Выбрать главу

Viņš satrūkās, kad priekšā ieraudzīja lēnu kustību, klaburčūskai ar rombveida joslām uz muguras un tik resnu ķer­meni kā viņa roka aizlokoties pa smiltīm, izšaujot mēlīti un izdodot lēnas, klabošas skaņas. Fords nodomāja, ka čūskām tagad, kad karstums pārgājis, ir laiks nākt ārā no savām slēp­tuvēm, lai uzsāktu nakts medības.

Fords turpināja ceļu, ieejot atpakaļ ritmā un pieveicot ar savām garajām kājām jūdzi pēc jūdzes. Daudzi sāņus kanjo­ni veda bezgalībā, pretim saulrietam. Kad kanjons jau atkal pagriezās, kļuva redzami priekšā lieli akmeņi, tie, kurus viņš bija ievērojis no Navahas nogāzes un kurus kaprīzi bija no­dēvējis par Plikpauriem. Kanjona zemākā daļa jau bija ēnā, iegrimdama siltā, oranžā gaismas strēlē, kas krita no aus­trumu virsotnes.

Fords jutās pateicīgs, ka diena beigusies. Viņš jau no pa­ša rīta bija taupījis ūdeni, un atvēsušais gaiss patīkami ma­zināja slāpes.

Tuksnesī nakts uznāk ātri. Viņam nebūs daudz laika, lai izvēlētos labu apmetnes vietu. Ašā solī viņš turpināja ceļu lejā pa kanjonu, skatīdamies pa kreisi un pa labi, un drīz vien ieraudzīja meklēto: mierīgu vietu starp nokritušiem akme­ņiem, kur bija mīkstas, gludas smiltis. Viņš noņēma mugur­somu un iemalkoja ūdeni, mutē to paskalinot, lai pirms no­rīšanas cik vien iespējams izbaudītu. Viņam vēl bija palikušas piecpadsmit, varbūt divdesmit minūtes gaismas. Kāpēc gan to iztērēt, gatavojot ēdienu un guļvietu? Atstājis savas man­tas, viņš uzkāpa kanjonā līdz Plikpauru sākumam. No tuvā­ka skatu punkta tie vairāk līdzinājās gigantiskām, saspies­tām suņusēnēm nekā galvaskausiem; katrs no tiem bija apmēram trīsdesmit pēdas plats un varbūt divdesmit pēdas augsts, izkalts no tumši oranža smilšakmens slāņa, caurausts ar tievākām vīna krāsas slānekļu dzīslām. Daži lielākie ak­meņi sašķaidīti gulēja zemē ar atlūzušiem gabaliem.

Fords iegāja starp smilšakmens kolonnām, kas turēja pa­celtus apaļos akmens kupolus. Kolonnas bija izveidotas no iesārta smilšakmens, un visas bija apmēram desmit pēdas augstas. Neviens no akmeņiem nelīdzinājās tam, ko viņš meklēja, bet līdzība bija spēcīga. Viņu atkal pārņēma satrau­kuma trīsas, viņš jutās pārliecināts, ka tuvojas dinozauram. Viņš spraucās starp akmeņiem, dažreiz nācās pat rāpot, un neomulīgi apzinājās akmeņu spiešanos virs viņa. Ticis līdz tālākajam galam, sev par pārsteigumu, viņš atklāja, ka Plik­pauri aizsedz ieeju vēl vienā kanjonā vai tajā, kas patiesī­bā bija paslēpts Tiranozauru kanjona turpinājums. Viņš sāka iet pa to, aši soļodams. Kanjons bija šaurs un liecināja, ka šeit bijuši neganti plūdi, gar malām klājās koku stumbri un zari, kas noskaloti lejā no kalniem. Kanjonu zemākās sienas bija no ūdens nopulētas un izdobtas.

Kanjons pagriezās un vēlreiz pagriezās, katrā likumā at­klājot iedobumus un alas. Daži augstākie iedobumi atgādi­nāja mazas Anasasi klints mītnes. Pēc nepilnas jūdzes Fords nonāca pie "pārgāzēs", augstas smilšakmens nokares pāri kanjonam, kur slapjākos laikos droši vien veidojās ūdens­kritums, ar ieplaisājušu sanēšu gultni zem tā, kas liecināja par kādreizēju baseinu. Fords kāpa augšup, izmantojot iz­virzītus akmeņus roku un kāju atbalstam, un turpināja ceļu.

Kanjons pagriezās, un pēkšņi pavērās skats uz brīnumai­nu ieleju, kur bija saplūdušas kopā trīs pietekas, radot ne­gantu iežu sairšanu. Fords apstājās, apbrīnā skatoties uz sa­stingušajām vardarbības pēdām. Pasmaidījis viņš nolēma šo vietu nosaukt par Velna kapsētu. Kamēr viņš tur stāvēja, pē­dējais saules stariņš pamirkšķināja aiz kanjona nokares, un pār dīvaino ieleju nolaidās vakars, ietērpjot to violetā mij­krēslī. Tā patiešām bija zeme, kas zudusi laika gaitā.

