Akmeņi māju lielumā bija atdalījušies no klintīm un gulēja sabiruši kanjona gultnē starp solončaku joslām, vējš bija sacēlis putekļus, kas virmoja kā balti plīvuri. Fordam šķita, ka nekas cits kanjonā nav sastopams kā tikai daži sālszāles krūmāji un, protams, arī klaburčūsku pārpilnība.