Ik pa laikam atskanēja saruna, kas atšķīrās. Bieži vien bija grūti pateikt, kāpēc atšķīrās. Tā varēja būt kāda noteikta izruna, gravitas. Tā varēja būt sajūta, ka aiz pateiktajiem vārdiem slēpjas kas vairāk. Pēc pāris noklausīšanās reizēm, ja šī sajūta nezuda, viņš pārbaudīja informāciju, kas saistīta ar sarunu biedriem, un paskatījās, kas viņi ir. Parasti tas atklāja visvairāk.
Muzinskim nebija nekādas daļas par to, kas notika pēc tam, kad viņš bija uzrādījis IK par draudīgu. Viņa vienīgais pienākums bija pāradresēt šīs IK attiecīgajai iestādei turpmākai analīzei. Dažreiz dators pats norādīja iestādi, uz kuru IK jāsūta ja Muzinskis to pārsūtīja -, jo zināmas iestādes šķita klausāmies noteiktas noslēpumainās lietas. Bet viņš pārsūtīja tikai apmēram vienu IK no divu trīs tūkstošu sarunām, kuras klausījās. Vairums tika nosūtītas dažādām Nacionālās drošības biroja vai valsts aizsardzības iestādēm. Citas tika nogādātas Pentagonam, Ārlietu ministrijai, FIB, CIP, ATB, IND un vēl dažādiem akronīmiem, pat kuru eksistence bija slepena informācija. Muzinskim bija jāizlemj par attiecīgo iestādi un jādara tas ātri. IK nedrīkstēja mētāties apkārt, meklējot mājas. Tas arī noveda pie 9/11. Iestādēm, kas saņēma IK, bija ienākošais materiāls uzreiz jāapstrādā, nepieciešamības gadījumā pat minūšu laikā pēc saņemšanas. Tā bija vēl viena 9/11 mācība.
Bet Muzinskim ar to visu nebija nekāda sakara. Tiklīdz IK bija atstājusi viņa kabīni, tā bija projām uz visiem laikiem.
Muzinskis sēdēja pie termināļa savā kabīnē, uzlicis austiņas, un ieslēdza pogu GATAVS, norādot, ka viņš ir pieejams, lai saņemtu nākamo IK. Dators nenosūtīja viņam nekādu iepriekšējo vai fona informāciju par zvanu, neko, kas varētu ietekmēt viņa domas par to, ko viņš tūlīt dzirdēs. Viss vienmēr sākās ar kailu IK.
Šņāciens un tas sākās. Bija telefona zvanīšanas signāls, atbilde, dobjš troksnis, neelpošana klausulē, un tad sākās saruna:
Melodija? Kā veicas ar pētījumiem?
Lieliski, doktor Korvus, vienkārši lieliski.
Astotā nodaļa
Neilgi pirms pagrieziena uz lieguma apkalpošanas ceļu, kas veda uz Irbju līci, Madokss samazināja ātrumu un nobrauca no šosejas. Pāris priekšējo lukturu gaisma bija parādījusies aiz viņa, un, pirms viņam īstenībā bija jānogriežas, viņš gribēja pārliecināties, ka tā mašīna nepieder Brodbentam. Viņš izslēdza dzinēju un savu lukturu gaismu un gaidīja, līdz mašīna pabrauc garām.
Tuvojās pikaps, braucot ļoti lielā ātrumā, tikai nedaudz to samazinādams, un tad aizdzinās garām. Madokss atvieglots nopūtās tas bija tikai kāds vecs, nolietots Dodge. Viņš iedarbināja dzinēju un, uzbraucis atpakaļ uz šosejas, gabaliņu tālāk nogriezās uz izdangāta lauku ceļa, izjuzdams milzīgu pacilātību. Viņš atvēra logus, lai ielaistu svaigu gaisu. Bija vēsa un smaržīga nakts, zvaigznes mirdzēja pār pakalnu tumšajām nogāzēm. Viņa plāns bija izdevies: viņam bija piezīmju grāmatiņa. Nekas viņu tagad nevarēja apturēt. Turpmākajās dienās apkārtnē būs sagaidāms policijas satraukums, pēc tam, kad Brodbents būs paziņojis par sievas nolaupīšanu, bet viņš būs drošībā Irbju līcī un rakstīs savu romānu… Un, kad viņi ieradīsies, lai viņu izprašņātu, viņi neko neatradīs nekādu ķermeni, pilnīgi neko. Un viņi nekad tā arī neatradīs Salliju. Viņš jau bija sameklējis ideālu vietu, kur viņu paslēpt, dziļu, ar ūdeni piepildītu šahtu vienā no augšējām raktuvēm. Jumts virs šahtas bija nostiprināts ar satrūdējušiem baļķiem, un pēc tam, kad viņš būs nometis līķi lejā šahtā, viņš dos nelielu triecienu, lai nokrīt ari jumts, un tas būs viss. Viņa būs aizgājusi, tāpat kā Džimijs Hoffa.
Madokss paskatījās pulkstenī: deviņi četrdesmit. Viņš būs atpakaļ Irbju līcī pēc pusstundas, un viņam bija, ko ar satraukumu gaidīt.
