Выбрать главу

Un tagad Korvuss.

Un pie kā gan bija novedusi viņas piekrītošā izturēšanās un izpatikšana? Melodijas skatiens klejoja pa nomācošo pa­grabstāva laboratoriju.

Pirmo reizi viņa aizdomājās, kā gan Korvuss gatavojas izrīkoties ar viņu atklājumu. Un tas bija viņu atklājums viņš nebūtu varējis to paveikt viens pats. Viņš neprata tik labi apieties ar ierīcēm, viņš gandrīz vai neko nesaprata no datoriem, un viņš bija nekam nederīgs mineralogs. Viņa bija veikusi visas analīzes, uzdevusi pareizos jautājumus, viltīgi izvilkusi atbildes. Viņa bija sapratusi saistības, aprēķinājusi datus, attīstījusi teorijas.

Viņa sāka apjaust, kāpēc Korvuss vēlējās to visu paturēt tik lielā slepenībā. Tāds apbrīnojams atklājums uzsāktu nik­nas sacensības, intrigas un steigšanos iegūt atlikušo fosiliju. Korvuss viegli vien varētu zaudēt kontroli pār atklājumu un kopā ar to zaudēt nopelnus. Viņš saprata jēdziena slava vērtību. Zinātnes pasaulē tā nozīmēja skaidru naudu.

Slava. Slidens jēdziens, ja par to vairāk aizdomājās.

Melodijas prāts bija skaidrāks, nekā tas bijis vairāku mē­nešu garumā varbūt pat gadu. Varbūt tas bija izskaidro­jams ar to, ka viņa jutās nogurusi nogurusi no citu cilvēku vajadzību apmierināšanas, strādāšanas citu labā, nogurusi no šīs kapa lieluma laboratorijas. Viņas skatiens pavērās uz sa­fīra rokassprādzi. Viņa to noņēma un ļāva tai pamirdzēt acu priekšā, dārgakmeņiem pavedinoši vizuļojot. Korvuss bija paveicis vienu no savas karjeras labākajiem darījumiem, iedo­dot viņai šo dārglietu, domājot, ka ar to varēs nopirkt vi­ņas klusēšanu un biklu, sievišķīgu piekrišanu. Melodija rie­bumā iebāza to kabatā.

Viņa sāka saprast, kāpēc Korvuss bija tā izturējies, kāpēc bija tik nelaipns pat uztraukts pa telefonu. Viņa bija iz­pildījusi savu uzdevumu pārāk labi. Viņš bija satraucies, ka Melodija uzzinājusi pārāk daudz, ka viņa varētu uzdot šos atklājumus par savējiem.

Melodiju Krukšanku pārņēma atklāsme, viņa zināja, kas viņai jādara.

Septītā nodaļa

M-LOGOS 455 MPP bija pats varenākais dators, ko cilvēce jebkad izgudrojusi. Tas atradās no statikas brīvā pagrabā, vienmēr vēsumā, vienmēr bez putekļiem, dziļi zem Nacio­nālās drošības biroja galvenās mītnes Fortmidā, Mērilendas štatā. Tas nebija izgatavots, lai paredzētu laiku vai simulētu piecpadsmit megatonnu kodoltermisku eksploziju. Tas bija radīts daudz vienmuļākam mērķim: lai klausītos.

Neskaitāmi orbītu mezgli visā pasaulē savāca gigantisku digitālās informācijas plūsmu. Tas pārtvēra vairāk nekā četr­desmit procentus no visas darbības internetā, vairāk nekā deviņdesmit procentus no visām sarunām pa mobilo telefo­nu, gandrīz visas radio un televīzijas pārraides, daudzas pa­rasto telefonu sarunas un lielāko daļu datu plūsmas, kas nāca no valdību, korporatīvajiem un privātajiem tīkliem.

Digitālā plūsma bija īstajā laikā ievadīta M455MPP ar āt­rumu sešpadsmit terabiti sekundē.

Dators gluži vienkārši klausījās.

Tas klausījās gandrīz jebkurā uz zemes zināmajā valodā, katrā dialektā, katrā protokolā, gandrīz jebkurā datora al­goritmā, kas jebkad uzrakstīts, lai analizētu valodu. Bet tas vēl nebija viss: M455MPP bija pirmais dators, kas izmantoja jaunu, ļoti slepenu datu analīzes formu, kura tika dēvēta par staterloģiku. Staterloģiku bija izgudrojuši augsti attīstīti kiberteroristi un programmētāji Aizsardzības izlūkošanas pārvaldē, lai apietu milzīgo mākslīgā intelekta rifu, kas bija sadragājis tik daudzu datora programmētāju cerības pēdējo desmit gadu laikā. Staterloģika bija pavisam jauns veids, kā skatīties uz informāciju. Staterloģika nevis mēģināja simulēt cilvēka prātu, kā mākslīgais intelekts bija neveiksmīgi cen­ties darīt, bet darbojās ar pavisam jauna veida loģiku, ku­ras pamatā nebija ne aparāta gudrība, ne arī tā pamatojās uz mākslīgo intelektu.