Fords griezās atpakaļ. Bija pārāk vēls, lai pētītu tālāk, vi­ņam bija jātiek līdz nometnei pirms tumsas iestāšanās. Ak­meņi bija gaidījuši miljoniem gadu, nodomāja mūks. Viņi va­rēs pagaidīt vēl dienu.

Otra nodaļa

Toms brauca ziemeļu virzienā pa 84. šoseju, pieliekot lielas pūles, lai saglabātu skaidru prātu. Lidmašīna bija kavējusies, nu jau bija trīsdesmit minūtes pāri astoņiem, un viņš jopro­jām atradās stundas attālumā no nolaupītāja minētās vietas. Uz pasažiera sēdekļa bija nolikts plastmasas maiss, pilns ar drazām, kurām pa vidu bija iebāzta piezīmju grāmatiņa. Vi­ņa mobilais telefons arī bija nolikts uz sēdekļa, pilnībā uzlā­dēts, un gaidīja zvanu.

Viņš jutās nikni bezpalīdzīgs, neciešamā situācijā, atkarīgs no notikumu gaitas. Viņam bija jāatrod veids, kā uzņemties vadību, lai rīkotos, nevis tikai reaģētu. Bet viņš nevarēja tā­pat vien rīkoties; viņam bija jāizstrādā plāns, un, lai to izda­rītu, vajadzēja aizstumt malā visas emocijas un domāt, cik vien skaidri un vēsi iespējams.

Gar abām ceļa malām skrēja garām tuksneša tumšais iz­platījums. Virs galvas spožas un skaidras naksnīgajās debe­sīs mirdzēja zvaigznes. Lidojums no Tuksonas līdz Santafē bija pats grūtākais brīdis, ko Tomam nācies pārdzīvot. Tas bija prasījis pārcilvēcisku piepūli, lai savaldītos un visas do­mas pievērstu problēmai. Problēma bija vienkārša: jādabū at­pakaļ Sallija. Nekam citam nebija nozīmes. Kad viņš būs da­būjis atpakaļ Salliju, viņš tiks galā ar nolaupītāju.

Viņš atkal sāka prātot, vai nevajadzēja tomēr vērsties po­licijā, varbūt apiet Vaileru un doties tieši uz F1B. Bet sirds dziļumos viņš zināja, ka nolaupītājam ir taisnība: ja viņš tā rīkosies, tad zaudēs kontroli. Policija pārņems visu. Lai arī kā, Vailers tāpat iesaistīsies. Toms ticēja, ka nolaupītājs no­galinās Salliju, ja iejauksies policija. Tas bija pārāk liels risks; tātad viņam pašam jātiek galā.

Viņš zināja vietu 84. šosejā, pa kuru nolaupītājs bija licis viņam braukāt turp un atpakaļ. Tā bija visā štatā viena no vientulīgākajām vietām divu joslu šosejā, tur bija tikai viena benzīna uzpildes stacija un pārtikas veikals.

Toms sāka domāt, ko viņš būtu darījis, ka pats būtu no­laupītājs, kā viņš visu ierīkotu, kā viņš paņemtu piezīmju grāmatiņu un izvairītos no tā, ka viņu izseko. Toms sapra­ta, ka tāds bija arī svešā vīrieša plāns.

Treša nodaļa

Vailers pacēla Skatienu no dokumentu kaudzes uz pulkste­ni. Piecpadsmit pāri deviņiem. Viņš palūkojās uz Ernandesu, kurš izskatījās gandrīz vai zaļš kabineta vārgajā gaismā.

Viņš no mums aizlaidās, sacīja Ernandess. Tā vien­kārši.

Tā vienkārši… Vailers padauzīja ar pildspalvu pa do­kumentu kaudzīti. Tas nešķita loģiski, Brodbentam bija tik daudz ko zaudēt. Tādiem puišiem bija miljoniem likumīgu veidu, kā izvairīties no sarunām ar policiju.

Vai tev neliekas, ka viņš aizmucis?

Viņa mašīna Chevy, ar ko viņš braukā, bija atstāta lidostā. Viņa lidmašīna nolaidās astoņos, un mašīnas vairs nav.

Ernandess paraustīja plecus.

Problēmas ar dzinēju?

Viņš ar mums spēlē kaut kādas spēles.

Ko gan viņš sadomājis?

Pie velna, kā lai es zinu!

Istabā iestājās smags klusums. Vailers beidzot ieklepojās un aizsmēķēja cigareti. Viņam likās, ka jādara kaut kas, lai atkal parādītu savu varu; tas, ka Brodbents vienkārši igno­rējis viņu, Vaileru pārsteidza un aizvainoja.

Lūk, kādi fakti mums zināmi: uz viņa dzīvojamās ista­bas paklāja ir svaigas asinis un sienā tikko iešauta lode. Viņš neatnāca uz sarunām ar policiju. Varbūt viņš iekūlies nepa­tikšanās vai miris. Varbūt viņš bailēs aizbēdzis. Varbūt viņš sastrīdējās ar sievu, situācija kļuva nekontrolējama… un ta­gad viņa ir kaut kur apglabāta. Varbūt viņš gluži vienkārši ir iedomīgs kretīns, kurš domā, ka mēs nekam nederam. Tam nav nozīmes: mums viņš jānotver.