Viņš satrūkās, kad priekšā ieraudzīja lēnu kustību, klaburčūskai ar rombveida joslām uz muguras un tik resnu ķermeni kā viņa roka aizlokoties pa smiltīm, izšaujot mēlīti un izdodot lēnas, klabošas skaņas. Fords nodomāja, ka čūskām tagad, kad karstums pārgājis, ir laiks nākt ārā no savām slēptuvēm, lai uzsāktu nakts medības.
Fords turpināja ceļu, ieejot atpakaļ ritmā un pieveicot ar savām garajām kājām jūdzi pēc jūdzes. Daudzi sāņus kanjoni veda bezgalībā, pretim saulrietam. Kad kanjons jau atkal pagriezās, kļuva redzami priekšā lieli akmeņi, tie, kurus viņš bija ievērojis no Navahas nogāzes un kurus kaprīzi bija nodēvējis par Plikpauriem. Kanjona zemākā daļa jau bija ēnā, iegrimdama siltā, oranžā gaismas strēlē, kas krita no austrumu virsotnes.
Fords jutās pateicīgs, ka diena beigusies. Viņš jau no paša rīta bija taupījis ūdeni, un atvēsušais gaiss patīkami mazināja slāpes.
Tuksnesī nakts uznāk ātri. Viņam nebūs daudz laika, lai izvēlētos labu apmetnes vietu. Ašā solī viņš turpināja ceļu lejā pa kanjonu, skatīdamies pa kreisi un pa labi, un drīz vien ieraudzīja meklēto: mierīgu vietu starp nokritušiem akmeņiem, kur bija mīkstas, gludas smiltis. Viņš noņēma mugursomu un iemalkoja ūdeni, mutē to paskalinot, lai pirms norīšanas cik vien iespējams izbaudītu. Viņam vēl bija palikušas piecpadsmit, varbūt divdesmit minūtes gaismas. Kāpēc gan to iztērēt, gatavojot ēdienu un guļvietu? Atstājis savas mantas, viņš uzkāpa kanjonā līdz Plikpauru sākumam. No tuvāka skatu punkta tie vairāk līdzinājās gigantiskām, saspiestām suņusēnēm nekā galvaskausiem; katrs no tiem bija apmēram trīsdesmit pēdas plats un varbūt divdesmit pēdas augsts, izkalts no tumši oranža smilšakmens slāņa, caurausts ar tievākām vīna krāsas slānekļu dzīslām. Daži lielākie akmeņi sašķaidīti gulēja zemē ar atlūzušiem gabaliem.
Fords iegāja starp smilšakmens kolonnām, kas turēja paceltus apaļos akmens kupolus. Kolonnas bija izveidotas no iesārta smilšakmens, un visas bija apmēram desmit pēdas augstas. Neviens no akmeņiem nelīdzinājās tam, ko viņš meklēja, bet līdzība bija spēcīga. Viņu atkal pārņēma satraukuma trīsas, viņš jutās pārliecināts, ka tuvojas dinozauram. Viņš spraucās starp akmeņiem, dažreiz nācās pat rāpot, un neomulīgi apzinājās akmeņu spiešanos virs viņa. Ticis līdz tālākajam galam, sev par pārsteigumu, viņš atklāja, ka Plikpauri aizsedz ieeju vēl vienā kanjonā vai tajā, kas patiesībā bija paslēpts Tiranozauru kanjona turpinājums. Viņš sāka iet pa to, aši soļodams. Kanjons bija šaurs un liecināja, ka šeit bijuši neganti plūdi, gar malām klājās koku stumbri un zari, kas noskaloti lejā no kalniem. Kanjonu zemākās sienas bija no ūdens nopulētas un izdobtas.
Kanjons pagriezās un vēlreiz pagriezās, katrā likumā atklājot iedobumus un alas. Daži augstākie iedobumi atgādināja mazas Anasasi klints mītnes. Pēc nepilnas jūdzes Fords nonāca pie "pārgāzēs", augstas smilšakmens nokares pāri kanjonam, kur slapjākos laikos droši vien veidojās ūdenskritums, ar ieplaisājušu sanēšu gultni zem tā, kas liecināja par kādreizēju baseinu. Fords kāpa augšup, izmantojot izvirzītus akmeņus roku un kāju atbalstam, un turpināja ceļu.
Kanjons pagriezās, un pēkšņi pavērās skats uz brīnumainu ieleju, kur bija saplūdušas kopā trīs pietekas, radot negantu iežu sairšanu. Fords apstājās, apbrīnā skatoties uz sastingušajām vardarbības pēdām. Pasmaidījis viņš nolēma šo vietu nosaukt par Velna kapsētu. Kamēr viņš tur stāvēja, pēdējais saules stariņš pamirkšķināja aiz kanjona nokares, un pār dīvaino ieleju nolaidās vakars, ietērpjot to violetā mijkrēslī. Tā patiešām bija zeme, kas zudusi laika gaitā.
