Labirints ir tieši tur, lejā, sacīja Brodbents. Cilvēks gulēja tieši pie pašas ieejas, kur Labirints savienojas ar Hoakina kanjonu.
Helikopters turpināja lidot vēl lēnāk un apgriezās. Mēness atradās gandrīz tieši virs viņiem, izgaismodams gandrīz visu kanjona gultni. Vailers neredzēja neko citu kā tikai sudrabainas smiltis.
Piezemējies tur tajā atklātajā vietā.
Lai notiek.
Pilots sāka nolaišanos, un helikopters savērpa smilšu vētru no sausās gultnes. Pēc brīža viņi jau atradās uz zemes, ap viņiem pacēlās putekļu mākoņi, un propelleru griešanās dūkoņa sāka norimt.
Es palikšu pie helikoptera, sacīja pilots. Ejiet un dariet, kas nepieciešams.
Paldies, Fredij!
Brodbents izlēca ārā, viņam sekoja Vailers un, saliecis muguru un aizklājis acis, lai izvairītos no smilšu putekļiem, skrēja, līdz tika no tiem projām. Tad viņš apstājās, iztaisnojās, izņēma no kabatas cigarešu paciņu un aizsmēķēja.
Brodbents turpināja ceļu. Vailers ieslēdza Maglite un paspīdināja visapkārt.
Nesabradājiet pēdas! viņš uzsauca Brodbentam. Negribu, lai nozieguma vietas ekspertīzes puiši man vēlāk uzbrūk ar apvainojumiem. Viņš paspīdināja Maglite pret ieeju kanjonā. Tur nebija nekā cita kā tikai lēzena smilšaina gultne starp divām smilšakmens sienām.
Kas ir tur?
Tas ir Labirints, atbildēja Brodbents.
Uz kurieni tas ved?
Uz vairākiem kanjoniem, kas stiepjas līdz pat de 1os Vjehosas plakankalnei. Tur ir ļoti viegli apmaldīties, detektīv.
Skaidrs. Vailers pagrozīja lukturi uz abām pusēm. Es neredzu nekādas pēdas.
Es arī ne. Bet tām tepat kaut kur ir jābūt.
Rādiet ceļu!
Vailers lēnām sekoja Brodbentam. Lukturis nebija īpaši nepieciešams spilgtajā mēness gaismā, patiesībā tas pat traucēja. Vailers to izslēdza.
Es joprojām neredzu nekādas pēdas. Viņš palūkojās apkārt. Kanjons no nogāzes līdz nogāzei slīga mēness gaismā un izskatījās tukšs nebija pat ne akmens, ne krūmiņa, ne pēdas, ne cilvēka ķermeņa, cik vien tālu varēja redzēt.
Brodbents sāka šaubīties, vērdamies uz visām pusēm.
Vaileram uzmācās nelaba nojausma.
Cilvēks gulēja tieši kaut kur šeit. Un mana zirga pēdām vajadzēja būt ļoti skaidri saredzamām…
Vailers neko neatbildēja. Viņš notupās, nodzēsa smiltis cigareti un ielika izsmēķi kabatā.
Tas cilvēks bija šajā apkaimē. Esmu par to pārliecināts.
Vailers ieslēdza lukturi un paspidināja to apkārt. Nekā.
Viņš to atkal izslēdza un izņēma vēl vienu cigareti.
Viņa ēzelis bija tur, Brodbents turpināja, apmēram simts jardu attālumā.
Nebija redzamas nekādas pēdas, nekādu pierādījumu, nekāda ēzeļa, nekas cits kā tikai tukšs kanjons, kuru apspīdēja mēness gaisma.
Vai esat pārliecināts, ka esam pareizajā vietā? Vailers pajautāja.
Pilnīgi pārliecināts.
Vailers aizlika īkšķus aiz jostas un vēroja, kā Brodbents staigā apkārt un nopēta zemi. Viņš bija garš vīrs un kustējās viegli. Pilsētā viņš bija iesaukts par Krēzu, taču nepavisam neizskatījās bagāts, it sevišķi ar saviem draņķīgajiem zābakiem un Pestīšanas armijas kreklu.
Vailers nospļāvās. Šeit varēja būt ap tūkstošiem kanjonu, bija nakts vidus Brodbents būs aizvedis viņus uz nepareizo vietu.
Vai esat pārliecināts, ka šī ir pareizā vieta? viņš jautāja vēlreiz.
Tas bija tieši te, pie ieejas kanjonā.
Varbūt pie cita kanjona?
Nekādā ziņā.
Vailers pats ar savām acīm redzēja, ka neviena nogalinātā šeit nav. Mēness spīdēja tik spoži, ka bija gaišs kā dienas vidū.
Nu, pašreiz tā šeit nav. Nav pēdu, nav cilvēka, nav asiņu nekā nav.
Detektīv, šeit bija cilvēks.
Laiks doties mājās, mister Brodbent.
Jūs tā itin vienkārši gribat padoties?
Vailers lēnām un dziļi ieelpoja.
Es tikai saku, ka mums vajadzētu atgriezties no rīta, kad viss šķitīs pazīstamāks. Viņš neļaus šim vīram izvest sevi no pacietības.