Rīt viņš piezvanīs Korvusam, lai izstāstītu labās ziņas. Viņš palūkojās uz mobilo telefonu, izjuzdams kārdinājumu piezvanīt tūlīt pat, taču nē, tagad nedrīkstēja pieļaut nevienu kļūdu, nedrīkstēja riskēt.
Viņš uzsāka braukt ātrāk, mašīnai grīļojoties pa bedraino lauku ceļu, kas virzījās augšā uz pakalniem. Desmit minūšu laikā viņš bija sasniedzis vietu, kur sākās mežs, tumšās un vakara vējā nemierīgās priedes.
Beidzot viņš sasniedza vārtus neglītajā sētā, kas ieskāva īpašumu. Viņš izkāpa, atslēdza vārtus un, iebraucis pa tiem, aizslēdza tos. Vēl pāris simts jardu, un viņš bija pie mājas. Mēness nebija uzlēcis, un vecā ēka neskaidri iezīmējās melnajā tumsā. Madokss nodrebinājās un nozvērēja sev, ka nākamo reizi atstās lieveņa gaismu ieslēgtu.
Tad viņš iedomājās par sievieti, kas gaidīja viņu raktuves tumsā, un šī doma sniedza viņam jauku, siltu sajūtu visā ķermenī.
Devītā nodaļa
Sallijai Sāpēja kājas no stāvēšanas vienā pozā, viņa nespēja pakustēties, potītes un plaukstas bija nobrāztas jēlas zem aukstā tērauda. Ledaina gaisa plūsma no raktuves pārņēma viņu līdz pašiem kauliem. Vārgā blāzma no petrolejas lampas lēkāja un raustījās, izraisot Sallijā bailes, ka tā vispār izgaisīs. Taču tas, kas viņu visvairāk biedēja, bija klusums, kuru pārtrauca tikai monotona ūdens pilēšanas skaņa. Nebija iespējams pateikt, cik daudz laika pagājis, vai bija nakts vai diena.
Pēkšņi viņa sastinga, izdzirdot, ka tiek atslēgts metāla režģis pie raktuves ieejas. Viņš ienāca iekšā. Sallija dzirdēja, kā režģis aizveras un kā nožvadz ķēde, kad viņš to atkal aizslēdz. Un tagad varēja dzirdēt tuvojamies viņa soļus, kas kļuva arvien skaļāki un skaļāki. Caur restēm pamirgoja luktura gaisma, un pēc brīža viņš jau bija klāt. Ar uzgriežņu atslēgu dabūjis vaļā uzmavu un atbultējis durvju rāmi, viņš iebāza lukturi aizmugurējā kabatā un iegāja mazajā akmens cietumā.
Sallija saļima važās, acis daļēji aizvērusi. Viņa klusu ievaidējās.
Sveika, Sallija!
Viņa atkal ievaidējās. Ar puspievērtajām acīm viņa redzēja, ka vīrietis atpogā kreklu, un viņa seja bija sašķiebta smīnā.
Turies, viņš sacīja. Mēs tūlīt labi pavadīsim laiku. -
Sallija dzirdēja, kā krekls nokrīt uz grīdas, dzirdēja nošķindam sprādzi, kad viņš attaisīja bikšu jostu.
Nē, viņa vārgi ievaidējās.
Jā. Ak jā! Vairs nekādas gaidīšanas, mazulīt. Tagad vai nekad.
Sallija dzirdēja, kā noslīd bikses un nokrīt zemē. Vēl nedaudz čaboņas un viegla skaņa, kad viņš nometa apakšbikses.
Viņa vārgi palūkojās augšup, acis piemiegusi. Tur viņš bija, stāvēja viņas priekšā kails, seksuāli uzbudināts, vienā rokā turot atslēgu, otrā ieroci. Sallija ievaidējās un atkal nolieca galvu.
Lūdzu, nē! Viņas ķermenis saļima bez dzīvības, vājš, pavisam bezpalīdzīgs.
Lūdzu, izdari to, tu gribēji teikt. Viņš tuvojās, sagrāba Sallijas kreiso plaukstu un ielika slēdzenē atslēgu. To darot, noliecās pār viņas galvu un iebāza degunu viņas matos. Sallija dzirdēja, kā viņš ievelk elpu. Viņš ar lūpām ložņāja pa viņas kaklu, nobrāžot viņas vaigu ar savu neskūto zodu. Sallija zināja, ka tūlīt tiks atslēgta viņas kreisā roka. Tad viņš atkāpsies un liks pašai atslēgt pārējo. Tā bija viņa sistēma.
Viņa nogaidīja, saglabājot savu slābanumu. Viņa izdzirdēja mazo klikt, kad atslēga pagrieza reversmehānismu, un juta, kā tērauda sprādze nokrīt. Tajā brīdī ar visu spēku, cik vien bija, viņa spēji izstiepa kreiso roku, lai izsistu viņam ieroci. Šo kustību viņa bija izdomājusi prata jau simtiem reižu, un tā vīrieti pārsteidza. Ierocis aizlidoja. Tajā pašā mirklī Sallija pagrieza roku pret viņa seju un iecirta nagus tajā nagus, kurus veselu stundu bija asinājusi pret akmeni, nespēdama skart acis, bet dziļi iecirzdamās viņa miesā.