Fords griezās atpakaļ. Bija pārāk vēls, lai pētītu tālāk, viņam bija jātiek līdz nometnei pirms tumsas iestāšanās. Akmeņi bija gaidījuši miljoniem gadu, nodomāja mūks. Viņi varēs pagaidīt vēl dienu.
Otra nodaļa
Toms brauca ziemeļu virzienā pa 84. šoseju, pieliekot lielas pūles, lai saglabātu skaidru prātu. Lidmašīna bija kavējusies, nu jau bija trīsdesmit minūtes pāri astoņiem, un viņš joprojām atradās stundas attālumā no nolaupītāja minētās vietas. Uz pasažiera sēdekļa bija nolikts plastmasas maiss, pilns ar drazām, kurām pa vidu bija iebāzta piezīmju grāmatiņa. Viņa mobilais telefons arī bija nolikts uz sēdekļa, pilnībā uzlādēts, un gaidīja zvanu.
Viņš jutās nikni bezpalīdzīgs, neciešamā situācijā, atkarīgs no notikumu gaitas. Viņam bija jāatrod veids, kā uzņemties vadību, lai rīkotos, nevis tikai reaģētu. Bet viņš nevarēja tāpat vien rīkoties; viņam bija jāizstrādā plāns, un, lai to izdarītu, vajadzēja aizstumt malā visas emocijas un domāt, cik vien skaidri un vēsi iespējams.
Gar abām ceļa malām skrēja garām tuksneša tumšais izplatījums. Virs galvas spožas un skaidras naksnīgajās debesīs mirdzēja zvaigznes. Lidojums no Tuksonas līdz Santafē bija pats grūtākais brīdis, ko Tomam nācies pārdzīvot. Tas bija prasījis pārcilvēcisku piepūli, lai savaldītos un visas domas pievērstu problēmai. Problēma bija vienkārša: jādabū atpakaļ Sallija. Nekam citam nebija nozīmes. Kad viņš būs dabūjis atpakaļ Salliju, viņš tiks galā ar nolaupītāju.
Viņš atkal sāka prātot, vai nevajadzēja tomēr vērsties policijā, varbūt apiet Vaileru un doties tieši uz F1B. Bet sirds dziļumos viņš zināja, ka nolaupītājam ir taisnība: ja viņš tā rīkosies, tad zaudēs kontroli. Policija pārņems visu. Lai arī kā, Vailers tāpat iesaistīsies. Toms ticēja, ka nolaupītājs nogalinās Salliju, ja iejauksies policija. Tas bija pārāk liels risks; tātad viņam pašam jātiek galā.
Viņš zināja vietu 84. šosejā, pa kuru nolaupītājs bija licis viņam braukāt turp un atpakaļ. Tā bija visā štatā viena no vientulīgākajām vietām divu joslu šosejā, tur bija tikai viena benzīna uzpildes stacija un pārtikas veikals.
Toms sāka domāt, ko viņš būtu darījis, ka pats būtu nolaupītājs, kā viņš visu ierīkotu, kā viņš paņemtu piezīmju grāmatiņu un izvairītos no tā, ka viņu izseko. Toms saprata, ka tāds bija arī svešā vīrieša plāns.
Treša nodaļa
Vailers pacēla Skatienu no dokumentu kaudzes uz pulksteni. Piecpadsmit pāri deviņiem. Viņš palūkojās uz Ernandesu, kurš izskatījās gandrīz vai zaļš kabineta vārgajā gaismā.
Viņš no mums aizlaidās, sacīja Ernandess. Tā vienkārši.
Tā vienkārši… Vailers padauzīja ar pildspalvu pa dokumentu kaudzīti. Tas nešķita loģiski, Brodbentam bija tik daudz ko zaudēt. Tādiem puišiem bija miljoniem likumīgu veidu, kā izvairīties no sarunām ar policiju.
Vai tev neliekas, ka viņš aizmucis?
Viņa mašīna Chevy, ar ko viņš braukā, bija atstāta lidostā. Viņa lidmašīna nolaidās astoņos, un mašīnas vairs nav.
Ernandess paraustīja plecus.
Problēmas ar dzinēju?
Viņš ar mums spēlē kaut kādas spēles.
Ko gan viņš sadomājis?
Pie velna, kā lai es zinu!
Istabā iestājās smags klusums. Vailers beidzot ieklepojās un aizsmēķēja cigareti. Viņam likās, ka jādara kaut kas, lai atkal parādītu savu varu; tas, ka Brodbents vienkārši ignorējis viņu, Vaileru pārsteidza un aizvainoja.
Lūk, kādi fakti mums zināmi: uz viņa dzīvojamās istabas paklāja ir svaigas asinis un sienā tikko iešauta lode. Viņš neatnāca uz sarunām ar policiju. Varbūt viņš iekūlies nepatikšanās vai miris. Varbūt viņš bailēs aizbēdzis. Varbūt viņš sastrīdējās ar sievu, situācija kļuva nekontrolējama… un tagad viņa ir kaut kur apglabāta. Varbūt viņš gluži vienkārši ir iedomīgs kretīns, kurš domā, ka mēs nekam nederam. Tam nav nozīmes: mums viņš jānotver.