No tumsas atskanēja klusa un neitrāla balss:
Es vēlētos ar jums aprunāties, profesor.
Korvuss neatbildēja. Viņam bija jātiek drošākā slēptuvē. Viņš taustījās uz priekšu, rāpojot uz ceļiem un plaukstām, uzmanīgi kustoties, lai neizdotu nevienu skaņu. Viņš atcerējās, ka kaut kur netālu zem plastmasas pārklāja bija masīvs triceratopsa skelets; viņš varētu paslēpties starp zvēra ribām. Pat ja tiktu ieslēgta gaisma, viņš atrastos dziļā skeleta ēnā, un lielā, ragainā dinozaura bruņas kalpotu par aizsegu. Triceratopss bija novietots starp vairākiem dučiem daļēji izstādītu dinozauru, un tie visi bija ietīti plastmasā. Korvuss rāpus uz ceļiem sāka līst uz kaulu mudžekli, izlocīdamies zem plastmasas pārklājiem un virzoties tālāk fosiliju grupā. Vienā brīdī viņš apstājās un ieklausījās, bet neko nedzirdēja nekādus soļus, nevienu kustību.
Dīvaini, ka vīrietis nebija ieslēdzis gaismu.
Doktor Korvus, jūs tērējat dārgo laiku. Lūdzu, dariet zināmu, kur esat.
Korvuss nodrebēja: balss vairs neskanēja no noliktavas ieejas, no durvju puses. Tā bija nākusi no citas vietas tuvāk un no viņa pa labi. Virs bija tumsā kustējies, taču tik klusu, ka nebija izdevis nevienu pašu skaņu.
Korvuss turpināja rāpot uz priekšu bezgala uzmanīgi, sajūtot katra dinozaura kāju kaulus, mēģinot saprast, kam tie pieder, un tad prātā iztēlojoties, kur tas izvietots piekrautajā noliktavā.
Viņš ar kaut ko sadūrās, un kāds kauls grabot nokrita.
Tas jau sāk nogurdināt.
Balss bija tuvāk daudz tuvāk. Korvuss gribēja pajautāt: kas tu esi? Bet viņš to nedarīja; viņš ļoti labi zināja, kas ir šis virs sasodīts sāncensis, paleontologs vai kāds, kas strādāja paleontologa uzdevumā un atnācis, lai nozagtu viņa atklājumu. Sasodītie amerikāņi visi bija noziedznieki un mežoņi.
Korvuss pacēla vēl vienu plastmasas gabalu, kas skaļi noplīkšķēja. Viņš apstājās un, aizturējis elpu, turpināja taustīties tālāk. Ja vien viņš varētu atpazīt vienu no tiem sasodītajiem dinozauriem, tad saprastu, kur atrodas. Viņš metās pa labi, izvairoties no plastmasas palagiem, līdz saskārās ar astes skriemeli, tad vēl vienu, kopā ar saliekto dzelzs stieni, kas tos atbalstīja. Tas bija triceratopss. Korvuss pasniedzās augšup, satvēra biezu plastmasas pārklāju, rūpīgi pacēla un palīda zem tā. Ticis apakšā, viņš sataustīja vienu ribu, tad otru, rāpodams uz priekšu, lai varētu notupties zem dinozaura milzīgā purna ar trim ragiem. Viņš centīgi iespiedās spraugā, kur kādreiz bija atradušās zvēra sirds un plaušas. Pat ar ieslēgtu gaismu būtu sasodīti grūti viņu ieraudzīt. Vajātājs varētu pavadīt stundas, viņu meklējot, varbūt pat visu nakti. Saliecies Korvuss nogaidīja, viņa sirds strauji pukstēja.
Ir bezjēdzīgi slēpties. Es eju pie jums.
Balss bija tuvāk, daudz tuvāk. Korvuss izjuta šausmu dunoņu, gluži kā bišu spietu, riņķojam sev galvā. Viņš nevarēja aizmirst garo asmeni. Tas nebija nekāds joks: svešais viņu nogalinās.
Viņam bija nepieciešams ierocis.
Korvuss pataustīja ribas, sagrāba vienu un mēģināja to izraut, bet tā bija cieši iemontēta. Viņš pārbaudīja vēl vairākas un visbeidzot atrada kādu, kura nedaudz sakustējās, kad to parāva. Viņš pataustījās pēc atbalsta dzelzs armatūras uzmavas un skrūves, kas saturēja kaulu, atrada to un mēģināja pagriezt, lestrēgusi. Viņš pataustījās aiz muguras, atrada otru uzmavu bet arī tā nebija pakustināma.
Sasodīts, viņam vajadzēja paņemt kādu kaulu pa ceļam, kad vēl bija izdevība, lai tagad izmantotu par ieroci.
Doktor Korvus, es atkārtoju: tas nogurdina. Es eju pie jums.
