Neskaidri iekliedzoties, viņš sagrīļojās un atkrita atmuguriski, paceļot rokas, lai aizsargātu seju, un lukturim noveļoties uz raktuves grīdas.
Sallijas roka nekavējoties pastiepās pie neaizslēgtās važas. ]ā! Atslēga bija joprojām tur, pa pusei pagriezta. Viņa to izņēma un atslēdza kāju, tieši laikā, lai stipri iesistu viņam pa vēderu, kad viņš slējās augšā. Viņa atslēdza otru kāju un atbrīvoja labo roku.
Brīva!
Viņš bija uz ceļiem un klepoja, ar roku taustoties pēc nomestā ieroča.
Ar vēl vienu kustību, prātā pēdējo stundu laikā neskaitāmas reizes to izmēģinājusi, Sallija metās pie galda, ar vienu roku satverot sērkociņu kastīti, ar otru notraucot petrolejas lampu uz grīdas. Tā saplīsa druskās, ieskaujot alu tumsā. Viņa pieliecās tieši tajā brīdī, kad viņš izšāva, šāvienam apdullinot ierobežoto telpu.
Atskanēja nikns kliedziens:
Maita!
Sallija pieliekusies aši aizlīda tumsā līdz vietai, kur, viņa atcerējās, bija durvis. Viņa jau zināja, ka netiks laukā no raktuvēm pa ārējo tuneli, jo bija dzirdējusi, kā viņš aizslēdz vārtus. Vienīgā cerība bija ieiet dziļāk raktuvēs un atrast otru izeju vai arī vietu, kur paslēpties.
Es tevi nogalināšu! atskanēja gārdzošs kliedziens, kam sekoja šāviens tumsā. Stobra cauruma uzliesmojums viņas tīklenē iededzināja attēlu niknu, kailu vīrieti, kas cieši satvēris ieroci un mežonīgi to vicina, viņa ķermeni, kuru izkropļojis grotesks dinozaura tetovējums.
Uzliesmojums bija parādījis viņai ceļu uz durvīm. Viņa akli izmetās pa tām un, cik vien ātri spēja, līda lejā pa tuneli, juzdama, ka viņai ir priekšroka. Pēc brīža viņa uzdrošinājās aizdedzināt sērkociņu. Pretī savienojās divi tuneļi. Viņa nekavējoties aizmeta sērkociņu un ielīda otrajā tunelī, lūgdama Dievu, lai tas viņu aizved drošībā dziļi raktuvēs.
Desmita nodaļa
Lans Korvuss, gaidot taksometrā pretim muzejam, beidzot ieraudzīja Melodijas slaido, meitenīgo figūru iznākam no muzeja pa apkalpojošā personāla durvīm. Viņš paskatījās pulkstenī: pusnakts. Viņa nebija steigusies. Korvuss vēroja, kā viņas trauslais augums pagriežas pa kreisi uz Centrālā parka rietumiem, nebija šaubu, ka viņa dodas atpakaļ pilsētā uz kādu drūmu augšējās Vestsaidas dzīvokli.
Korvuss atkal nolamājās par savu stulbumu. Jau gandrīz tūlīt abu tā vakara sarunā viņš bija sapratis milzīgo kļūdu, kuru pieļāvis. Viņš bija iemetis Melodijai rokās vienu no visu laiku svarīgākajiem zinātniskajiem atklājumiem, un viņa to bija satvērusi un metusies prom. Tā kā viņš bija pieredzējis zinātnieks, viņa vārds, bez šaubām, rakstos parādīsies pirmais, bet liela daļa atzinības tiks arī viņai, un nevienu nevarēs apmuļķot. Melodija aptumšos, ja ne pilnībā nomāks viņa slavu.
Laimīgā kārtā šai problēmai bija vienkāršs risinājums, un Korvuss apsveica sevi, ka to iedomājās, pirms bija par vēlu.
Viņš nogaidīja, līdz Melodija bija nozudusi Centrālā parka nomācošajā rietumu pusē, pameta piecdesmitnieku taksistam un izkāpa no mašīnas. Aizslājis pāri ielai uz ieeju muzejā, viņš iegāja iekšā, izmantojot savu karti un pamājot ar galvu sargam, un pēc desmit minūtēm bija Mineraloģijas laboratorijā, stāvot pie aizslēgtā paraugu skapja. Viņš izmantoja savu mūķīzeri un, atvēris skapi, atvieglots ieraudzīja kaudzīti ar CD-ROM un sagatavotajām parauga daļām, kas bija rūpīgi saliktas katra savā vietā. Korvusu pārsteidza tas, cik daudz viņa bija paveikusi tikai piecu dienu laikā, cik daudz informācijas ieguvusi no parauga, informāciju, kuru mazāk talantīgs zinātnieks spētu dabūt vesela gada laikā ja vispār tas izdotos.
