Viņš izņēma vecu karšu žūksni un tukšu Jim Bearn no durvju sānu kabatām un pataustījās vēl, bet patronu tur nebija. Atrāvis vaļā cimdu nodalījumu, viņš pārmeklēja ari to, taču atrada tikai vēl vairākas kartes un tukšas pudeles, tomēr pašā apakšā ari vienu pašu saskrambātu patronu, kuru ielika cilindrā, un iebāza revolveri aiz jostas. Viņš paņēma arī Maglite no cimdu nodalījuma un pārmeklēja visu mašīnu, palūkodamies zem sēdekļiem, vai nav kaut kur vēl kāda noklīdusi patrona. Nekā.
Viņš izkāpa no pikapa. Nakts vēja brāzmā šalca koki un klaigāja pūce, citu skaņu nebija. Vārti bija aizslēgti ar piekaramo slēdzeni. Toms paglūnēja cauri tiem. Ceļš līkumoja un nozuda aiz kokiem, un tur, attālāk, viņš saredzēja vārgu gaismu.
Mājiņa.
Toms pārkāpa pār sētu un tad metās pa ceļu ātrā, klusā skrējienā.
12.nodaļa
Sallija līda pa tumšo tuneli un pēc brīža apstājās, lai paklausītos. Viņa dzirdēja, kā ļaundaris trokšņo un lamājas, laikam jau meklēdams savu lukturi.
Viņa lūkojās uz priekšu tumsā. Uz kurieni veda tunelis? Sallija sataustīja sērkociņus, bet neuzdrošinājās kādu aizdedzināt, sapratusi, ka tas tikai pārvērtīs viņas siluetu par mērķi. Viņa turpināja līst uz priekšu, pēc iespējas klusāk. Atskanēja vēl pāris šāvienu, bet viņš šāva kur pagadās, lodēm nejauši aizklīstot tumsā. Sallija līda, cik vien ātri varēja, savainojot ceļus pret raktuves akmeņaino pamatu, ar tausti meklējot ceļu. Pēc īsa brīža viņa satvēra kaut ko aukstu slidena, sapuvuša baļķa gals šūpojās zem viņas rokas. Viņa saoda auksto mitrās raktuves gaisu plūstam no apakšas. Viņa gulēja uz vēdera un taustījās, līdz roka uzgrūdās asai akmens šķautnei. Viņa lēnām pavirzījās uz priekšu, tur bija slidena un slapja siena, laikam šahta.
Cerēdama, ka būs kāds apkārtceļš, Sallija pieplaka pie zemes un turpināja kustēties.
Atskanēja balss:
Tu netiksi projām, maita! Restes ir ciet, un atslēga ir pie manis! Uz brīdi iestājās klusums, tad viņš atkal ierunājās, cenzdamies izklausīties mierīgs. Klausies, ei, es tev nedarīšu pāri. Aizmirsti to visu! Būsim prātīgi. Parunāsimies.
Sallija sasniedza tuneļa sienu. Šķita, ka priekša plešas šahta, bloķējot ceļu. Viņa apstājās, sirdij dauzoties neprātīgā ātrumā.
Klau, piedod, es aizrāvos!
Sallija dzirdēja, kā viņš rakņājas apkārt, meklējot nokritušo lukturi, kas vēl varēja darboties. Viņai bija jāatrod veids, kā nokļūt lejā pa šahtu, un tas bija jāizdara ātri.
Viņa sataustīja margas, līdz nonāca pie bedres. Vai lejā veda kāpnes? Viņa atkal pieplaka pie zemes uz vēdera un pārliecās pār bedri, juzdama slapjo akmens sienu, kas veda lejup
kāpnes! Augšējais pakāpiens šķita mīksts un sūkļveidīgs no puvuma.
Viņai kāpnes bija jāredz, pirms viņa kāpa lejā. Viņai bija jāriskē un jāuzrauj sērkociņš.
Ei, es zinu, ka tu tur esi! Tāpēc esi prātīga. Es apsolu, ka ļaušu tev iet.
Sallija izņēma sērkociņu kastīti, atslidināja to vaļā un izvilka sērkociņu. Tad aizdedzināja to, noliekusies pār bedri un turot liesmu zem šahtas malas. Kāpjošais gaiss lika liesmai raustīties un ņirbēt, bet gaismas bija pietiekami, lai viņa redzētu, ka satrūdējušās kāpnes ved lejā melnā, šķietamā bezdibenīgā caurumā. Daudzi pakāpieni bija salauzti vai arī pārklāti ar puvi un pretīgu baltu piepi. Tā būtu pašnāvība, ja viņa izdomātu kāpt pa tām lejā.
Bladāc! Atskanēja šāviens, skarot akmeni tieši no viņas pa labi un noklājot viņas plecu ar akmens šķembām.
Sallija nometa sērkociņu, netīši ievaidējusies, un tas iekrita tumsā, kādu brīdi pamirgojot, pirms izdzisa.
Maita! Es tevi nogalināšu!
Viņa metās melnajā caurumā un sataustīja ar kāju apakšā sapuvušu pakāpienu, pārbaudīja to ar savu svaru un tad lēnām, izmēģinot nākamo pakāpienu, kāpa lejup.