Panāciet šurp, sacīja Brodbents. Izskatās, ka smiltis tikušas nolīdzinātas.
Vailers palūkojās uz viņu. Kas, pie velna, šis vīrs tāds bija, ka pavēl viņam, ko darīt?
Es šeit neredzu nekādas nozieguma pēdas. Tas helikopters manai nodaļai izmaksā sešus simtus dolāru stundā. Mēs atgriezīsimies rīt ar kartēm, GPS ierīcēm un atradīsim īsto kanjonu.
Man šķiet, ka jūs mani nedzirdējāt, detektīv. Es nekur netaisos doties, pirms mēs neesam šo problēmu atrisinājuši.
Dariet, kā vēlaties. Kā tikt projām no šejienes, jums ir zināms. Vailers pagriezās, aizgāja atpakaļ pie helikoptera un iekāpa tajā. Dodamies projām!
Pilots noņēma austiņas.
Un viņš?
Viņš zina, kā tikt no šejienes projām.
Viņš jums rāda signālus.
Vailers klusu nolamājās un paskatījās uz tumšo figūru pāris simts jardu attālumā. Brodbents māja ar roku un žestikulēja.
Izskatās, ka viņš kaut ko ir atradis, teica pilots.
Žēlīgā debess! Vailers izvēlās no helikoptera un slāja atpakaļ pie Brodbenta, kurš bija notīrījis smiltis, atklājot zem tām melnu, lipīgu, mitru slāni.
Vailers norija siekalas, atkabināja lukturi un ieslēdza to.
Ak jēziņ! viņš iesaucās, soli atkāpdamies. Ak jēziņ!
Piektā nodaļa
MadOkSS, Nezāle, veikalā Seligman's Trīsdesmit ceturtajā ielā nopirka zilu zīda jaku, zīda apakšveļu un pelēkas bikses, kā arī baltu T kreklu, zīda zeķes un itāliešu kurpes un turpat ģērbtuves kabīnē to visu uzvilka. Samaksājis ar American Express karti savu pirmo likumīgo karti, uz kuras tieši virsū bija uzdrukāts Džimsons A. Madokss, 2005. gads, viņš izgāja uz ielas. Apģērbs izklīdināja daļu no nervozitātes, kuru izraisīja drīzā tikšanās ar Korvusu. Dīvaini gan, kā jaunas drēbes lika justies pavisam citam cilvēkam. Viņš sasprindzināja muguras muskuļus un sajuta, kā audums padodas. Nu jau bija labāk, daudz, daudz labāk.
Noķēris taksometru, viņš pateica adresi un tika aizvizināts uz galamērķi.
Pēc desmit minūtēm Madokss jau bija doktora Iana Korvusa kabinetā. Tas bija ar paneļiem apšūts un milzīgs. Sārta marmora kamīns rotāja vienu stūri, un no logu rindas pavērās skats uz Centrālo parku. Jaunais brits stāvēja pie sava galda, nemierīgi šķirstīdams dokumentus.
Madokss pie durvīm bridi vilcinājās, žņaudzīdams rokas un gaidīdams, ka viņu ievēros. Korvuss, kā vienmēr, bija satraukts, plānās lūpas bija cieši sakniebtas, zods izstiepts kā laivas priekšgals, melnie mati atsukāti uz aizmuguri, un Madokss minēja, ka tas droši vien ir pēdējais Londonas modes kliedziens. Ģērbies viņš bija elegantā ogļmelnā uzvalkā un spodri tīrā Turnbull and Asser kreklā, ko paspilgtināja asinssarkana zīda kaklasaite.
Madokss nodomāja, ka te nu ir vīrs, kam ļoti noderētu meditācija.
Korvuss pārtrauca papīru šķirstīšanu un palūkojās pāri brillēm.
Nu, nu, vai tikai tas nav Džimijs Madokss, atpakaļ no frontes līnijas. Korvusa britu akcents likās stiprāks nekā agrāk. Viņam bija apmēram trīsdesmit gadu, gandrīz tikpat, cik Madoksam, taču abi vīrieši atšķīrās viens no otra, it kā būtu no divām dažādām planētām. Dīvaini gan, bet viņus kopā bija savedis tetovējums.
Korvuss pastiepa roku, un Madokss to satvēra, sajuzdams spēcīgo spiedienu, kas nebija ne par ilgu, ne par īsu, ne par vāju, ne par agresīvu. Madokss apslāpēja emociju vilni.
Šis vīrs bija palīdzējis viņam tikt ārā no Pelikānu līča.
Korvuss saņēma Madoksu aiz elkoņa un aizveda pie krēsla nelielajā atpūtas stūrītī kabineta tālākajā galā, pretim kamīnam, kas bija noslēgts un netika lietots. Korvuss piegāja pie durvīm, kaut ko pateica sekretārei, aizvēra durvis un aizslēdza, un tad nosēdās pretim Madoksam, nemierīgi sakrustodams kājas, vairākas reizes tās pārlikdams, līdz šķita jūtamies ērti. Viņš paliecās uz priekšu, un šķita, ka viņa seja pāršķeļ gaisu gluži kā mežstrādnieka cirvis, viņa acis spīdēja.