Pat ar staterloģiku nevarēja teikt, ka dators "saprata" itin visu, ko tas klausījās. Tā loma bija tikai identificēt "intere­ses komunikāciju" vai arī IK, kā to žargonā sauca operatori, un novadīt to cilvēkam analīzei.

Vairums IK, kas parādījās M455MPP, bija e-pasta vēstu­les un mobilo telefonu sarunas. Sarunas tika izdalītas starp simts divdesmit pieciem cilvēkiem, klausītājiem. Viņu darbs prasīja apjomīgu zināšanu bāzi, veiklu orientēšanos noteik­tajā valodā vai dialektā un gluži vai maģisku intuīciju. Būt par labu "klausītāju" bija māksla, nevis zinātne.

11:04.34.98, pēc Austrumu laika, pēc četrām minūtēm vienpadsmit minūšu garajā mobilā telefona sarunā M455MPP modulis 3656070 identificēja šo sarunu kā potenciālu IK. Da­tors, kas bija notvēris sarunu jau pašā sākumā, attina to at­pakaļ un sāka analizēt pat tad, kad tā vēl turpinājās. Kad IK secināja, ka 11:16.04.58 tas bija jau izgājis cauri algorit­misko filtru sērijām, kas bija to izanalizējušas lingvistiski un konceptuāli, rūpīgi pārbaudot balss modulāciju pēc dučiem psiholoģisku norāžu, ieskaitot stresu, satraukumu, dusmas, pārliecību un bailes. Objekta programmas identificēja zva­nītāju un atbildētāju un tad uzsāka pārbaudīt tūkstošiem datubāžu, lai izvilktu jebkādu personisko informāciju par di­viem sarunu biedriem, kas eksistēja tīklu elektroniskajā formā jebkur pasaulē.

šī IK izturēja pirmo pārbaudes kārtu, un tai tika dots novērtējums 0,003. Tad tā tika izlaista cauri ugunsmūrim uz M455 apakšsistēmu, kur to pakļāva varenai staterloģikas ana­līzei. Šī analīze paaugstināja novērtējumu līdz 0,56 un atde­va atpakaļ galvenās datubāzes modulim ar "jautājumiem". Datubāze nosūtīja IK staterloģikas modulim ar atbildēm uz jautājumiem. Pamatojoties uz šīm atbildēm, staterloģikas modulis paaugstināja IK novērtējumu līdz 1,20.

Jebkurš IK novērtējums, kas augstāks par 1,0, tika pār­sūtīts cilvēkam, klausītājam.

Pulkstenis rādīja 11:22.06.31.

Riks Muzinskis bija sācis savu apzināto eksistenci, jau bēr­nībā stundām ilgi kavēdamies pie savu vecāku durvīm, ar slimīgu aizrautību noklausoties visā, ko viņi darīja. Muzinska tēvs bija profesionāls diplomāts, un Riks bija izdzīvojies pa visu pasauli, iemācoties veikli runāt vēl trīs valodas, ne tikai angļu. Viņš bija uzaudzis bez draugiem vai vietas, ko saukt par mājām. Viņš bija uzticams cilvēks, un, strādādams Valsts slepenajā dienestā, viņš bija atradis, kā izmantot sa­vas iemaņas un labi nopelnīt. Par darbu viņam maksāja ār­kārtīgi labi. Kopumā viņš strādāja četras stundas dienā vi­dē, kas bija brīva no stulbiem priekšniekiem, idiotiskiem kolēģiem, neprasmīgiem asistentiem un nezinošām sekretā­rēm. Viņam nebija jātiekas ar cilvēkiem pie kafijas automāta vai kopētāja. Viņš varēja nostrādāt savas četras stundas jeb­kurā divdesmit četru stundu periodā. Un pats labākais viņš strādāja viens pats, tā bija obligāta prasība. Viņam bija aizliegts apspriest savu darbu ar kādu citu. Jebkuru. Tāpēc, kad viņam uzdeva neizbēgamo, kaitinošo jautājumu: "Kur tu strādā?" viņš varēja atbildēt jebko, kas ienāca prātā, tikai patiesību nedrīkstēja stāstīt.

Daži cilvēki uzskatītu šo darbu par satriecoši garlaicīgu klausīties IK citu pēc citas. Gandrīz visas bija muļķīgas sarunas starp idiotiem, pilnas ar tukšiem draudiem, psihopātiskām, skaļām frāzēm, politiskiem izvirdumiem un bezjēdzīgiem iz­teikumiem ar pašapmānu pilnas bēdīgāko, dumjo cilvēku frāzes. Bet Muzinskis dievināja katru vārdu.