Priekšā pletās blāvais pagraba gaitenis, kas bija apgaismots ar vairākām četrdesmit vatu spuldzēm, un gar tā sienām stiepās mitras ūdens caurules. Drausmīga vieta, kur strādāt, Korvuss prātoja, kā gan Melodija to spēj izturēt? Pat kuratoru asistentiem bija logi viņu piektā stāva kabinetos.
Pirmajā gaiteņa pagriezienā Korvuss apstājās, pēkšņi juzdamies neomulīgi, it kā viņu kāds vērotu. Viņš pagriezās, bet drūmais gaitenis aiz viņa bija tukšs. Sasodīts, Korvuss nodomāja, viņš jau sāka izturēties tikpat nervozi kā Melodija.
Viņš devās prom pa gaiteni, garām citām laboratorijām, kas visas bija cieši aizslēgtas, pagriezās ap stūri un apstājās. Viņš varēja zvērēt, ka sev aiz muguras dzirdējis vieglu kurpju švīkstoņu uz cementa. Viņš nogaidīja vēl brīdi, kamēr kāds apies ap stūri, bet nekas nenotika. Korvuss klusībā nolamājās; tas droši vien bija sargs, kurš izgājis apgaitā.
Cieši turēdams portfeli, viņš gāja uz priekšu, tuvodamies dubultajām durvīm, kas veda uz plašo dinozauru kaulu noliktavu, bet apstājās pie durvīm, jo viņam likās, ka aiz sevis dzirdējis vēl kādu skaņu.
Vai tā esi tu, Melodija? Viņa jautājums skaļi un nedabiski atbalsojās gaitenī.
Nekādas atbildes.
Korvuss izjuta aizkaitinājumu. Nebūtu jau pirmā reize, kad viens no doktorantūras studentiem vai pagaidu kuratoriem tiek noķerts slaistāmies apkārt, lai notvertu kāda cita uzzināto informāciju. Iespējams, kāds dzinās pakaļ viņa datiem kāds, kurš bija dzirdējis par T.Rex. Varbūt Melodija bija izpļāpājusies. Pēkšņi viņš jutās apmierināts, ka paredzējis dažādas iespējamības un nolēmis pats parūpēties par paraugiem un datiem.
Viņš nogaidīja ieklausīdamies.
Klausies, nezinu, kas tu tāds esi, bet es necietīšu to, ka man seko, Korvuss asi teica. Viņš paspēra soli uz priekšu, lai aizietu atpakaļ ap stūri un satiktos ar sekotāju aci pret aci, bet viņa nervi neizturēja. Viņš atklāja, ka baidās.
Tas bija absurds. Viņš pavērās apkārt un ieraudzīja spīdīgās dinozauru kaulu velvetās telpas metāla durvis. Viņš piegāja pie tām un, cik vien klusu iespējams, iebāza savu atslēgas karti magnētiskajā nolasītājā. Drošības gaismiņa nomirgoja no sarkanās uz zaļo, un durvis viegli atvērās. Viņš tās pastūma vaļā, iegāja iekšā un aizvēra ciet, dzirdot, kā masīvās elektroniskās bultas sakabinās.
Durvīs bija mazs lodziņš ar stiepļu tīklu stiklu, caur kuru viņš varēja saredzēt gaiteni. Tagad viņš varēs identificēt to, kurš viņam sekoja. Viņš iesniegs sūdzību pret to, kurš tā rīkojās; šāda veida intriga bija neizturama.
Pagāja minūte, un tad pār lodziņa rūti pārlaidās ēna. Profilā parādījās seja, un tad tā ātri pagriezās un pavērsās pret logu.
Salecoties Korvuss steidzīgi atkāpās noliktavas tumsā, bet zināja, ka ir pamanīts. Viņš nogaidīja, ietinies absolūtās tumsas apmetnī, un skatījās uz vīrieša seju. Tā bija no aizmugures apgaismota un daļēji ēnā; bet viņš tik un tā varēja saredzēt vīrieša sejas galvenās kontūras, ādu, kas bija cieši apspīlēta ap izteiksmīgiem vaigu kauliem, tumši melno matu biezokni, mazu, ideāli veidotu degunu un lūpas. Viņš nevarēja saredzēt acis; tikai divas apēnotas dzelmes zem uzacīm. Tā nebija seja, ko viņš pazītu. Tas nebija nedz muzeja darbinieks, nedz kāds no doktorantūras studentiem. Ja viņš bija viesos atbraucis paleontologs, viņam tiešām jābūt pavisam nezināmam, lai Korvuss viņu nepazītu nozare bija maza.