Viņš paņēma diskus, katram no tiem bija etiķete un sava kategorija. Šajā gadījumā tas, ka viņam ir CD un paraugi, bija vairāk nekā deviņas desmitdaļas likumīgi tas viss bija likumīgi. Viņa pat neuzdrīkstēsies iedomāties, ka varētu piesavināties jebkādus nopelnus. Bija tikai pareizi, ka viņš iegūs visu slavu. Galu galā viņš bija tas, kurš ar visu riskēja pat savu brīvību -, lai pieprasītu tiranozaura fosiliju muzejam. Viņš bija tas, kurš bija to izrāvis no melnā tirgotāja žokļiem. Viņš bija tas, kurš bija pasniedzis Melodijai iespēju uz sudraba paplātes. Ja viņš nebūtu tā riskējis, Melodijai nebūtu nekā.
Viņai nāksies samierināties ar to, ka viņš piesavinās izpēti, kāda gan cita iespēja viņai atlika? Sākt ar viņu cīnīties? Ja Melodija iedomāsies darīt ko tādu, neviena universitāte viņu nekad nepieņems darbā. Tas nebija zagšanas jautājums. Tas bija jautājums par atzinības parametru izlabošanu, viņa pienācīgās daļas iegūšanu.
Korvuss uzmanīgi ielika visus materiālus savā portfelī. Tad viņš piegāja pie datora, ievadīja datus un pārbaudīja visus Melodijas failus. Nekā. Viņa bija darījusi, kā viņš bija licis, un iztīrījusi pilnīgi visu. Korvuss pagriezās un gatavojās iet projām, bet pēkšņi viņam ienāca prātā kāda doma. Viņam bija jāpārbauda ierīču reģistri. Ikvienam, kurš izmantoja laboratorijas dārgās ierīces, bija jāreģistrē darbalaika sākums, beigas un iemesls, un viņš prātoja, kā Melodija bija tikusi galā ar šo rīkojumu. Viņš aizgāja atpakaļ uz SEM telpu, atvēra reģistru un izpētīja to. Atvieglots viņš ieraudzīja, ka pat šeit Melodija bija rīkojusies tieši tā, kā viņš bija licis, ierakstot savu vārdu un laikus, taču melojot par iemesliem, nodēvējot tos par dažādiem darbiem kuratoru uzdevumā.
Lieliski.
Savā stingrajā, slīpajā rokrakstā Korvuss pievienoja reģistra ierakstos savu vārdu. Pie "Parauga" viņš uzrakstīja: Plakankalnes/Čamas upe, Ņūmeksikā, T.Rex. Tad pie "Komentāriem" viņš pierakstīja: Trešā apbrīnojamā T.Rex skriemeļa fragmenta izpēte. Lieliski! Tas ieies vēsturē. Viņš parakstījās, pievienojot datumu un laiku. Pāršķīris lapas atpakaļ un atradis pāris tukšu līniju iepriekšējo lapu apakšā, pievienoja divus līdzīgus ierakstus attiecīgajos datumos un laikos. To pašu Korvuss izdarīja ar citiem augsto tehnoloģiju ierīču reģistriem.
Jau gatavodamies doties projām no SEM telpas, viņš pēkšņi izjuta vēlēšanos paskatīties uz pašu paraugu. Viņš atvēra savu portfeli, izņēma kasti, kurā paraugs atradās, un vēl vienu ar zīmoglaku. Tad ieslēdza aparātu, nogaidīja, līdz tas iesilst, un nolika vienu no parauga posmiem uz mikroskopa pamatnes. Pēc īsa brīža viņš skatījās uz dinozaura kaulaudiem, šūnām un nervu centriem. Viņam aizrāvās elpa. Viņam atkal bija jāapbrīno Melodijas spējas. Attēli bija skaidri, gandrīz vai ideāli. Korvuss palielināja tos divtūkstoš reižu, un acu priekšā izlēca viena vienīga šūna, piepildot ekrānu. Viņš tajā varēja saredzēt vienu no elementārdaļiņām, to, kurai Melodija bija devusi Veneras vārdu. Kas, pie velna, tā bija? Diezgan dumja izskata lietiņa, kad sāka to pētīt tuvāk, lode ar īpatnēju caurulei līdzīgu veidojumu, kas no tās izstiepās, ar krustu galā. Viņu pārsteidza tas, cik svaiga daļiņa izskatījās, nekas nebija nodrupis, nebija neviena bojājuma, kā varētu gaidīt.
Korvuss pakratīja galvu. Viņš bija mugurkaulnieku paleontologs, nevis mikrobiologs. Daļiņa bija interesanta, taču tā bija tikai saistīta ar galveno ar pašu dinozauru. Ar dinozauru, kurš patiesībā bija gājis bojā no asteroīda Čiksuluba trieciena, šī doma viņam uzdzina drebuļus. Viņš atkal mēģināja apvaldīt savu satraukumu. Bija vēl daudz jāpaveic, pirms fosilija būs droši paglabāta muzejā. Piedevām viņam bija vajadzīga tā sasodītā piezīmju grāmatiņa citādi viņš var pavadīt visu mūžu, klejojot pa tām plakankalnēm un kanjoniem. Izjuzdams saltas trīsas, Korvuss noņēma paraugu no mikroskopa un izslēdza aparātu, tad uzmanīgi ieslēdza CD un paraugus savā portfelī un vēlreiz apstaigāja laboratoriju, pārbaudot, vai nekas, pat ne mazākais pierādījums, nav palicis. Apmierināts viņš uzvilka mēteli un devās projām no laboratorijas, nodzēšot gaismu un izgājis aizslēdzot durvis.