Sallija izdzirdēja apslāpētu triumfa kliedzienu, tad klikšķi
un pēkšņi pār viņas galvu garām palidoja luktura gaisma.
Viņa pietupās un taustījās lejup pa kāpnēm. Gandrīz tajā pašā brīdī viens no pakāpieniem salūza, un Sallijas kāja pārkarājās pāri bezdibenim, pirms viņa paspēja atkal atbalstīties. Kāpnes iečīkstējās un sašūpojās.
Viņa sāka krist lejup, slīdot pakāpienu pēc pakāpiena, elsojot no pūlēm, kāpnēm trīsot, ūdenim pilot ap viņu. Vēl viens pakāpiens salūza zem kājas, tad divi reizē, nometot viņu, tā ka viņa turējās tikai rokās, atkal jau šūpojoties tumsā. Sallija ieelsās, taustoties lejup, līdz no jauna varēja sajust stingru pakāpienu.
Pēkšņi pie šahtas malas parādījās gaismas strēle, un spožs luktura stars pievērsās viņai. Sallija metās sāņus, kad ierocis izšāva, lodei izraujot caurumu pakāpienā, un kāpnes nevaldāmi sašūpojās.
Lejā atbalsojās smiekli.
Tā bija tikai patrenēšanās. Tagad ķersimies klāt nopietni.
Sallija palūkojās augšup un ievaidējās. Viņš bija pārliecies
pāri malai, divdesmit pēdas virs viņas, ar lukturi vienā rokā, otrā notēmējis ieroci. Šim šāvienam bija jātrāpa. Viņš zināja, ka notvēris Salliju, un tagad spēlējās ar viņu. Viņa sasprindzināja visus spēkus, lai tiktu lejā pa čīkstošajām kāpnēm. Vēl īss brīdis, un viņš nospiedīs mēlīti. Sallija atkal pavērās augšup un ieraudzīja viņa sejas kontūras, vaibstus apspīdēja luktura gaisma. Viņa apstājās un nemēģināja vairs kāpt lejā tam nebija jēgas.
Nē! Sallija ievaidējās. Lūdzu, nevajag!
Viņš pastiepa roku, ieroča tērauda stobrs atmirdzēja gaismā. Sallija redzēja, kā viņa rokas muskuļi saspringst, kad viņš sāka spiest mēlīti.
Vari atvadīties no dzīves, maita!
Viņa izdarīja vienīgo, ko varēja: atrāvās no kāpnēm un ļāva sev krist tumšajā bezdibenī.
13.nodaļa
KOrVUSS blenza UZ zaļo LED, paralizēts no bailēm. Kā gan vīrietis bija varējis tikt garām muzeja apsardzei? Ko, pie velna, viņš gribēja?
Durvis lēnām atvērās, uzmetot grīdai paplašinātu dzeltenas gaismas strēli, kas izgriezās cauri izstādītajam alozaura skeletam, pārvēršot to par Helovīna svētkiem līdzīgu monstru. Izsekotāja ēna kustējās gaismas strēlē, viņa aprises savādi krita uz dinozauru, kad viņš paspēra otru soli pretim Korvusam, kurš ieraudzīja, ka svešajam rokā ir kaut kāds ierocis ar garu asmeni.
Šis skats izrāva Korvusu no stinguma un pamudināja darboties. Viņš pagriezās un metās atpakaļ noliktavas tumšajās ejās starp masīviem tērauda plauktiem ar senām kaulu un galvaskausu kaudzēm. Viņš sāka skriet, pagriezās pa labi, metās vēl pa citu eju un pa kreisi nākamajā. Smagi elpodams, viņš apstājās un pietupās aiz milzīga dinozaura galvaskausa, skatoties atpakaļ, vai svešais viņam seko vai ne. Sirds tik ātri dauzījās, ka viņš sadzirdēja ritmisko asins pulsēšanu ausīs. Paglūnējis pa spraugām starp monstra kauliem, viņš ieraudzīja, ka vīrietis vispār nebija sakustējies: viņš bija palicis kā melns siluets durvīs. Beidzot viņš pacēla roku ar ieroci, atkāpās un ļāva durvim aizvērties, drošības slēdžiem automātiski aizbultējoties, un pār noliktavu atkal jau pārlaidās tumsa.
Korvusa domas nevaldāmi darbojās. Tas bija neprāts: viņu medīja viņa paša muzejā. Tam bija jābūt saistītam ar T.Rex Ņūmeksikā. Šis vīrs gribēja viņa uzzināto informāciju un bija gatavs tās dēļ nogalināt.
Kurators izdzirdēja kādu skaļi elpojam un saprata, ka tas ir viņš pats, un mēģināja nomierināties. Cik vien klusu varēdams, viņš novilka kurpes un tikai zeķēs nozuda dziļāk fosiliju tumšajās glabātavās, uz aizmugurējo noliktavu, kur tika turēti paši lielākie eksemplāri ar visiem vaigu kauliem un žokļiem. Tā šķita labākā paslēptuve. Bet cik ilgi viņš tur varēs palikt? Noliktava bija tikpat liela, cik tirdzniecības bāze, bet vīrietim bija visa nakts, lai viņš vajātu Korvusu.