Korvuss tik tikko elpoja. Pilnīgais miers, ko pauda vīrieša sejas izteiksme, Korvusu biedēja, arī pelēkās, blāvās lūpas. Vīrietis kavējās pie loga un nekustējās. Tad atskanēja viegla skaņa, švīkstoņa, viegls klikšķis. Iekšējo durvju rokturis lēnām par ceturtdaļu pagriezās, pēc tam lēnām atgriezās sākotnējā pozīcijā.
Korvuss nespēja tam noticēt: tas maita mēģināja tikt iekšā. Kā tad! Tikai pusducim cilvēku bija pieeja dinozauru noliktavai, kur bija miljoniem dolāru vērti eksemplāri, un šim vīrietim noteikti nebija atļauja šeit ienākt. Korvuss zināja, ka durvis ir no diviem ceturtdaļcollas bieziem nerūsošā tērauda slāņiem ar titāna poraino pildījumu un atslēgu, kas bija tehniski neiespējami uzlaužama.
Vēl viens viegls skrāpējuma troksnis, klikšķis, tad atkal klikšķis. Drošības gaisma durvju iekšpusē turpināja mirgot sarkana kā jau Korvuss bija paredzējis. Viņš gandrīz vai gribēja skaļi iesmieties, paņirgāties un pakaitināt nabadziņu, taču vīrieša uzstājība viņu pārsteidza un uztrauca. Pie velna, ko viņš gribēja?
Korvuss pēkšņi iedomājās par muzeja telefonu noliktavas dziļumā, kur atradās mācību galdi. Viņš piezvanīs apsardzei, lai arestē šo tipu. Viņš pagriezās, taču bija tik ļoti tumšs un telpa bija tik plaša un piebāzta ar plauktiem un dinozauriem, ka viņš saprata pie telefona nav iespējams tikt, neieslēdzot gaismu. Bet, ja viņš ieslēgs gaismu, vīrietis metīsies bēgt. Viņš izņēma no mēteļa mobilo telefonu, taču tik zemu lejā nebija zonas. Vīrietis, mēģinādams tikt iekšā, joprojām darbojās ap rokturi, bija dzirdamas dažādas klikšķēšanas un skrapstēšanas skaņas. Tas bija neticami.
Vēl dažas klusas skaņas, asāks klikšķis un tad Korvuss vairs neticēja savām acīm.
Drošības gaisma pie durvīm tikko bija iemirgojusies zaļa.
11.NODAĻA
Pabraucis garām nolaupītāja mašīnai, kas bija nogriezušies no šosejas un izslēgusi gaismu, Toms bija devies uz priekšu, līdz vairs nebija redzams, un tad arī nobrauca malā. Ceļš viņam aiz muguras palika tumšs. Vīrietis, kā noprotams, bija nogriezies uz viena no daudzajiem meža ceļiem, kas veda augšā Kanhilonu kalnos.
Toms apgriezās un devās atpakaļ. Pēc īsa brīža viņš atrada vietu, kur vīrs bija nogriezies, atstājot skaidras riepu pēdas smiltīs. Tieši priekšā bija pagrieziens uz meža ceļu, un Toms redzēja, ka tās pašas pēdas ved pa to.
Toms sekoja pa tām ar Dodge, braucot lēnām, gaismu izslēdzis. Ceļš virzījās uz Kanhilonu kalnu nogāzi virs de 1os Vjehosas plakankalnes, un drīz vien sīkās priedes pamazām pārgāja tumšā mežā. Viņš pretojās impulsam ieslēgt gaismu un mesties uz priekšu; pārsteigums bija viņa vienīgā priekšrocība. Toms intuitīvi juta, ka Sallija joprojām ir dzīva. Viņa nevarēja būt mirusi. Viņš to būtu jutis.
Ceļš nogriezās uz stāvu kalnu, kura nogāzi klāja biezs mežs un kura virsotnē slējās klints. Šeit pavērās plašs skats uz augstajām plakankalnēm, starp kurām izcēlās lielās de 1os Vjehosas tumšās kontūras. Ceļš atkal pagriezās atpakaļ uz biezo mežu, un drīz vien no tumsas izlīda sēta, spīdinot vidū jaunus vārtus. Pablāva, laika gaitā apbružāta zīme vēstīja:
CAK NOMETNE IRBJU LICIS
Blakus bija piestiprinātā vēl viena zīme.
Privātīpašums Aizliegts ieiet Pārkāpēji tiks apsūdzēti pilnos likuma ietvaros
Tas bija kāds iekšējais nacionālais mežs. Toms nobrauca no ceļa un izslēdza dzinēju. Tagad viņam bija brīvs brīdis, un viņš izvilka no mašīnas durvju sānu kabatas ieroci. Tas bija nolietots J.C.Higgins 88 divdesmit otrā kalibra revolveris, īsts mēsls. Toms pārbaudīja cilindru deviņas kameras, visas tukšas.