Balss bija pat vēl tuvāk. Kā gan viņš tik klusu kustējās tumsā? Kā viņš tik labi pārzināja šo telpu? Bija tā, it kā svešais peldētu tumsā. Izmisuma uzplūdā Korvuss sāka grābstīties ap uzmavu, satvēra to un mēģināja izgrozīt un atbrīvot; viņš sajuta, kā sarūsējusī uzmava iegriežas viņam miesā, kā sāk tecēt siltas asinis, bet tā joprojām nepadevās.
Korvuss palaida to vaļā, norija siekalas un mēģināja elpot mierīgi. Viņa sirds tik stipri dauzījās, ka šķita to var sadzirdēt. Bet nevarēja taču dzirdēt pukstošu sirdi, vai ne? Ja vien viņš palika stingi sēžam, nekustējās un klusēja, vīrs viņu tumsā nekad neatradīs. Viņš to nevarēs. Tas nebija iespējams.
Doktor Korvus? balss jautāja. Vienīgais, ko vēlos, ir mazliet informācijas par tiranozauru. Kad es to dabūšu, mūsu darījums būs noslēdzies.
Korvuss pietupās embrionālā stāvoklī, nekontrolējami drebot. Balss nebija tālāk kā desmit pēdas no viņa.
14.nodaļa
Toms Skrēja cauri mežam pretim dzeltenajai gaismai, kas spīdēja starp kokiem. Tuvāk pie mājas viņš palēnināja soli un uzmanīgāk virzījās uz priekšu, turoties tumsā. Lielas divstāvu mājas lieveņa gaismā viņš ieraudzīja atstātu Range Rover.
Pēkšņi Toms apjauta, ka reiz jau bijis šajā apkaimē, pirms vairākiem gadiem, kad gribēja izpētīt kalnos iedzīvotāju pamesto ciematu. Tad gan šeit vēl nebija uzcelta sēta un jaunā māja.
Toms piespiedās pie ēkas nelīdzenajiem baļķiem un, pielavījies pie loga, paglūnēja iekšā. Skatienam pavērās dzīvojamā istaba, kas bija apšūta ar koku, tajā bija akmens kamīns, navahu cilts paklāji uz grīdas un pie sienas piestiprināta aļņa galva. Bija iedegta tikai viena spuldze, un Tomam bija intuitīvs iespaids, ka māja ir tukša. Viņš ieklausījās. Valdīja klusums, un otrā stāva logi bija tumši.
Sallijas šeit nebija. Toms pielīda pie durvīm un pavērās atpakaļ uz pamesto ciematu, kuru blāvi apspīdēja no lieveņa krītošā gaisma. Zemu pieliecies un vienmērīgi kustoties, šad tad apstādamies, lai ieklausītos, viņš pielavījās pie Range Rover un uzlika roku uz motora pārsega dzinējs vēl bija silts. Izņēmis Dodge cimdu nodalījumā atrasto lukturi, Toms noliecās pie pasažiera puses durvīm un ieslēdza gaismu. Vēršot luktura staru uz zemi, irdenajā augsnē viņš ieraudzīja kovboja zābaku pēdas. Toms metās uz priekšu. Tur, tieši aiz mašīnas, bija redzamas divas paralēlas līnijas, kādas rodas no zābaku papēžiem, ja kājas tiek vilktas pa zemi. Toms sekoja pēdām, spldinot lukturi, un redzēja, ka tās ved augšā pa lauku ceļu uz aizu ciemata tālākajā galā.
Viņa sirds mežonīgi dauzījās. Vai tā bija Sallija, kura tika tā vilkta? Vai viņa bija bezsamaņā? Aiza, ja viņš pareizi atcerējās, veda uz kādām pamestām raktuvēm. Toms apstājās, mēģinādams atcerēties apvidu. Viņa roka neapzināti pastiepās pēc pistoles, kas bija iebāzta kabatā.
Viena lode.
Viņš sekoja vilkšanas pēdām pa lauku ceļu uz tālo vecās nometnes galu, kur pēdas nozuda mežā pie aizas malas. Lukturis apspīdēja svaigi nomīdītu zāli gar aizaugušo ceļu. Toms ieklausījās, bet dzirdēja tikai vēja šalkas priedēs. Viņš devās pa ceļu uz priekšu, un pēc ceturtdaļjūdzes tas izgāja klajā vietā, kur ieleja paplašinājās. Ceļš veda augšā kalnā, un Toms skriešus metās pa to. Ceļš turpinājās zem kalna kores starp priedēm un noveda pie vecas raktuvju koka ēkas.
Sallija bija ieslodzīta raktuvēs. Un tur viņa tagad atradās kopā ar nolaupītāju.
Toms pa taciņu piesteidzās pie ēkas. Tās durvis bija aizbultētas ar priekškaramo atslēgu. Viņš apstājās, pārvarēdams impulsu uzlauzt to, un ieklausījās. Viss bija kluss. Toms pārbaudīja slēdzeni un atklāja, ka tā palikusi neaizslēgta. Viņš nodzēsa lukturi, atvēra durvis un ieslīdēja iekšā.